Šī lapa ir izdrukāta no Liepājas evaņģēliski luteriskā draudze
Interneta adrese:
https://liepajasluteradraudze.lv/?ct=sdfsdf&fu=read&id=20

Liepājas Lutera draudzes Diakonijas dienas konference "Esi stiprs un drošs! Nebīsties!" - atskats

Lutera draudze
2013.06.03 15:15

Sestdien, 1. jūnijā Liepājas Lutera draudzes diakonijas dienas ietvaros Liepājas Lutera draudzes namā notika konference „Esi stiprs un drošs! Nebīsties!”. Konferenci atklāja draudzes mācītājs Raitis Šēners ar nelielu uzrunu klātesošajiem. Konferences pirmajā daļā dalībniekus un viesus priecēja draudzes kora dziesmas, kas ievadīja svētbrīdi uz kopīga psalma lasījumu, Svēto Rakstu lasījumu no 1.Jāņa vēstules un lūgšanu.

Mācītājs Raitis Šēners savā uzrunā par Svēto Rakstu lasījumu akcentēja, cik liels mācekļu vidū ir bijis Jānis, kurš bija Tā Kunga mīļais māceklis, kurš, nodzīvojot ļoti garu mūžu, parādīja bezgalīgo mīlestību uz Dievu un kā Dievs var lietot cilvēkus saviem darbiem. Būt Kristus mīlestībā ir būt vienotam ar Kristu – redzēt kā Kristum. Cilvēku uzdevums – šo Kristus mīlestību pavairot.

Kā jau luteriskās ticības apliecības to rezumē – pavairot mīlestību pasaulē ir kalpot vismazākajiem. Mācītājs uzsvēra, ka luteriskā baznīcas atšķiras no citām konfesijām tieši ar diakonisko domāšanu, kas nav tikai ‘kails’ sociālais darbs un palīdzība. Kalpot visneaizsargātākajiem nozīmē palīdzēt – rast ceļu, kur ir palīdzība. Baznīcai ir jāprot pasniegt roku un dot atbalstu pareizā veidā, ne tikai sociāli (apģērbs, pārtika u.c.), bet arī nolikt roku uz pleca un lūgt kopā ar tiem, kam palīdzība nepieciešama, parādot ceļu pie Dieva un tālāk arī ceļu uz draudzi.  Virsuzdevums Baznīcai ir parādīt ceļu uz mūžību pie Radītāja. Sniegt palīdzību ir nopietns uzdevums, un Baznīcai ir liela vērtība, kas palīdz šo uzdevumu veikt pilnvērtīgi – darīt Kristus vārdā, darīt kopā.

Pasaulē šobrīd valda nestabilitāte, Latvijā valda depresija, nospiestība, un mēs visi esam pārdomu laikā. Mācītājs Raitis Šēners atzīst, ka Dievs viņa pārdomas ir vedis tā, lai runātu plašāk – kā iekustināt diakonijas procesus draudzē un realizēt mērķus kopā. „Mūsu pienākums ir kalpot ar tādu saprašanu, kādu mums devis katram Dievs. Mana atbilde bija – tas īpašais, kas mums ir, ir šis draudzes nams. Dievs ir aizvēris visas durvis uz visiem laicīgiem draudzes nama telpu nomāšanas veidiem. Es secināju, ka šai mājai ir jābūt par diakonijas centru – tai vajadzīgs jauns statuss un pielietojums. Dievs gaidīja uz manu pamošanos un arī draudzes pamošanos. (..) Jautājums ir nevis vai mēs varam vai nevaram darīt, bet mums ir jādara. Tā nav izšķiršanās būt vai nebūt labam. Kas ir mūsu rokās? Mīlestības atklāsme uz Dievu – visa mūsu dzīve ir no Dieva, Tas Kungs ir nomodā par katru mūsu dzīves stundu un mirkli, Viņš ir ļoti cieši tuvu klāt.”

Mācītājs Raitis Šēners uzsvēra, ka viņa vēlme ir pacelt draudzi jaunā kvalitātē, lai šī ēka kalpotu kā „dzīvs palīdzības centrs”, kur notiek nopietns mīlestības darbs draudzes un pilsētas iedzīvotājiem. Sākotnējais mērķis ir ieraudzīt vienam otru un otra vajadzības, caur kalpošanu un Dieva mīlestību vest līdzi cilvēkus pie Dieva.

Pēc svētbrīža trīsdesmit klātesošos uzrunāja Liepājas diecēzes Diakonijas centra vadītājs un Krusta draudzes mācītājs Mārtiņš Urdze, kurš pateicoties par uzaicinājumu kopā domāt par diakonijas darbu pilsētā un draudzē, uzsvēra, ka vajadzību ir daudz, mums tikai jābūt vērīgiem, lai redzētu, kuri cilvēki ir kādā grūtību situācijā. Uzrunas sākumā mācītājs Mārtiņš Urdze izstāstīja kādu atziņu, pie kuras mācītājs un izcils teologs Dītrihs Bonhēfers nonāca, esot cietumā – ja baznīca lielā mērā domā tikai par sevi, tad kaut kas nav kārtībā. Jēzus vienmēr domāja par citiem cilvēkiem, mazāk par sevi, pat tad, kad gāja savu krusta ceļu. Jēzus vienmēr apstājās, kad kāds Viņu uzrunāja, jo Jēzus kalpošana ir vērsta uz otru cilvēku. D. Bonhēfers atzina – Baznīca, kas nekalpo citiem, nav vairs baznīca.

Mārtiņš Urdze uzsvēra, lai realizētu diakonijas darbu, ir nepieciešams sekot trīs soļiem (no atbrīvošanas teoloģijas prakses Dienvidamerikā):

1)      redzēt

2)      izvērtēt redzēto

3)      nonākt pie konkrētas darbības

Sākums pirmajam solim ir atvērtība – mēs esam atvērti uz to, kas notiek pasaulē. Dažkārt cilvēki vēlas uzreiz rīkoties un „ķerties pie darbiem”, rūpīgi neizvērtējot situāciju, tā pieļaujot vairāk kļūdu. Ir vērts ieguldīt laiku redzēšanā – vērtēšanā (pastaigājoties pa pilsētu, vērojot un intensīvāk skatoties).

Iesākumā draudze, kas vēlas uzsākt diakonijas darbu, veic darbu pie draudzes cilvēkiem. Katram cilvēkam draudzē ir savas vajadzības. Draudze nevar būt noslēgta, tai jābūt atvērtai – viesmīlīgai. Draudžu locekļu starpā jāvalda uzticībai, tad arī cilvēki spēs uzticēties un Vārds kritīs auglīgā augsnē. Uzticību nevar iegūt uzreiz, tā veidojas ar laiku, ar gadiem sevi pierādot.

Lai redzētu vajadzības, ir jāiegūst informācija. Kā to panākt? Mārtiņš Urdze aicināja visus iesaistīties, lai rastu veidus informācijas iegūšanai. Daži no tiem – intervēt cilvēkus, sarunāties ar cilvēkiem, apmeklēt cilvēkus viņu dzīvesvietā, individuālas sarunas, kā arī mediji, avīzes, internets u.c.

Konferences gaitā M. Urdze aicināja mācītāju Raiti Šēneru iepazīstināt klātesošos ar draudzes aptaujas par diakonijas darbu rezultātiem. Aptaujā piedalījās aptuveni 60 cilvēku, un katrā no 14 diakonijas pozīcijām kādi cilvēki bija izrādījuši vēlmi darboties. Tālākais solis ir pēc individuālas sarunas ar interesentiem, secināt, kur katrs tiešām grib darboties un kurā jomā sevi redz. Mārtiņš Urdze uzsvēra, ka Lutera draudzei jau ir laba sākumpozīcija – ir cilvēki, kas vēlas darboties, un ir ēka, kur darboties.

Pēc mazās atkāpes par draudzes aptaujas rezultātiem visi tika aicināti darboties grupās. Katras grupas uzdevums bija nosaukt to, ko/kur viņi redz vislielāko vajadzību pēc palīdzības. Darba grupu prezentāciju laikā izkristalizējās vajadzību grupas – jaunās ģimenes, bērni, cilvēki bez mērķa, cilvēki, kas zaudējuši sociālo statusu, vientuļi cilvēki (emigrācijas sekas), jaunieši bezdarbnieki, invalīdi bezdarbnieki, bezdarbnieki, vardarbības skartie cilvēki u.c. – un veidi – pārtika, apģērbs, medicīnas preces un pakalpojumi, morālā palīdzība u.c.

Darba grupu mērķis bija nonākt pie secinājuma, ka pamatā jābūt sadarbībai. Diakonijas darbiniekiem jāveido sadarbība ar citām draudzēm, iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām u.c. Tomēr ir jāpārliecinās, vai diakoniju darbs nedublējas un jāstrādā mērķtiecīgi.

Veids, kā to panākt ir sniegt un saņemt informāciju, satikties ar cilvēkiem, viesoties dažādās iestādēs un organizācijās u.c. draudze ir unikāls organisms, kas spēj apvienot cilvēkus no dažādām vietām, sociālām grupām u.c. un sakopot kontaktus. Draudze ir tā, kas spēj plaši aptvert sabiedrības dzīvi. Ieteicams ir veidot statistiku, kas pasargā no ātriem un pārsteidzīgiem lēmumiem. Tāpat arī mācītājs Mārtiņš Urdze uzsvēra, ka „mēs neesam tiesneši, kas nosoda tos, kas ir kādās grūtībās un vajadzībās, mums jāmēģina izprast šo cilvēku situācija, kāpēc viņi tādā ir nonākuši, jo katram cilvēkam ir savs stāsts un vēsture, bet mūsu rokās ir dot otru iespēju, parādot žēlastību”.

Nonākot pie otra soļa – izvērtēšanas –, jāņem vērā tas, lai visa uzmanība netiktu veltīta negatīvajam. Strādājot pie faktu apkopošanas, ir jāredz ne tikai problēmas un vajadzības, bet arī iespējamie risinājumi. Tas nozīmē, ka ir jāapzina resursi. Meklējot risinājumu kādām problēmām, nedrīkst pretnostatīt kādas vajadzības vai cilvēku grupas citām, jo katram ir savas vajadzības un katram tās ir svarīgas.

Konferences turpinājumā atkal notiek darbs grupās, kur katra grupa meklē atbildes uz jautājumiem – Kas ir būtiskākais? Kāpēc? Pēc kādām vadlīnijām jūs vadāties? Kāds ir mērķis, ko sasniegt? Darba grupas izvirzīja trīs grupas, kur primāri nepieciešama palīdzība – ģimenes (stipras ģimenes, kas var atbalstīt cita citu), vientuļi cilvēki (veicināt komunikāciju cilvēku starpā), cilvēki, kuri nevar apmierināt savas pamatvajadzības (pārtikas, apģērba, medicīnas preču, pajumtes trūkums, informācijas un morāla atbalsta sniegšana). Palīdzības sniegšanas pamatprincipi – sekmēt patstāvību un sadarbību.

Pēc nelielas kafijas pauzes turpinās darbs grupās pie trešā soļa - konkrētas darbības: atbilžu rašana uz jautājumiem – kas? kur? kad? ar kādiem līdzekļiem? kādas vajadzības? Diskusiju laikā izskan viedokļi un priekšlikumi diakonijas darba veicināšanai un veikšanai.

Nākamajā konferences daļā klātesošos uzrunāja LELB Diakonijas centra vadītāja Inta Putniņa. Viņa akcentēja to, kā var sasniegt mērķus – ar praktisku palīdzību, finansēm, projektiem, informāciju. Inta Putniņa iepazīstināja ar LELB Diakonijas centra darbības sfērām, praktisko darbību, iespējām, cerībām un jau sasniegto, kā arī deva praktiskus padomus, kā uzsākt un organizēt darbu pie Liepājas Lutera draudzes Diakonijas centra izveides.

Konferences noslēgumā mācītājs Raitis Šēners izteica pateicību Mārtiņam Urdzem un Intai Putniņai par atsaucību un piedalīšanos, dāvinot ziedus un Lauras Šulces (akrils) un Andra Šulca (koks) apgleznotus koka krustus (tos bija iespējams iegādāties arī konferences dalībniekiem).

Noslēguma uzrunā Mācītājs Raitis Šēners, izvērtējot diakonijas dienas konferences darbu, secināja, ka draudzes rokās ir lielais eshataloģiskais uzdevums – „ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mat. 25:40). „Tas ir mūsu virsuzdevums – mēs gatavojam sev ceļu ieiet Tēva godībā, un mēs velkam citus līdzi, cik vien varam. Diakonijas darbs nav tikai pakalpojumu sniegšana – tas ir ceļš, lai ieietu Tēva godībā.” Mācītājs Raitis Šēners atzīst, ka šis virsuzdevums ir liela motivācija strādāt, darīt un veidot. Konferences izskaņā draudzes mācītājs pasludina, ka Liepājas Lutera draudzes nams vairs nav tikai draudzes nams draudzes locekļiem, tas ir pasludināts par Liepājas Lutera draudzes Diakonijas centru.

Nākamais draudzes mācītāja un draudzes uzdevums ir veidot darba grupu diakonijas centra izveidei, lai tā savukārt spētu organizēt diakonijas centra darbu. Liepājas Lutera draudzei priekšā ir nozīmīgi sagatavošanās darbi, lai realizētu visaugstāko uzdevumu – palīdzot cilvēkiem viņu vajadzībās, vest viņus pie Dieva un parādīt ceļu uz mūžību. Noslēdzot diakonijas dienas pārdomas un secinājumus, lai kā stiprinājuma vārdi un moto ir Intas Putniņas teiktais: „Diakonija – tā ir ticība darba drēbēs”. Lai Dievs mums uz to palīdz, ka mūsu „drēbes” būtu izturīgas un stipras!