Lutera draudze
2014.07.16 13:03
Sapņu baznīcai vajag dziļu ticību
Jebkuram Liepājas viesim, kurš pilsētā iebrauc pa Brīvības ielu, jau iztālēm, it kā aicinoši sveicinādams, pretim nāk augsts, dižens baznīcas siluets. Tās torņa smaile tiecas debesīs, apliecinot – ši ir pilsēta, kur ne tikai piedzimst vējš, bet kurā cilvēki turas pie Dieva. Tā ir vīzija, kuru divpadsmit gadus Liepājas Lutera baznīcā kalpodams, sirdī iznēsājis draudzes mācītājs Raitis Šēners.
Vien tāls, nereāls sapnis?
Taču šodien, dievnama 80. dzimšanas dienā mācītājs ar pārliecību saka: „Mēs torni uzcelsim un sapņu baznīca kļūs realitāte!”
Kāds šādai pārliecībai pamats?
Raitis Šēners uzskata – visa līdzšinējā draudzes un dievnama dzīve.
Un jāatzīst – tā ir unikāla. Pirmsākumi rodami jau 1880.gadā, kad Jaunliepājā dzīvojošie Svētās Annas draudzes locekļi sāka auklēt ideju, ka Jaunliepājā vajag kaut ko īpašu latviešu draudzes vajadzībām. Kad 19.gadsimta izskaņā Annas baznīcu sāka pārbūvēt, Jaunliepājā uzcēla pagaidu koka lūgšanu namiņu, kur noturēt dievkalpojumus. Kad Annas baznīca bija gatava, jaunliepājnieki lūdza, lai šo pagaidu namiņu atstāj viņiem. Attieksme bija labvēlīga, un jau 1901. gada 1. jūlijā Kurzemes konsistorija apstiprināja jaunu Liepājas draudzi - „Jaunliepājas Latviešu evaņģēliski luteriskā draudzi”. Kopš tā brīža mācītāja Kārļa Goldberga iedvesmoti draudzes ļaudis kala plānus un darīja visu, lai tiktu pie īsta dievnama. Vāca ziedojumus, ņēma aizņēmumus, iepirka Somijā tēstu granītu. Taču vispirms, lai draudzei būtu nopietnāks jumts virs galvas, uzcēla draudzes namu ar lūgšanu zāli.
1914.gada 18.maijā ielika pamatakmeni arī baznīcai, un sākās spraiga celtniecība. Taču tikai līdz 2.augusta vakaram. Tovakar no vācu kreiseriem „Augsburg” un „Magdeburg” nogranda pirmās zalves un pār Liepāju nolija šāviņu lavīna. Jaunās baznīcas sienas bija pacēlušās jau līdz logu pamatnei. Taču Pirmais pasaules karš celtniecību apstādināja. Raitis Šēners stāsta, ka šā kara laikā vācieši arī kā trofeju paņēmuši līdz arī lielu daļu kaltā granīta bluķu. Kad pēc kara atsāka dievnama celtniecību, arhitekta Malmes un inženiera Poļa iecerētās monolītās ēkas bija jāatsakās. Lai pabeigtu dievnamu, arhitekts K. E.Štrandmans ēku pārprojektēja, un kaltā granīta vietā sienas turpināja celt no ķieģeļiem. Tos Liepājas Lutera draudze nopirka no pareizticīgo patriarhāta, kas Kūrmājas prospekta galā pārtrauca celt Aleksandra III piemiņas pareizticīgo baznīcu.
Celtniecība ieilga.1934.gada 8.jūlijā dievnamu pašreizējā izskatā iesvētīja arhibīskaps T.Grīnbergs. Pati lielākā problēma visu divdesmit gadus ilgušās celtniecības gaitā - līdzekļi. Lai arī draudzes mācītājs Kārlis Goldbergs bija gana uzņēmīgs, lai atkal un atkal rakstītu dažādām instancēm, amatpersonām un privātpersonām lūgumrakstus, ziedot baznīcai, līdz zvanu un pulksteņa tornim no 1901.gada, kad viņš sāka draudzi vadīt, līdz par repatriēšanās brīdim 1938.gadā, draudzes maciņš nespēja līdz vajadzīgajam spēkam piepildīties.
Šodien Sapņu baznīca ir redzama tikai uz dievnama 80. jubilejai veltītajiem ielūgumiem, kalendāriņiem, grāmatzīmēm, avīzēm. „Izcili skaista,” saka Raitis Šēners, „kā monumentāla viduslaiku pils, smagnēja, bet tajā pašā laikā augšup ceļoša ar šo brīnišķīgo torni un pulksteņiem. Izcils piemērs pirmā Latvijas laika Liepājas drosmei celt tik lielu dievnamu. Toreiz sapnis par Latviju bija gana liels un tālejošs, ja cilvēki domāja par tik grandiozu baznīcu, kas kalpotu gadu desmitus un desmitus. Liepāja gribēja turēt līdz Rīgai. Tāpēc šodien mēs ierindojamies Latvijas desmit lielāko baznīcu pulkā.”
Bet šovasar lietus laikā dievlūdzēji iet pie altāra, uz kura pakāpieniem no caurā jumta pil ūdens…
Taču mācītājs Raita Šēnera saka: „ Tornis jāuzceļ. Arhitekts Vīksna, mūsu draudzes liels patriots, uzskata, ka jāķer labvēlīgais laiks un jāizmanto katra izdevība, lai to izdarītu. Liela pozitīva sakustēšanās bija 2004. un 2005. gadā. Īsi pirms krīzes. Bija cerības, ka saņemsim Eiropas naudu kā Liepājas pilsēta projektā „Pilsēta dievnamiem”. Pilsētai bija paredzēts saņemt 1 miljonu 500 tūkstoš latu. Ar trešo daļu naudas jumtam un tornim būtu bijis gana. Diemžēl atbalsts tika Siguldai. Mēs stāvam rindā. Un es ļoti ceru, ka pilsēta pagriezīsies arī pret mums, tā jau šodien ieklausās mūsos. Gan bīskaps Pāvils Brūvers, gan prāvests Ainārs Jaunskalže ir pārliecināti, ka tā būs. Arī Pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš ir ļoti pozitīvi noskaņots.
Protams, situāciju vērtējot tikai no šodienas realitātes, mums nav nekādu cerību. Pilsēta pārdzīvo lielu ekonomisko sāpi. Ir daudzas asākas sociāla rakstura vajadzības, daudzi cilvēki ir bez darba.
Un tomēr cerības ir. Jo visos laikos, lai cik tas nebūtu paradoksāli, lielākie dievnami ir uzcelti krīzes, nevis labklājības laikos. Arī mūsu Trīsvienības katedrāli atjaunot sāka krīzes laikā. Interesanti, ka tad, kad tautai nav naudas, Dievam nauda atrodas. Tā ir laba ziņa. Cerība un gaisma tautai – tās domāšanā, attieksmē pret dievnamu. Kad labklājība – tad katrs rūpējas par sevi. Kad grīti – meklējam to, kas mums var palīdzēt. Tā tas bijis Bībeles laikos, tā ir mūslaikos. Tā bija Latvijas labklājības gados, tā saucamajā Ulmaņlaikā. Mūsu baznīcu cēla pirms tam, kad vēl ne valsts, ne tauta lāga nebija noformējusies. Totālā identitātes meklējumu laikā. 1914.gadā karš, 1918. - nodibina valsti, 1919.- 1920. – Atbrīvošanās karš, bet baznīca ceļas… Brīnums. Paradokss! Tāpēc arī šodien, kad mēs ekonomiski mokāmies, lai gan tagad, 21.gadsimtā, dzīvojam daudz augstākas labklājības pasaulē nekā toreiz, ceru, ka reiz tā diena pienāks un baznīcu pabeigs celt. Pilsētai tas būtu ārkārtīgi liels ieguvums un dāvana.”
Vai Raitis Šēners būs tas ko, kurš to izdarīs?
„Es nē,” viņš saka, „es ceru, ka Dievs mani lietos, un es to izdarīšu. Šī cerība manī kļūst arvien stiprāka. Tas Kungs izmantos mani, tas ir tikai laika jautājums. Ja neko lielu nevar izdarīt, nav vērts dzīvot.
Lielās lietas dod gandarījumu, vīzija ierakstīt savu vārdu šeit, šās pilsētas vēsturē būtu ļoti skaisti. Es te jūtos kā mājās – kopš pirmās dienas, kad te ierados – gan pilsētā, gan draudzē. Draudze mani sagaidīja ar lielu mīlestību.
Te ir daudz cilvēku no kuriem smeļos mīlestību, iedvesmu kalpot. Andris Birze, kurš draudzē ielicis lielu enerģiju un spēku, šā brīža priekšnieks Uģis Deķeris ir neatsverams ieguvums draudzei, lielisks administrators , Austra Hilda Vītola, kura ilgus gadus kārto administratīvās lietas, vecie draudzes locekļi – Velta Grozgale, Jānis Laugalis, Vaira Mikute, Rūdolfs Būmanis, Arianda Grundmane, Līna Meniķe, Daina Sila, daudz dara Andris Pūķis, Ojārs Gauris, Vigo Dobelis, Vita Pētersone, Ingūna Punga, ērģelnieces Līga Šteinberga un Anda Šintlere, un daudzi, daudzi citi. Paldies visiem, jo kalpot baznīcā, kas nav pabeigta, nav viegli.”
Kas ir tas īpašais, ko mācītājs Raitis Šēners šajos svētkos vēlas pateikt cilvēkiem draudzē un Liepājā?
„Mēs atrodamies ārkārtīgi lielu, dramatisku pārmaiņu laikā,” viņš saka. „Iespējams, ka daudzi to nenojauš, bet mainās ļoti daudz kas. Esam iekļāvušies Eiropas Savienībā. Ekonomiskās krīzes dēļ piedzīvojuši milzīgu emigrācijas vilni, tas ir ārkārtīgs trieciens mūsu tautai. Lai arī mazākā mērogā, bet krīzi piedzīvo arī Liepāja „Liepājas metalurga” sakarā. Tā ir krīze ap 10 - 15 tūkstošiem cilvēku, kuri strādājuši uzņēmumos, kas vēsturiski vai ekonomiski saistīti ar šo rūpnīcu. Man, esot garīgajam vadītājam (nezinu, vai mani vārdi tiks sadzirdēti), šodien gribas aicināt cilvēkus pārvērtēt savas dzīves svarīgākos jautājumus, un, neskatoties uz šo laikmeta ainu, kurā mēs visi atrodamies, un atzīt, ka Latvijas valsts un tautas izdzīvošanas garants ir ticība Dievam. Manuprāt, tieši garīgo jautājumu neizpratne šodien grauj šo garantu. Šodien liela daļa cilvēku ar lielu spēku un atdevi cenšas gādāt par materiālo labklājību. Lai tā būtu. Bet novārtā NEDRĪKST ATSTĀT garīgo labklājību, garīgos jautājumus! Es ļoti vēlētos, lai cilvēki līdzsvaro savu dzīvi starp garīgo un materiālo pasauli. Šī līdzsvara trūkums var būt nāvējošs. Es negribu nevienu nosodīt. Bet varbūt kādā, kas šīs rindiņas lasīs, kaut kas dvēselē aizķersies. Es gribētu, lai cilvēki, braucot pa Brīvības ielu, paceļ acis uz šo celtni un patur vērā, ka tā ir ne tikai dievnams, ka tās tomēr ir Tēva mājas. Mēs esam ne tikai zemes bērni, bet arī mūsu debesu Tēva bērni, pēc kuriem Viņš ilgojas, kurus Viņš mīl un gaida mūžībā.
Šodienas cilvēkiem jāsaprot, ka Latvijas valsts nav tā sliktākā vieta uz pasaules, un šī pilsēta nav tā vieta, no kuras būtu jābēg. Mums Dievs ir iedalījis ārkārtīgi skaistu zemes pleķīti pie Baltijas jūras. Un, pat ja mēs paši sev neticam, Dievs stūrgalvīgi tic, ka šī tauta ir to pelnījusi.”
Līvija Leine
(Intervija publicēta laikrakstā "Kurzemes Vārds" 2014. gada 5. jūlija numurā)