|
2013-4-10
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 5. Mozus grāmata 34:1-Jozuas grāmata 2:24
- Lūkas evaņģēlijs 13:22-14:6
5. Mozus grāmata 34:1-Jozuas grāmata 2:24
34. nodaļa
1 Tad Mozus devās no Moāba klajuma augšup Nebo kalnā, Pizgas
kalnājā, pretī Jērikai, un Tas Kungs viņam rādīja visu Gileādas zemi
līdz pat Dana novadiem
2 un visu Naftaļa, Efraima un Manases zemi, un visu Jūdas zemi līdz pat vakara jūrai,
3 Negebu un Jordānas ieleju, un palmu pilsētas Jērikas dziļo leju, līdz pat Coārai.
4 Un Tas Kungs sacīja viņam: "Šī ir tā zeme, ko Es esmu ar zvērestu
apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, teikdams: taviem pēcnācējiem Es
to došu! Es tev to esmu licis redzēt ar tavām acīm, bet tev nebūs iet
pāri uz turieni!"
5 Tā Mozus, Tā Kunga kalps, nomira Moāba zemē, kā Tas Kungs bija sacījis.
6 Un Viņš to apglabāja ielejā, Moāba zemē iepretim Bet-Peoram, un neviens nezina viņa kapa vietu līdz pat šai dienai.
7 Un Mozus bija simts divdesmit gadu vecs, kad viņš nomira; viņa
acis nebija palikušas tumšas, un viņa dzīves spēks nebija zudis.
8 Un Israēla bērni apraudāja Mozu Moāba klajumos trīsdesmit dienas, tad raudu un sēru dienas par Mozu beidzās.
9 Un Jozua, Nūna dēls, bija pilns gudrības gara, jo Mozus bija
uzlicis savas rokas uz viņu, un Israēla bērni viņam klausīja un darīja,
kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis.
10 Un tāds pravietis Israēlā vairs necēlās kā Mozus, ko Tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā.
11 Neradās arī neviena viņam līdzīga pēc tām zīmēm un brīnumiem, ko
Tas Kungs viņam kā Savam sūtnim Ēģiptē faraona un viņa kalpu, un visas
viņu zemes priekšā bija pavēlējis rādīt,
12 un arī ne pēc stiprās rokas un visiem apbrīnojamiem lieliem darbiem, ko Mozus bija darījis visa Israēla acu priekšā.
Jozuas grāmata 1.nodaļa
1 Un notika pēc Mozus, Tā Kunga kalpa, nāves, ka Tas Kungs runāja uz Jozuu, Nūna dēlu, Mozus palīgu:
2 "Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej
pāri Jordānai uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot.
3 Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis.
4 No tuksneša un arī no Libanona apgabala līdz pat lielajai upei,
līdz Eifratas upei, visa hetiešu zeme līdz Lielajai jūrai pret saules
rietu - tās lai ir jūsu robežas.
5 Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā
Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es
tevi nepametīšu.
6 Esi stiprs un drošsirdīgs! Jo tev būs šai tautai jāsadala zeme
par mantojumu, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis dot viņu tēviem.
7 Esi stiprs un drošsirdīgs, ka tu turi un dari visu bauslību, ko
Mozus, Mans kalps, tev ir pavēlējis; nenovērsies no tās ne pa labi, ne
pa kreisi, ka tev labi izdodas visur, kur vien tu iesi.
8 Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un
naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi
ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies.
9 Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un
nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu
iesi."
10 Tad Jozua pavēlēja tautas pārstāvjiem, sacīdams:
11 "Noejiet nometnē un pavēliet visai tautai, sacīdami:
apgādājieties ar ceļamaizi, jo nākamajās trijās dienās jums būs jāceļas
pāri Jordānai, ka jūs ieejat, lai iemantotu to zemi, ko Tas Kungs, jūsu
Dievs, jums dod par īpašumu."
12 Bet rūbeniešiem un gadiešiem, un Manases pusciltij Jozua sacīja:
13 "Pieminiet to vārdu, ko Mozus, Tā Kunga kalps, jums ir
pavēlējis, teikdams: Tas Kungs, jūsu Dievs, jums grib dot mieru un dot
jums šo zemi.
14 Jūsu sievas, jūsu mazie bērni un jūsu ganāmie pulki lai paliek
šai zemē, ko Mozus jums ir iedevis šaipus Jordānas, bet jūs paši
apbruņojušies celieties savu brāļu priekšgalā, visi karaspēka varonīgie
un stiprie vīri, un palīdziet viņiem,
15 kamēr Tas Kungs, jūsu Dievs, arī jūsu brāļiem, tāpat kā jums,
būs devis mieru un arī viņi būs ieguvuši īpašumā to zemi, ko Tas Kungs,
jūsu Dievs, viņiem dos. Tad jūs atgriezīsities savā zemē un to dabūsiet,
ko Mozus, Tā Kunga kalps, ir jums devis šaipus Jordānas pret saules
lēktu."
16 Tad tie atbildēja Jozuam, sacīdami: "Visu, ko tu mums esi
pavēlējis, to mēs darīsim, un visur, kur vien tu mūs sūtīsi, mēs iesim.
17 Tāpat kā mēs esam visās lietās klausījuši Mozum, tāpat arī mēs
tev klausīsim, lai tikai Tas Kungs, tavs Dievs, ir ar tevi, kā Viņš ir
bijis ar Mozu.
18 Ikvienam vīram, kas turēsies pretī tavai pavēlei un kas
neklausīs taviem vārdiem, lai tu arī ko un cik bieži pavēlētu, būs mirt.
Tikai esi stiprs un turi drošu prātu."
Jozuas grāmata 2. nodaļa
1 Tad Jozua, Nūna dēls, sūtīja slepeni no Sitimas divus vīrus kā
izlūkus, sacīdams: "Noejiet turp un izlūkojiet zemi, bet it īpaši
Jēriku!" Un viņi aizgāja un nonāca kādas sievas namā, kas bija netikle,
un tās vārds bija Rahāba, un tie tur pārgulēja.
2 Un Jērikas ķēniņam tika paziņots: "Redzi, šinī naktī kādi vīri no Israēla bērniem ir nākuši šurp, lai izlūkotu zemi."
3 Tad Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rahābas un lika sacīt: "Izdod tos
vīrus, kuri ir pie tevis atnākuši un iegājuši tavā namā, jo viņi ir
nākuši visu šo zemi izlūkot."
4 Bet šī sieva ņēma abus vīrus, paslēpa viņus un sacīja: "Tie vīri
ir gan pie manis bijuši, bet es nezināju, no kurienes viņi bija nākuši;
5 un, kad vārti bija jāaizslēdz, tumsai iestājoties, tad tie vīri
izgāja; es nezinu, kurp tie vīri ir aizgājuši; dzenieties tiem steidzīgi
pakaļ, tad jūs tos panāksit."
6 Bet viņa pati bija tos uzvedusi augšā uz jumta un paslēpusi zem linu kūlīšiem, ko tā bija sakārtojusi uz jumta.
7 Un vīri dzinās tiem pakaļ virzienā uz Jordānu līdz braslam; un vārti tika aizslēgti, kad viņu vajātāji bija izgājuši.
8 Un, pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumta.
9 Un viņa tiem vīriem sacīja: "Es zinu, ka Tas Kungs jums ir devis
šo zemi un ka mūs pārņēmušas bailes no jums, un ka visi šīs zemes
iedzīvotāji ir izbijušies jūsu priekšā,
10 jo mēs esam dzirdējuši, ka Tas Kungs ir licis izsīkt Niedru
jūras ūdeņiem jūsu priekšā, kad jūs bijāt iznākuši no Ēģiptes, un ko jūs
esat darījuši viņpus Jordānas tiem diviem amoriešu ķēniņiem, Sihonam un
Ogam, kurus jūs, likdami lāstam nākt pār viņiem, esat iznīcinājuši.
11 Un, to dzirdot, mūsu sirds ir kļuvusi bailīga, un neviena vīra
drosme vairs nav pacēlusies pret jums, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir
Dievs augšā debesīs un pār zemi, kas ir apakšā zem tām.
12 Bet tagad zvēriet man pie Tā Kunga, tāpēc ka es esmu jums
parādījusi labvēlību, ka arī jūs būsit labvēlīgi mana tēva namam un ka
jūs man dosit drošu zīmi ķīlai,
13 ka jūs atstāsit dzīvus manu tēvu un manu māti, manus brāļus un
manas māsas un visus tos, kas ir pie viņiem, un ka jūs mūsu dvēseles
izglābsit no nāves."
14 Tad tie vīri viņai sacīja: "Lai mūsu dvēseles ir galvojums par
jūsējām, ja tikai jūs neizpaudīsit mūsu norunu. Kad Tas Kungs mums dos
šo zemi, tad mēs tev parādīsim arī žēlsirdību un uzticību."
15 Tad viņa tos nolaida ar virvi pa logu zemē, jo viņas nams atradās pie pilsētas mūra, un pie šī mūra viņa dzīvoja.
16 Un viņa tiem sacīja: "Ejiet kalnos, ka jūs nesastaptu vajātāji,
un paslēpieties tur trīs dienas, kamēr atgriezīsies atpakaļ vajātāji,
pēc tam ejiet savu ceļu."
17 Tad vīri viņai sacīja: "Mēs kļūsim brīvi no tevis prasītā zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt.
18 Redzi, kad mēs nāksim šinī zemē, tad piesien pie sava loga šo
sarkano virvi, ar kuru tu mūs nolaidi zemē, un sapulcini pie sevis šinī
namā savu tēvu un savu māti, arī savus brāļus un māsas, sapulcini pie
sevis visu sava tēva namu.
19 Un tad lai notiek tā: ikvienam, kas izies ārā pa tava nama
durvīm, lai viņa asinis paliek uz viņa galvas, bet mēs pie tā nebūsim
vainīgi. Bet ikviena asinis, kas būs ar tevi namā, lai paliek uz mūsu
galvas, ja kāds savu roku pie viņa pieliktu.
20 Bet, ja tu izpaudīsi šo mūsu norunu, tad mēs būsim brīvi no zvēresta, ko tu mums esi likusi zvērēt."
21 Tad viņa atbildēja: "Lai notiek, kā jūs sakāt!" Un viņa tos
atlaida, un tie aizgāja, bet sarkano virvi viņa piesēja pie loga.
22 Tā tie aizgāja un nonāca kalnos, kur palika trīs dienas, līdz
kamēr atgriezās atpakaļ vajātāji; un vajātāji tos bija izmeklējušies pa
visiem ceļiem, bet nebija atraduši.
23 Tad šie abi vīri griezās atpakaļ un nonāca no kalniem lejā,
cēlās pāri Jordānai un nāca pie Jozuas, Nūna dēla, un izstāstīja tam
visu, kas tiem bija noticis.
24 Un tie teica Jozuam: "Tiešām, Tas Kungs ir nodevis visu šo zemi
mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji jau tagad no mums ir izbijušies."
Lūkas evaņģēlijs 13:22-14:6
22 Un Viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzālemi, staigāja no pilsētas uz pilsētu un no ciema uz ciemu, mācīdams ļaudis.
23 Bet kāds Viņam jautāja: "Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?" Uz to Viņš atbildēja:
24 "Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.
25 Jo, ja jūs tikai pēc tam, kad nama Kungs būs cēlies un durvis
aizslēdzis, nostāsities ārā un klauvēsit pie durvīm, sacīdami: Kungs,
atver mums,- Viņš atbildēs jums: Es nezinu, no kurienes jūs esat!
26 Tad jūs sāksit stāstīt: mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās.
27 Tad Viņš jums atteiks: Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis, visi jūs netaisnības darītāji!
28 Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana, kad jūs redzēsit Ābrahāmu,
Īzāku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet paši sevi
izmestus ārā.
29 Tad tie nāks no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un dienvidiem un sēdēs pie galda Dieva valstībā.
30 Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un pirmie, kas būs pēdējie."
31 Tai pašā brīdī pienāca daži farizeji un sacīja Viņam: "Izej un aizceļo no šejienes, jo Hērods grib Tevi nonāvēt."
32 Bet Viņš tiem sacīja: "Ejiet, sakait šai lapsai: redzi, Es
izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet parīt Es būšu
galā.
33 Tiešām, Man vēl šodien un rīt un parīt jābūt ceļā, jo neklājas pravietim mirt ārpus Jeruzālemes.
34 Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem
nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus
bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus,
bet jūs negribējāt.
35 Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs Mani
neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā
Kunga Vārdā!"
14. nodaļa
1 Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja.
2 Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā.
3 Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un
farizejiem ar jautājumu: "Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?" Bet
tie klusēja.
4 Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida.
5 Bet tiem Viņš teica: "Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?"
6 Un tie nekā uz to nespēja atbildēt.
Psalmi 79:1-13
1 Asafa dziesma. Ak, Dievs, tautas ir ielauzušās Tavā mantojumā,
likušas negodā Tavu svētnīcu, padarījušas Jeruzālemi par drupu kaudzi;
2 Tavu kalpu līķus viņi ir devuši par barību putniem zem debess, Tavu svēto miemjsas - lauku zvēriem.
3 Viņi ir izlējuši viņu asinis ap Jeruzālemi kā ūdeni, un nebija neviena, kas viņus būtu apglabājis.
4 Par apsmieklu mēs esam kļuvuši mūsu kaimiņiem, par nievām un paļām tiem, kas ir ap mums.
5 Cik ilgi, ak, Kungs? Vai Tu gribi mūžīgi dusmoties? Cik ilgi vēl Tava bardzība degs kā uguns?
6 Izlej Savas dusmas pār tautām, kas Tevi nepazīst, un pār tām valstīm, kas Tavu Vārdu nepiesauc,
7 jo viņi ir ēduši Jēkabu un nopostījuši viņa laukus.
8 Nepielīdzini mums mūsu tēvu noziegumus; lai steidzīgi pār mums nāk un mums palīdz Tava apžēlošanās, jo mēs esam ļoti vārgi.
9 Palīdzi mums, ak, Dievs, mūsu glābējs, Sava Vārda godības dēļ! Izglāb mūs un piedod mums mūsu grēkus Sava Vārda dēļ!
10 Kāpēc lai citas tautas saka: "Kur ir jūsu Dievs?" Lai viņi atzīst mūsu acu priekšā atriebību par izlietām Tavu kalpu asinīm!
11 Lai nonāk Tavā priekšā gūstekņu nopūtas, ar Savu stipro roku uzturi pie dzīvības nāvei nolemtos!
12 Atmaksā mūsu kaimiņiem viņu krūtīs septiņkārt tās nievas, ar kādām viņi Tevi, Kungs, ir nievājuši!
13 Bet mēs, Tava tauta un Tavas ganības avis, Tev pateiksimies mūžīgi un paudīsim Tavu slavu uz radu radiem.
Salamana pamācības 12:26
26 Taisnais rāda savam tuvākajam īsto ceļu, bet bezdievīgo ceļš ieved kārdinājumā un maldos viņus pašus.
www.bibele.lv
|
|
