|
2013-4-30
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- Salamana pamācības 14:13-14
Soģu grāmata 11:1-12:15
11. nodaļa
1 Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis.
2 Šī gileādieša sieva viņam dzemdēja dēlus; un, kad šīs sievas dēli
pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: "Tu gan nemantosi nenieka
sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls."
3 Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sirot.
4 Pēc kāda laika amonieši sāka karot ar Israēlu.
5 Kad amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileādas vecaji devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes,
6 un tie sacīja Jeftam: "Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs karosim pret amoniešiem!"
7 Bet Jefta sacīja Gileādas vecajiem: "Vai jūs mani neienīdāt un
neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad
jums ir bēdu laiki?"
8 Tad Gileādas vecaji sacīja Jeftam: "Tāpēc jau mēs atkal pie tevis
atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs karosim ar Amona bērniem, un tev būs
būt pie mums par galveno visiem Gileādas iedzīvotājiem!"
9 Tad Jefta sacīja Gileādas vecajiem: "Jūs esat atkal pie manis
atnākuši, lai vestu karu pret Amona bērniem. Bet, kad Tas Kungs tos
nodos manā rokā, vai tad es arī būšu jums par galvu?"
10 Tad Gileādas vecaji sacīja Jeftam: "Lai Tas Kungs mūsu vidū
dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis."
11 Tad Jefta gāja kopā ar Gileādas vecajiem, un tauta viņu iecēla
sev par galveno un par karavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu Tā
Kunga priekšā Micpā.
12 Un Jefta nosūtīja vēstnešus pie amoniešu ķēniņa, teikdams: "Ko
tev no manis vajag, ka tu esi nācis un lauzies manā zemē, lai sāktu
karu?"
13 Tad amoniešu ķēniņš atbildēja Jeftas sūtņiem: "Tāpēc ka Israēls
ir atņēmis manu zemi, kad viņš atnāca no Ēģiptes, sākot no Arnonas līdz
Jabokai un Jordānai; tagad nu atdod man to ar labu!"
14 Bet Jefta sūtīja atkal vēstnešus pie amoniešu ķēniņa
15 un lika tam teikt: "Tā saka Jefta: Israēls nav ņēmis ne Moāba zemi, ne amoniešu zemi,
16 jo, iznākot no Ēģiptes, Israēls gāja pa tuksnesi līdz Niedru jūrai un nonāca Kadešā.
17 Un Israēls tanī laikā nosūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa,
teikdams: atļauj mums iziet caur tavu zemi. Bet Edoma ķēniņš
neuzklausīja lūgumu. Un arī pie Moāba ķēniņa viņš sūtīja, bet arī tas to
negribēja. Un tā Israēlam vajadzēja palikt Kadešā.
18 Un pēc tam viņš pārstaigāja tuksnesi un apgāja Edoma zemei un
Moāba zemei apkārt, un nonāca apgabalā pret austrumiem no Moāba zemes;
un tur tas uzcēla savas teltis viņpus Arnonas, bet tie neienāca Moāba
robežās, jo Arnona ir moābiešu robeža.
19 Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sihona,
Hešbonas ķēniņa, un Israēls tam teica: atļauj mums iziet caur tavu zemi
uz savu vietu.
20 Tomēr Sihons neuzticējās Israēlam, lai atļautu viņam šķērsot
savas robežas, bet sapulcināja visu savu karotāju saimi, apmetās nometnē
pie Jahcas un uzbruka Israēlam.
21 Bet Tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sihonu un visu viņa
karotāju saimi Israēla rokā, ka tie tos sakāva; tā Israēls iemantoja
visu zemi no amoriešiem, tās zemes iedzīvotājiem.
22 Un tie ieguva īpašumā visu amoriešu zemi no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jordānai.
23 Un tā Tas Kungs, Israēla Dievs, ir izdzinis amoriešus Savas Israēla tautas labā, - un tagad tu to gribi ieņemt?
24 Vai tev nebūs paturēt, ko tavs dievs Kamošs tev devis? Tāpat arī
mēs gribam paturēt visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir devis.
25 Un nu - vai tu tiešām savā taisnībā esi stiprāks nekā Moāba
ķēniņš Balaks, Cipora dēls? Vai viņam jelkad ar Israēlu bijušas
nesaskaņas, un vai viņš ar to ir karojis,
26 kamēr Israēls mita Hešbonā un tās mazajās pilsētās un Aroērā un
tās mazajās pilsētās, un visās tanīs pilsētās, kas atrodas abpus
Arnonas, visus šos trīs simts gadus? Kāpēc tad jūs tanī laikā
necentāties tos atkal pievienot sev?
27 Es tev neesmu nodarījis nekādu pārestību, bet tu gan man nodari
ļaunu, jo tu man taisies uzbrukt ar karu. Tad lai Tas Kungs pats, tas
dzīvais tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem!"
28 Bet amoniešu ķēniņš neklausījās Jeftas vārdos, ko tas bija licis viņam pavēstīt.
29 Un Tā Kunga Gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un
Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileādā, un no Micpas Gileādā viņš
devās pāri pret amoniešiem.
30 Un Jefta deva solījumu Tam Kungam, un viņš sacīja: "Ja Tu tiešām nodosi Amona bērnus manā rokā,
31 tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama
durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem,
lai tad pieder Tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri."
32 Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem karu, un Tas Kungs tos nodeva viņa rokā.
33 Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu,
divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona
bērni tika Israēla priekšā pazemoti.
34 Kad Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita
iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā
vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas.
35 Un notika, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes
un sauca: "Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai
jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret To Kungu,
un es tagad vairs nespēju atkāpties."
36 Un viņa tam atbildēja: "Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi Tā
Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc
tam kad Tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona
bērniem."
37 Un viņa sacīja savam tēvam: "Lai tad ar mani tā notiek, bet dod
tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu
jaunavību - es pati un manas draudzenes."
38 Un viņš sacīja: "Ej." Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un
viņa aizgāja ar savām draudzenēm, un tās apraudāja kalnos viņas
jaunavību.
39 Un pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie
tās izpildīja savu solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl
nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā,
40 ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu, četras dienas gadā.
12. nodaļa
1 Tika sapulcināti arī Efraima vīri, un tie devās uz ziemeļiem un
sacīja Jeftam: "Kāpēc tu esi devies karā pret Amona bērniem, bet mūs
neesi saucis iet sev līdzi? Tagad mēs tavu namu virs tavas galvas
sadedzināsim ar uguni."
2 Un Jefta viņiem sacīja: "Es pats un mana tauta bija lielā naidā
ar Amona bērniem. Es jūs saucu, bet jūs man nepalīdzējāt atbrīvoties no
viņu rokas.
3 Un, kad es redzēju, ka man nebija neviena glābēja, tad es liku
savu dvēseli savā rokā un devos pret Amona bērniem, un Tas Kungs tos
nodeva manā rokā. Kādēļ tad jūs nākat šodien, lai sāktu karu pret mani?"
4 Tad Jefta sapulcināja itin visus Gileāda vīrus, un tie karoja
pret Efraima vīriem, un Gileāda vīri sakāva Efraimu, tāpēc ka tie bija
teikuši: jūs esat bēgļi no Efraima, jo tiešām Gileāds ir Efraima un
Manases vidū.
5 Un Gileāds atņēma Efraimam Jordānas braslus. Un ikreiz, kad kāds
pārnācējs efraimietis, kas meklēja glābiņu, teica: ļaujiet man celties
pāri, - tad Gileāda vīri tādam prasīja: vai tu esi efraimietis? Kad viņš
atbildēja: es neesmu,-
6 tad tie viņam sacīja: pasaki "šibolet"! Ja tas teica "sibolet",
nespēdams šo vārdu pareizi izrunāt, tad tie viņu sagrāba un nokāva pie
Jordānas brasliem, un tanī laikā no Efraima ļaudīm krita četrdesmit divi
tūkstoši vīru.
7 Un Jefta bija soģis Israēlā sešus gadus; tad gileādietis Jefta nomira, un viņu apglabāja kādā pilsētā Gileādā.
8 Un pēc viņa soģis Israēlā bija Ibcans no Bētlemes.
9 Un tam bija trīsdesmit dēli, un trīsdesmit meitas viņš
izprecināja no savām mājām, un trīsdesmit meitas viņš pārveda no ārienes
saviem dēliem; viņš tiesāja Israēlu septiņus gadus.
10 Un tad Ibcans nomira, un viņu apglabāja Bētlemē.
11 Un pēc viņa soģis Israēlā bija zebulonietis Elons, un viņš Israēlu tiesāja desmit gadus.
12 Un zebulonietis Elons nomira, un viņu apglabāja Ajalonā Zebulona zemē.
13 Pēc viņa soģis Israēlā kļuva Abdons, Hillēla dēls, no Piratonas.
14 Un viņam bija četrdesmit dēlu un trīsdesmit mazdēlu, kas jāja uz
septiņdesmit jauniem ēzeļiem, un viņš pats tiesāja Israēlu astoņus
gadus.
15 Un arī vīrs no Piratonas, Abdons, Hillēla dēls, nomira, un viņu apglabāja Piratonā, Efraima zemē, amalekiešu kalnos.
Jāņa evaņģēlijs 1:1-28
1 Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.
2 Tas bija iesākumā pie Dieva.
3 Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.
4 Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.
5 Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.
6 Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.
7 Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu.
8 Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu.
9 Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.
10 Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina.
11 Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.
12 Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam,
13 kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.
14 Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa
godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un
patiesības.
15 Jānis liecina par Viņu un sauc: "Šis ir Tas, par ko sacīju: kas
pēc manis nāk, ir mani pārspējis, jo Viņš bija pirmāk nekā es."
16 Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.
17 Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.
18 Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.
19 Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: "Kas tu esi?"
20 Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: "Es neesmu Kristus."
21 Tad tie viņam jautāja: "Kas tad? Vai tu esi Ēlija?" Bet viņš
saka: "Es tas neesmu." - "Vai tu esi gaidāmais pravietis?" Viņš
atbildēja: "Nē."
22 Tad tie viņam sacīja: "Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?"
23 Viņš teica: "Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis."
24 Tos bija sūtījuši farizeji,
25 un tie viņam jautāja: "Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?"
26 Jānis viņiem atbildēja: "Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat,
27 kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu."
28 Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja.
Psalmi 101:1-8
1 Dāvida psalms. Es dziedāšu par žēlastību un tiesisku taisnību; Tev, Kungs, es dziedāšu slavu!
2 Es centīšos palikt uz nenoziedzības ceļa. Kad nāksi Tu pie manis? Es staigāšu ar skaidru sirdi tavā namā.
3 Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām. Es ienīstu pārkāpējus un atkritējus, un lai viņiem nebūtu vietas pie manis.
4 Netaisna sirds lai ir tālu nost no manis, ļaunu cilvēku es negribu pazīt.
5 Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es piespiedīšu klusēt un izdeldēšu; kam lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu.
6 Manas acis lai raugās uz uzticīgajiem zemē, ka tie paliek pie manis. Kas taisnus ceļus staigā, tie man kalpo.
7 Viltus ļaudis nepaliks manā namā; kas melus runā, nepastāvēs manu acu priekšā.
8 Ik rītus es iznīcināšu visus bezdievjus zemē, lai izdeldētu no Tā Kunga pilsētas visus ļauna darītājus.
Salamana pamācības 14:13-14
13 Arī smiedamās sirds var sērot, un priekiem seko bēdas.
14 Nesavaldīgam cilvēkam notiks pēc viņa rīcības veida, bet krietnais stāvēs pār viņu.
www.bibele.lv
|
|
