|
2013-4-29
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- Lūkas evaņģēlijs 24:13-53
- Salamana pamācības 14:11-12
Soģu grāmata 9:22-10:18
9. nodaļa
22 Kad nu Abimelehs bija trīs gadus valdījis pār Israēlu,
23 tad Dievs deva ļaunu prātu Abimeleha un Sihemas varasvīru
starpā, tā ka Sihemas varasvīri lauza uzticību Abimeleham un atstājās no
viņa.
24 Tas notika tādēļ, lai viņa varmācība, kas bija nodarīta
septiņdesmit Jerubbaala dēliem, kristu uz viņu un viņu asinis lai nāktu
pār Abimelehu, viņu brāli, kas tos pats bija nogalinājis, un lai tās
nāktu arī pār Sihemas varasvīriem, kuri bija stiprinājuši viņa rokas,
lai viņš nokautu savus brāļus.
25 Lai noskaņotu ļaudis pret Abimelehu, Sihemas varasvīri novietoja
kalnos paslēptus laupītājus. Tiem vajadzēja aplaupīt ikvienu ceļa
gājēju. Tas tika paziņots Abimeleham.
26 Toreiz Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem, lai apmestos Sihemā, un Sihemas varasvīri viņam uzticējās.
27 Reiz tie izgāja ārā uz lauka un nolasīja vīna dārzus, izspieda
sulu un svinēja prieka svētkus, tad tie devās sava dieva namā, ēda un
dzēra un lādēja Abimelehu.
28 Tad Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: "Kas gan ir Abimelehs, un kas
esam mēs, sihemieši, ka mums viņam jākalpo? Vai viņš nav Jerubbaala dēls
un Zebuls viņa pilnvarotais? Vai viņam nevajadzētu kalpot Hemora,
Sihemas tēva, vīriem? Kādēļ tad mums ir jākalpo viņam?
29 Ak, kaut šī tauta būtu manā vadībā, gan tad es izdzītu
Abimelehu!" Un Abimeleham viņš teica: "Pastiprini savu karaspēku un nāc
laukā!"
30 Kad nu Zebuls, pilsētas virspavēlnieks, šos Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņam sametās dusmas.
31 Viņš slepeni nosūtīja ziņnešus pie Abimeleha uz Arūmu un
vēstīja: "Redzi, Gaāls, Ebeda dēls, ar saviem brāļiem ir atnākuši uz
Sihemu, un tagad tie sakūda pilsētu pret tevi.
32 Tādēļ celies tu un arī tie karavīri, kas ir pie tevis, nakts laikā un apmeties tīrumu aizsegā.
33 Bet rīt agri, saulei lecot, celies un uzbrūc pilsētai. Un redzi,
kad viņš ar karavīriem, kas turas pie viņa, izietu tev pretī, tad tu
varētu darīt, kā tava roka to atrod par iespējamu."
34 Tad Abimelehs ar karavīru saimi, kas bija pie viņa, cēlās naktī, devās ceļā tīrumu aizsegā un četros pulkos ielenca Sihemu.
35 Bet Gaāls, Egeda dēls, iznāca laukā un nostājās pilsētas vārtos;
tad Abimelehs un visi tie, kas bija pie viņa, cēlās ārā no paslēptuves.
36 Tiklīdz Gaāls ieraudzīja šos ļaudis, viņš teica Zebulam: "Redzi,
tur taču kareivji dodas lejup no kalnu virsotnēm!" Bet Zebuls viņam
saka: "Kalnu ēnas tev šķiet vīri esam."
37 Gaāls tomēr nerimās un teica: "Nē, tie ir karavīri, kas nāk
lejup, un tur ir vēl viens pulks karavīru, kas nāk pa ceļu no Burvju
ozoliem."
38 Tad Zebuls viņam sacīja: "Kur nu tagad ir tava mute, ar ko tu
teici: kas ir Abimelehs, ka mums būs viņam kalpot labu prātu? Vai tā nav
tā tauta, par kuru tu ņirgājies? Izej nu tagad ārā un karo pret
viņiem!"
39 Un Gaāls izgāja Sihemas varasvīru priekšgalā un karoja pret Abimelehu.
40 Un Abimelehs to vajāja, un tas bēga no viņa, un daudzi krita, un nokautie gulēja līdz pat pilsētas vārtiem.
41 Tad Abimelehs atgriezās Arumā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie nepalika dzīvot Sihemā.
42 Un notika nākamajā dienā, ka ļaudis izgāja tīrumā, un tas tika paziņots Abimeleham.
43 Tad viņš sapulcināja savu karaspēku, sadalīja to trijos pulkos
un tos paslēpa laukos. Un, kad viņš vēroja, ka tauta pašreiz nāk laukā
no pilsētas, tad viņš devās pret tiem cīņā un tos apkāva.
44 Un Abimelehs un tie pulki, kas pie viņa bija, devās tālāk uz
priekšu un apstājās pie pilsētas vārtiem, bet divi pulki uzbruka visiem
tiem, kas atradās laukā, un arī tos nogalināja.
45 Tā Abimelehs karoja pret pilsētu visu dienu, un viņš arī ieņēma
pilsētu un nokāva visus ļaudis, kas atradās pilsētā, un, nopostījis
pilsētu, pārkaisīja to ar sāli.
46 Kad visi Sihemas pils iemītnieki to dzirdēja, tad tie gāja Derības dieva nama tornī.
47 Un, tiklīdz Abimeleham tika paziņots, ka visi Sihemas pils varasvīri ir sapulcējušies vienkopus,
48 tad Abimelehs devās ar visu savu karaspēku, kas bija pie viņa,
augšup Salmona kalnā. Tur Abimelehs ņēma savā rokā cirvi, nocirta kāda
koka zaru, uzcēla un uzlika to uz saviem pleciem; tad viņš sacīja tai
tautai, kas bija pie viņa: "Ko jūs redzat mani darām, to steigšus darait
arī jūs, tāpat kā es!"
49 Tad arī visi ļaudis nocirta pa zaram un sekoja Abimeleham. Viņi
nolika zarus pie stiprā torņa un aizdedzināja tos ar uguni; tā nomira
visi Sihemas pils ļaudis, ap tūkstoš vīru un sievu.
50 Tad Abimelehs devās pret Tebecu, uzcēla savas teltis tai visapkārt un ieņēma to.
51 Bet pilsētas vidū atradās stiprs nocietinājums, tur sabēga visi
vīri un visas sievas, un visi pilsētas varasvīri; un tie visu aiz sevis
noslēdza un uzkāpa uz torņa jumta.
52 Kad nu Abimelehs bija tuvu nocietinājumam, tad viņš devās pret
to uzbrukumā un izlauzās līdz cietokšņa durvīm, lai tās sadedzinātu ar
uguni.
53 Bet tad kāda sieva nometa virsējo dzirnu akmeni uz Abimeleha galvu, un tas sadragāja viņa galvaskausu.
54 Tad viņš steidzīgi piesauca savu puisi ieroču nesēju un pavēlēja
tam: "Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani nesaka, ka kāda
sieva mani nonāvējusi!" Un viņa ieroču nesējs to nodūra, un tā tas
nomira.
55 Kad Israēla vīri redzēja, ka Abimelehs bija kritis, tad tie atgriezās ikviens savās mājās.
56 Tā Dievs atmaksāja Abimeleha ļauno darbu, ko viņš bija nodarījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus.
57 Un visiem tiem ļauniem darbiem, ko Sihemas vīri bija nodarījuši,
Dievs lika krist atpakaļ uz viņu galvām, un tā piepildījās Jotāma,
Jerubbaala dēla, lāsts.
10. nodaļa
1 Un pēc Abimeleha, lai glābtu Israēlu, cēlās Tola, Dodas dēla
Pūvas dēls, vīrs no Isašara cilts, un viņš dzīvoja Šamīrā, Efraima
kalnos.
2 Tola tiesāja Israēlu divdesmit trīs gadus un nomira, un tika apglabāts Šamīrā.
3 Un pēc viņa cēlās Jaīrs no Gileādas un tiesāja Israēlu divdesmit divus gadus.
4 Viņam bija trīsdesmit dēli, un tie jāja uz trīsdesmit jauniem
ēzeļiem, un viņiem piederēja trīsdesmit pilsētas, kuras vēl līdz šai
dienai sauc par Jaīra telšu nometnēm; tās atrodas Gileāda zemē.
5 Un Jaīrs nomira, un to apglabāja Kamonā.
6 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga
acīs, un kalpoja baaliem un aštartēm, un Arama dieviem, Sidonas dieviem
un Moāba dieviem, Amona bērnu dieviem un filistiešu dieviem; tā tie
atstāja To Kungu un Viņam vairs nekalpoja.
7 Tad Tā Kunga dusmība iekaisa pret Israēlu, un Viņš tos nodeva filistiešu un Amona bērnu rokās.
8 Un tie spiestin apspieda Israēla bērnus visu laiku astoņpadsmit
gadus, proti, visus Israēla bērnus, kas atradās viņpus Jordānai amoriešu
zemē, kura arī ir Gileādā.
9 Kad Amona bērni gāja pāri Jordānai, lai karotu ar Jūdu, ar Benjamīnu un ar Efraima ciltīm, tad Israēls nonāca lielās bailēs.
10 Un Israēla bērni piesauca To Kungu, sacīdami: "Mēs esam pret
Tevi grēkojuši, jo mēs bijām aizmirsuši savu Dievu, kalpodami baaliem."
11 Tad Tas Kungs sacīja uz Israēla bērniem: "Vai Es neesmu jūs
izglābis no ēģiptiešiem un no amoriešiem, arī no Amona bērniem un no
filistiešiem,
12 tāpat no sidoniešiem, no amalekiešiem un no Maona, kad tie jūs gauži spaidīja un jūs saucāt Mani?
13 Bet jūs esat atkal Mani aizmirsuši un kalpojuši svešiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu glābt.
14 Ejiet un brēciet pēc svešo dievu palīdzības, ko jūs paši esat sev izraudzījuši, lai tie jūs izglābj bēdu brīdī."
15 Bet Israēla bērni sacīja Tam Kungam: "Mēs esam grēkojuši. Dari ar mums, kā Tev liekas labi, tikai izglāb mūs šoreiz."
16 Tad tie izmeta no sava vidus svešo tautu dievus, un viņi atkal kalpoja Tam Kungam, un Tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām.
17 Kad nu amonieši bija saaicināti kopā un tie savas teltis bija
uzcēluši Gileādā, bet israēlieši sapulcējušies un novietojušies Micpā,
18 tad ļaudis, Gileādas vadoņi, sacīja cits citam: "Kurš būs tas
vīrs, kas uzsāks cīnīties ar amoniešiem? Tam būs būt par galvu visiem
Gileādas iedzīvotājiem!"
Lūkas evaņģēlijs 24:13-53
13 Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava.
14 Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas.
15 Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem.
16 Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.
17 Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm.
18 Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: "Vai Tu viens
esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur
noticis?"
19 Un Viņš tiem sacīja: "Kas tad?" Un tie Viņam sacīja: "Tas ar Jēzu
no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un
visas tautas priekšā,
20 ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā.
21 Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas.
22 Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa
23 un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs.
24 Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja."
25 Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!
26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?"
27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.
28 Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.
29 Un viņi To gauži lūdza un sacīja: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!" Un Viņš iegāja pie tiem palikt.
30 Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva,
31 tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.
32 Un tie sacīja savā starpā: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?"
33 Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un
atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija.
34 Tie sacīja: "Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies."
35 Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot.
36 Un, kad viņi runāja par šīm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem sacīja: "Miers ar jums!"
37 Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot.
38 Un Viņš tiem sacīja: "Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs?
39 Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait
Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man
esam."
40 Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas.
41 Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: "Vai jums še ir kas ēdams?"
42 Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu.
43 Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot.
44 Pēc tam Viņš tiem sacīja: "Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu
sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani
rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās."
45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata,
46 un tiem sacīja: "Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā
47 un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes,
48 un jūs esat liecinieki tam visam.
49 Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes."
50 Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja.
51 Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.
52 Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku,
53 un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu.
Psalmi 100:1-5
1 Pateicības psalms. Gavilējiet Tam Kungam, visas pasaules zemes!
2 Kalpojiet Tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm!
3 Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis - un ne mēs paši - par Savu tautu un par Savas ganības avīm.
4 Ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa Vārdu!
5 Jo Tas Kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība pastāv uz radu radiem.
Salamana pamācības 14:11-12
11 Bezdievīgo nams tiks izdeldēts, bet rimto būdiņa zaļos.
12 Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē.
www.bibele.lv
|
|
