|
2013-6-14
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Ķēniņu grāmata 12:20-13:34
1. Ķēniņu grāmata 12:20-13:34
12. nodaļa
20 Un, kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms
atgriezies, tad tie aizsūtīja pie viņa vēstnešus un aicināja to uz
sapulci, un viņi to cēla par ķēniņu pār visu Israēlu. Un neviens vairs
neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts.
21 Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē. Tur viņš sasauca uz sapulci visu
Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simts astoņdesmit tūkstošus
izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa
valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ.
22 Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru:
23 "Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un arī visam Jūdas namam un Benjamīnam, un atlikušai tautas daļai:
24 tā saka Tas Kungs: jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākaro
ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; atgriezieties ikviens savā namā, jo
šī lieta no Manis ir nākusi." Un tie paklausīja Tā Kunga vārdam un
atgriezās, lai ietu, kā Tas Kungs bija teicis.
25 Bet Jerobeāms uzcēla Efraima kalnā Sihemu un apmetās tur dzīvot, un, no turienes izgājis, uzcēla Penuēlu.
26 Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida,
27 ja šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus
Tā Kunga namā, proti, Jeruzālemē; tad arī šo ļaužu sirdis atkal
atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani
viņi nokaus, jo tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa.
28 Un ķēniņš vaicāja pēc padoma un lika darināt divus zelta teļus,
un sacīja ļaudīm: "Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl,
tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!"
29 Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru - Danā.
30 Un šis vārds kļuva par apgrēcību, jo tauta gāja gan pie viena, gan pie otra uz Danu.
31 Un viņš ierīkoja kalnu augstienēs svētnīcas un iecēla arī priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija cilts.
32 Un Jerobeāms sarīkoja svētkus astotajā mēnesī, mēneša
piecpadsmitajā dienā, līdzīgus svētkiem Jūdā. Un viņš pats upurēja
dedzināmos upurus uz altāra. Tā viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu
kaujamos upurus tiem teļu tēliem, kurus viņš bija darinājis, tāpat viņš
iecēla Bētelē priesterus uz tām augstienēm, kuras viņš bija iekārtojis.
33 Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra, kuru viņš
Bētelē bija uzcēlis, astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, kā viņš pats to
bija izdomājis; tā viņš Israēla bērniem sarīkoja svētkus. Un viņš pats
kāpa altārī, lai nestu kvēpināmo upuri.
13. nodaļa
1 Un te, lūk, kāds Tā Kunga vārda skubināts vīrs nāca no Jūdas uz
Bēteli. Bet Jerobeāms bija nostājies altārī, lai kvēpinātu.
2 Un šis vīrs sauca Tā Kunga Vārdu, vērsdamies pret šo altāri:
"Altāri, altāri, tā saka Tas Kungs: redzi, viens dēls piedzims Dāvida
namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs
augstieņu priesterus, tos, kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un
cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti."
3 Un viņš tanī dienā pateica zīmes, sacīdams: "Šī ir tā zīme, kādu
Tas Kungs sludina: redzi, šis altāris tiks nolauzts, un tie pelni, kas
uz tā, tiks nokratīti."
4 Un notika, tiklīdz ķēniņš dzirdēja Dieva vīra vārdus, kurus tas
vērsa pret altāri Bētelē, tā arī Jerobeāms izstiepa savu roku, no altāra
saukdams: "Sagrābiet viņu!" Bet roka, kuru viņš pret to bija izstiepis,
sakalta, un viņš to nevarēja pie sevis atvilkt atpakaļ.
5 Bet altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira - gluži
pēc tās zīmes, kādu Dieva vīrs ar Tā Kunga vārdu bija pateicis.
6 Un ķēniņš atbildēja un sacīja Dieva vīram: "Lūdz arī tu žēlastību
no Tā Kunga, sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu
vesela!" Un Dieva vīrs meklēja žēlastību Tā Kunga priekšā, un ķēniņa
roka kļuva vesela un bija kā iepriekš.
7 Un ķēniņš sacīja Dieva vīram: "Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu."
8 Bet Dieva vīrs sacīja ķēniņam: "Ja tu man arī dotu pusi no savas
mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu
maizi un arī nedzeršu ūdeni,
9 jo tā man ar Tā Kunga vārdu ir pavēlēts, kas tā saka: tev nav
atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu,
pa kuru tu esi atnācis!"
10 Un tā viņš aizgāja pa citu ceļu un neatgriezās pa to pašu ceļu, pa kuru tas uz Bēteli bija nācis.
11 Bet kāds vecs pravietis dzīvoja Bētelē, un tā dēli nāca un
pastāstīja tam par darbu, kādu Dieva vīrs bija šinī dienā darījis
Bētelē, un atkārtoja vārdus, kādus tas bija sacījis ķēniņam.
12 Tad viņu tēvs tiem jautāja: "Kurš tad ir tas ceļš, pa kuru tas
aizgāja?" Un viņa dēli tam parādīja to ceļu, pa kuru tas Dieva vīrs, kas
no Jūdas bija nācis, bija aizgājis.
13 Un tas sacīja saviem dēliem: "Apseglojiet man ēzeli!" Un tie apsegloja tam viņa ēzeli. Un viņš aizjāja uz tā.
14 Tā viņš sekoja Dieva vīram un to arī atrada, tas bija atsēdies
zem ozola. Un viņš tam jautāja: "Vai tu esi tas Dieva vīrs, kas atnāca
no Jūdas?" Un tas teica: "Es tas esmu."
15 Un vecais pravietis sacīja: "Nāc man līdzi un baudi ko."
16 Bet tas sacīja: "Es nevaru maizi ēst, nedz ar tevi atgriezties,
nedz arī iet ar tevi. Un es neēdīšu maizi kopā ar tevi, un es nedzeršu
ar tevi ūdeni šinī vietā,
17 jo man ir sacīts ar Tā Kunga vārdu: tev nav atļauts maizi ēst,
un tev nebūs ūdeni dzert. Un negriezies atpakaļ, lai tu ietu pa to pašu
ceļu, pa kuru tu esi nācis."
18 Un viņš tam sacīja: "Arī es esmu pravietis, kā tu. Bet eņģelis
man ir sacījis, ar Tā Kunga vārdu vēstīdams: atved viņu atpakaļ uz savu
namu sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!" Bet viņš meloja.
19 Un Dieva vīrs atgriezās kopā ar viņu un ēda maizi viņa namā un dzēra ūdeni.
20 Un, kamēr tie vēl sēdēja pie galda, Tā Kunga vārds nāca pār to pašu pravieti, kas viņu bija atvedis,
21 un tas rājās uz Dieva vīru, kas no Jūdas bija atnācis, sacīdams:
"Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka tu neesi bijis paklausīgs Tā Kunga pavēlei
un neesi klausījis tai pavēlei, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev bija
pavēlējis,
22 bet esi atgriezies un esi ēdis maizi, un esi dzēris ūdeni tādā
vietā, par kuru Viņš tev bija sacījis: tev nav atļauts maizi ēst, un tev
nebūs ūdeni dzert, - tādēļ tavas miesas nenonāks tavu tēvu kapā!"
23 Un notika, pēc tam kad viņš bija paēdis maizi un bija padzēries,
tad tas apsegloja sev pravieša ēzeli - tā pravieša, kas bija viņu
atvedis.
24 Un viņš aizgāja. Bet lauva nostājās tam ceļā un to saplēsa. Viņa
līķis bija nomests uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus. Un arī lauva
stāvēja līķim blakus.
25 Un, lūk, tur gāja garām ļaudis, tie ieraudzīja nomesto līķi un
lauvu stāvam līķim blakus. Un tie aizgāja un izstāstīja to pilsētā, kurā
dzīvoja vecais pravietis.
26 Kad tas pravietis, kas viņu no ceļa bija novirzījis, to
dzirdēja, tad tas sacīja: "Tas ir tas pats Dieva vīrs, kas Tā Kunga
pavēlei nepaklausīja. Un Tas Kungs to atdeva lauvam, kas to saplēsa un
nogalināja, piepildot Tā Kunga vārdu, kādu Viņš tam bija paziņojis."
27 Un viņš teica saviem dēliem, sacīdams: "Apseglojiet man ēzeli!" Un viņi to arī apsegloja.
28 Un tas devās ceļā un atrada līķi nomestu uz ceļa un ēzeli, kā
arī lauvu stāvam līķim blakus. Un lauva neaprija līķi un arī nesaplosīja
ēzeli.
29 Un pravietis Dieva vīra līķi pacēla un lika to uz ēzeļa, un viņš
to atveda atpakaļ, un viņš noveda to tā vecā pravieša pilsētā, lai par
to sērotu un lai to apglabātu.
30 Un viņš līķi noguldīja atdusai pats savā kapā, un ļaudis to apraudāja, sacīdami: "Ak vai, manu brāli!"
31 Pēc tam kad viņš to bija apglabājis, viņš teica saviem dēliem,
sacīdams: "Kad es nomiršu, tad apglabājiet mani Dieva vīra kapā, guldiet
manus kaulus blakus viņa kauliem."
32 Un tā patiesi piepildījās vārds, ko viņš, būdams Tā Kunga vārda
skubināts, bija teicis gan par to altāri, kas ir Bētelē, gan par visām
augstieņu svētnīcām, kādas vien atrodas Samarijas pilsētās.
33 Pēc šī notikuma Jerobeāms tomēr neatgriezās no sava ļaunā dzīves
veida, bet viņš no slaistiem iecēla kalnu altāru priesterus. Kam vien
tas patika, tam viņš uzticēja amatu, un tie tad kļuva par augstieņu
priesteriem.
34 Un tā šī lieta kļuva pašam Jerobeāmam par bojā ejas iemeslu, ka tas tika noslaucīts no zemes virsus.
Apustuļu darbi 9:26-43
26 Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās, neticēdami, ka viņš ir māceklis.
27 Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un
tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis To Kungu un ka Tas ar viņu runājis,
un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus Vārdā.
28 Un viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams Tā Kunga Vārdā.
29 Viņš runāja arī un cīnījās ar hellēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt.
30 Brāļi, to manīdami, viņu aizveda uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu.
31 Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā
auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu.
32 Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā.
33 Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts.
34 Pēteris viņam sacīja: "Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!" Un viņš tūdaļ cēlās.
35 Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie Tā Kunga.
36 Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, tulkojumā: Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja.
37 Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā.
38 Bet, tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka
Pēteris tur esot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos
atnākt pie viņiem.
39 Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi; kad viņš bija atnācis, viņu
uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un
rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija
darinājusi.
40 Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un,
pret mirušo pagriezies, sacīja: "Tabita, celies augšā!" Viņa atvēra
savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus.
41 Viņš tai sniedza roku un to piecēla un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā.
42 Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja Tam Kungam.
43 Viņš labu laiku palika Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.
Psalmi 132:1-18
1 Svētceļnieku dziesma. Piemini, ak, Kungs, Dāvidu un visas viņa ciešanas, viņu,
2 kas zvērēja Tam Kungam un solījās Jēkaba varenajam:
3 "Tiešām, es neiešu savas telts mītnē, es nekāpšu savas gultas cisās,
4 es neatvēlēšu savām acīm miegu un neļaušu snaust saviem acu plakstiem,
5 līdz kamēr nebūšu atradis vietu Tam Kungam, mājokli Jēkaba varenajam!"
6 Redzi, mēs dzirdējām par to Efratā, mēs to atradām Jaāra laukos:
7 "Iesim Viņa miteklī un zemosimies Viņa kāju pamesla priekšā!
8 Nāc, Kungs, Savā dusas vietā, Tu un Tavas godības šķirsts!
9 Tavi priesteri lai tērpjas taisnībā, un lai gavilē Tavi svētie!
10 Sava kalpa Dāvida dēļ nenoraidi Sava svaidītā vaigu!"
11 Tas Kungs ir devis Dāvidam patiesu zvērestu, no tā Viņš neatkāpsies: "No tavas miesas augļiem vienu Es celšu uz tava troņa.
12 Ja tavi dēli turēs Manu derību un Manas liecības, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu dēli sēdēs mūžīgi uz tava troņa!"
13 Jo Tas Kungs ir izraudzījis Ciānu, tur Viņš grib mājot.
14 "Tā ir Mana dusas vieta uz visiem laikiem, te Es mājošu, jo tā Es vēlos.
15 Svētīdams Es svētīšu Ciānas barību, tās nabagus Es paēdināšu ar maizi.
16 Es apģērbšu tās priesterus ar pestīšanu, un gavilēt gavilēs tās svētie.
17 Tur es uzcelšu Dāvidam ragu, Es Savam svaidītajam sagādāšu spīdekli.
18 Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņa galvā mirdzēs viņa valdnieka kronis!"
Salamana pamācības 17:6
6 Vecu cilvēku vainagojums ir viņu bērni, un bērnu gods ir viņu tēvi.
www.bibele.lv
|
