Dievkalpojumi notiek svētdienās plkst. 11:00

Dievkalpojums, iespējams, ir viena no tām norisēm kristīgās draudzes dzīvē, kura tiem, kas paši nav draudzē, liekas kaut kas mākslīgs, lieks, smagnējs, sastindzis un novecojis. Kā saka – vai tad laiku nevar pavadīt arī kā jautrāk un interesantāk?

Tomēr, ja sākam ar pieņēmumu, ka kristieši gluži tik neprātīgi jau nav, ka nevarētu atrast kādu labāku laika pavadīšanas veidu, tad, iespējams, dievkalpojumā notiek lietas, kurām būtu vērts mazliet pievērst uzmanību un padomāt.

Vārds dievkalpojums nāk no grieķu vārda "liturģija". Vēl joprojām kristīgajā pasaulē, runājot par dievkalpojumu, šis vārds ļoti plaši tiek lietots dažādās valodās. Senajās Atēnās ar vārdu liturģija apzīmēja kāda cilvēka publisku kalpošanu. Piemēram, bagāto Atēnu iedzīvotāju pienākums bija salabot par savu naudu pilsētas ceļus. Šādu publisku kalpošanu sabiedrībai tad arī apzīmēja ar vārdu liturģija. Vēlāk šo pašu izpratni un nosaukumu pārņēma kristieši, kad sanāca savās sapulcēs, kurās kopīgi lūdza Dievu, dziedāja, lasīja Svētos Rakstus, svinēja Svēto Vakarēdienu.

Tātad kristīgs dievkalpojums ir saistīts ar publisku kalpošanu. Jūs tagad jau noteikti sākat nojaust, ka dievkalpojums ir kristīgās draudzes kalpošana savam Dievam. Ja jūs tā padomājāt, tad jūs esat kļūdījušies, jo liturģijas jeb dievkalpojuma jēga un būtība ir pavisam pretēja. Vai zināt, kurš dievkalpojumā publiski kalpo? Vārds dievkalpojums mums lieliski to pasaka priekšā, vajag tikai to izlasīt lēnām, pa zilbēm – Dievs – kalpo – jums. Jā, jā! Tieši tā! Dievkalpojumā Dievs publiski kalpo tieši mums, tas ir tiem, kuri sanākuši kopā uz dievkalpojumu. Vai jums tas izklausās dīvaini? Iespējams, bet tieši tāds ir Dievs, kurš atklājies pasaulei Jēzū Kristū – liels Dievs, varens Dievs, Dievs debess un zemes Radītājs, visa Valdītājs, tāds, kuram neko no mums nevajag. Gluži pretēji – tie esam mēs, kas apzinās robežas savā dzīvē un šajā pasaulē, un tāpēc mums ir svarīgi sastapt Dievu.

Jā, dievkalpojums ir sastapšanās starp Dievu un cilvēku. Sastapšanās, kurā galvenais devējs, pat kalpotājs ir Dievs. Saņēmēji esam mēs. Ko Viņš dod? To, ko neviens cits nespēj iedot – dzīvību, mūžīgo dzīvību, dzīvi kopā ar Sevi – tieši to nozīmē Viņa mīlestība uz mums. Dievkalpojumā mēs saņemam grēku piedošanu, tas ir, Dievs noārda visus šķēršļus mūsu starpā. Vai zināt no kurienes šie šķēršļi? To autori esam mēs ar savām ļaunajām domām, vārdiem un darbiem. Piedošana nozīmē – mēs esam kopā. Mēs un Dievs, kurš nāk atjaunot ceļu starp mums, gluži kā tie bagātnieki senajās Atēnās. Tāda ir dievkalpojuma jēga un būtība. Citiem vārdiem, Dievs dievkalpojumā nāk pie mums un dāvina mums sevi – runātajā Vārdā, grēku piedošanas pasludinājumā, Kristībā, Svētajā Vakarēdienā – tie visi ir veidi, kādos Dievs mūsu vidū publiski kalpo. Dievkalpojums, protams, kā jebkura draugu sastapšanās neiztiek arī bez mūsu pateicības un prieka par saņemtajām nepelnītajām dāvanām. Tas parasti izpaužas draudzes lūgšanās un dziesmās.

Dievkalpojuma norisi mēs shematiski varētu iedalīt vairākās daļās:

Mūzika un liturģija

Protams, šāds dievkalpojuma apraksts ir ļoti shematisks. Tomēr pamatā kopš senbaznīcas laikiem draudzes dievkalpojumos visas šīs daļas dažādās proporcijās ir bijušas. Arī mūsu LELB dievkalpojumos jūs atradīsiet visas šīs daļas. Tomēr ne daļas vai to proporcijas ir tās, kas padara dievkalpojumu par īpašu notikumu, bet gan tas, ka Debesu Tēvs caur savu Dēlu Jēzu Kristu nāk pie saviem bērniem – tiem, kuri tic, ka arī par viņu grēkiem Jēzus ir cietis krustā un trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem. 

Autors:
māc. Didzis Skuška

(Pārpublicēts no LELB mājaslapas - http://www.lelb.lv/lv/?ct=dievkalpojums )