Lutera draudze   

Liepājas Lutera ev. lut. draudzes un baznīcas vēsture

Liepājas Lutera baznīca ir unikāla 20.gadsimta sākuma tāda veida celtne Latvijā. Dievnama monumentālā ārpuse neparasti veiksmīgi kontrastē ar iekšējās telpas gaišumu un vieglumu. Liepājas Lutera draudzes pirmsākumi meklējami 1880.gadā, kad Jaunliepājā dzīvojošo Sv. Annas draudzes locekļu starpā dzimst ideja veidot Jaunliepājā kaut ko īpašu latviešu draudzes vajadzībām.

Kad Sv. Annas baznīca Vecliepājā tika pārbūvēta, būves laikā latviešu draudzes vajadzībām uzcēla koka baznīciņu bez torņa Rolava (Šuvalova), 1905. gada (Paviljona) un Brīvības (Aleksandra) ielu stūrī, kas 1892. gada 25. oktobrī tika iesvētīta. Kad 1893.gada 12.decembrī Sv. Annas baznīca bija gatava un tika iesvētīta, Jaunliepājā dzīvojošie latviešu draudzes locekļi lūdza, lai pagaidām uzcelto lūgšanu namu, kurš bija palicis tukšs, nenoplēstu, bet atstātu draudzei īpašām vajadzībām. Tā kā Sv. Annas baznīcā visiem bija kļuvis par šauru, garīgā dzīve rādīja, ka Jaunliepājai ir nepieciešama sava garīgā aprūpe. Jaunizveidotā draudze apsolīja Svētās Annas baznīcas mācītājam algot vienu palīgu, kas tajā vadītu dievkalpojumus.

Vispirms draudzi apkalpoja pilsētas vikārs Vents, kā Annas draudzes mācītāja Šena palīgs, tad no 1894. g. – 1900.g. mācītājs T. Bernevics un 1900.g. – 1901.g. vasaras vidum mācītājs V. Freibergs. Līdz tam laikam latviešu draudze skaitījās kā viena un visas amata lietas tika rakstītas kopējās grāmatās. Taču dievlūdzēju skaits palielinājās. 1901.gadā dzimušo un kristīto ruļļos reģistrēja vairāk nekā 1200 bērnu. Tāpēc Jaunliepājas draudzes locekļi vairākkārt lūdza viņus reģistrēt par atsevišķu draudzi. Tad arī Kurzemes Konsistorija atzina, ka tā būtu pareizi.

Ar 1901. gada 1.jūliju Kurzemes Konsistorija apstiprināja jauno draudzi ar nosaukumu – "Jaunliepājas latviešu ev. lut. draudze". Par draudzes pirmo mācītāju tika iecelts Goldbergs. No šās dienas jaunā draudze rakstīja atsevišķi savus kristīto, iesvētīto, laulāto, mirušo reģistrus.

Draudzes pārvalde vēl kādu laiku palika kopīga ar Sv. Annas draudzi. 1909.gada 27.maijā draudze saņēma statūtus, pēc kuriem ievēlēja savu draudzes pārvaldi. Līdz ar to Liepājā bija radusies otra rosīga, pilnīgi patstāvīga latviešu ev. lut. draudze. Strauji pieauga tās locekļu skaits, tā kā bija jāsāk domāt par lielāka dievnama celšanu.

Pateicoties baznīcas arhitektam K. E. Štrandmanim un inženierim Polim, Liepājā radās celtne ar pārsteidzoši labu akustiku un plānojumu, kas piemērots kā dievkalpojumiem, tā arī lieliem simfoniskiem koncertiem.

Nojaucot veco lūgšanas namu, radās jautājums, kur draudzei sanākt dievkalpojumos. Tādēļ blakus vecajai baznīciņai uzcēla draudzes namu ar zāli dievkalpojumiem pirmajā stāvā un mācītāja dzīvokli, kanceleju otrajā stāvā. 1912.gadā koka baznīciņā jeb vecajā lūgšanas namā draudze sanāca uz pēdējo dievkalpojumu. 1913.gada rudenī draudzes nams tika pabeigts, ko turpmāk izmantoja dievkalpojumiem un citām garīgām aktivitātēm.

1914.gada 18.maijā notika baznīcas pamatu akmens likšana. Tika sastādīts saraksts ar baznīcas padomes locekļu un pilsētas aizstāvju vārdiem, tika ievietotas tā laika naudaszīmes un ievērojamākie laikraksti, ko iemūrēja pamata akmens likšanas laikā. Dažādu iemeslu dēļ dievnama celtniecība ieilga uz veseliem 20 gadiem. Draudzei vajadzēja pārvarēt visdažādākās grūtības, lai tās sapnis īstenotos. 1931.gada 12.jūlijā jaunajā baznīcā pirmo reizi zem jumta notika dievkalpojums, tas bija ļoti svinīgs brīdis visai draudzei un Liepājai.

Jaunliepājas draudzei arvien saglabājās ciešas sadraudzības saites ar Sv. Annas draudzi. 1934.gada 22.aprīlī Sv. Annas baznīcā draudze rīkoja lielu koncertu, kura atlikumu izlietoja jaunās baznīcas pabeigšanai.

Tuvojas draudzei vēsturisks brīdis un lieli svētki. Īsi pirms baznīcas iesvētīšanas 1934.gada 20.jūnijā jauno baznīcu pēc draudzes padomes lēmuma nosauca par Jaunliepājas Lutera baznīcu. 1934.gada 8.jūlijā, kaut arī vēl līdz galam nepabeigtas – bez torņa, notika jaunās baznīcas iesvētīšana. Jauno baznīcu iesvētīja arhibīskaps prof. Dr. Teol. T. Grīnbergs. Interesanti, ka nabadzīgākie ļaudis uz baznīcas iesvētīšanu ieradās pa sānu durvīm, samaksājot tikai vienu latu, bet turīgākie viesi uz iesvētīšanas dievkalpojumu nāca pa galvenajām durvīm, pie tām atstājot piecus latus.

1934.gada 10.decembrī tika iesvētīts baznīcas zvans, ko izgatavoja Liepājas Drāšu fabrikas lietuvē, un tas bija 1100 kg smags, to rotāja uzraksts "Šis zvans lai atskan Dievnamam par godu un iezvana mieru cilvēku sirdīs". 1938.gada 10.aprīlī iesvētīja Valsts prezidenta K.Ulmaņa dāvinātās elektriskās ērģeles.

Kopš 1940.gada draudze un baznīca pārdēvētas par Liepājas Lutera ev. lut. draudzi un par Liepājas Lutera ev. lut. baznīcu. Pēc Latvijas okupācijas komunistiskās varas apstākļos, kaut arī ļoti grūtos, draudze nepārtrauca savu darbību un joprojām darbojās.

1991.gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanās draudze atkal darbojas brīvos apstākļos, šobrīd notiek aktīvs atjaunotnes process

2007. gada 4. februārī tika iesvētītas jaunās ērģeles, šo dievkalpojumu vadīja arhibīskaps Jānis Vanags, Grobiņas iecirkņa prāvests Ainars Jaunskalže un Raitis Šēners. Par ērģelēm jāpateicas Ugāles mācītājam, ērģeļbūves meistaram Jānim Kalniņam. Uzzinājis, ka Stokholmas Sundbibergas priekšpilsētas baznīcā iecerēts būvēt jaunas ērģeles un atbrīvoties un „vecajām”, J. Kalniņš iedomājās par Liepājas Lutera baznīcu kā akustikas ziņā ļoti piemērotu šim instrumentam. Ērģeles ir zviedru firmas „Akerman & Lun” meistardarbs (1968.g.) un Sundbibergas baznīcā kalpojušas 40 gadu. 2006. gada oktobrī ērģeles tika piegādātas Liepājā, mēneša beigās tika uzsākta to uzstādīšana, kas iecerētajā termiņā tika pabeigta.

Liepājas Lutera baznīca ir lielākā baznīcas būve Latvijas brīvvalsts laikā un vēl joprojām nepabeigta. Tomēr Liepājas Lutera draudze no iesvētīšanas brīža ne uz mirkli savu darbību nav pārtraukusi, bet izturējusi visus politiskos, kara un laikmeta uzliktos pārbaudījumus, lai pildītu savu misiju Dieva un cilvēku priekšā. Lai Dieva svētīta un vadīta tā ir laba lieciniece par savu Kungu Jēzu Kristu.