|
2013-6-19
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Ķēniņu grāmata 20:1-21:29
- Apustuļu darbi 12:24-13:15
1. Ķēniņu grāmata 20:1-21:29
20. nodaļa
1 Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un
trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija gan zirgi, gan
rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to.
2 Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā,
3 un viņš tam ziņoja: "Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs
un tavs zelts, un tāpat arī tavas sievas un tavi krietnie dēli būs
mani."
4 Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder."
5 Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: "Tā saka Ben-Hadads: es
jau tiku sūtījis pie tevis un teicis: izdod man savu sudrabu un savu
zeltu, savas sievas un savus dēlus,
6 un tādēļ es rīt ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus.
Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka
visu to, kas viņiem patīk, lai tie ņem un to patur."
7 Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja:
"Lūdzu, vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība
pret mani, jo, kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasīja
pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es
viņa prasību nenoraidīju."
8 Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: "Nepaklausi un nepiekāpies viņam!"
9 Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: "Sakiet manam kungam, tam
ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu,
bet šo prasību pildīt es nevaru." Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo
atbildi savam ķēniņam.
10 Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un sacīja: "Lai man dievi
dara tā un vēl vairāk, bet Samarijas pīšļu diezin vai pietiktu to
karavīru saujām, kas man paklausīgi seko!"
11 Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Atbildiet tā: lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis."
12 Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja - viņš patlaban
dzīroja kopā ar ķēniņiem savā teltī -, tad viņš sacīja saviem kalpiem:
"Taisieties!" Un tie stājās uzbrukumam pret pilsētu.
13 Un redzi, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: "Tā
saka Tas Kungs: vai tu redzi visu šo lielo pulku? Tad zini, ka Es
šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu Tas Kungs!"
14 Bet Ahabs jautāja: "Kādā veidā?" Un viņš atbildēja: "Ar zemes
pārvaldnieku vīriem, tā sacījis Tas Kungs." Un Ahabs prasīja: "Kas lai
uzsāk kauju?" Un tas sacīja: "Tu."
15 Un viņš saskaitīja zemes pārvaldnieku vīrus, un tādu bija divi
simti trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visus ļaudis, visus
Israēla bērnus, un to bija septiņi tūkstoši.
16 Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā; tikmēr Ben-Hadads dzēra
un piedzērās, viņš pats un tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija
nākuši palīgā.
17 Un pirmie izgāja zemes pārvaldnieku vīri. Bet Ben-Hadads
izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri
un virzās uz priekšu.
18 Un viņš sacīja: "Ja tie nākuši miera nolūkā, tad satveriet tos dzīvus; ja tie nākuši karot, arī tad satveriet tos dzīvus!"
19 Kad šie zemes pārvaldnieku vīri bija izgājuši no pilsētas laukā un karaspēks tiem pakaļ,
20 tad ikviens kāva savu pretinieku; un aramieši metās bēgt, bet
Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā
ar jātniekiem.
21 Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā.
22 Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: "Ej
stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamā gadā Aramas
ķēniņš tev atkal uzbruks."
23 Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: "Viņu dievi ir kalnu
dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet, ja mums būtu ar
viņiem jācīnās klajumā, varbūt tad mēs varētu viņus pieveikt.
24 Tāpēc rīkojies tagad tā: atcel ķēniņus, ikvienu no savas vietas, un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus.
25 Bet sasauc tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un liec jaunus
zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā.
Vai tad mēs gan nebūsim stiprāki par tiem?" Un ķēniņš paklausīja viņu
balsij un tā arī darīja.
26 Un notika, ka nākamajā gadā Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai karotu pret Israēlu.
27 Un arī Israēla bērni tika sapulcēti un apgādāti ar uzturu, un
tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā
divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu.
28 Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams:
"Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka Tas Kungs ir kalnu
dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo pulku nododu tavā
rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu Tas Kungs."
29 Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret
otriem, septiņas dienas. Bet septītajā dienā sākās cīņa, un Israēla
bērni sakāva aramiešus un nogalināja simts tūkstošus kājnieku vienā
dienā.
30 Pārējie tad bēga uz Afeku, pilsētā iekšā, un mūris sabruka pār
divdesmit septiņiem tūkstošiem šo atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un
bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā.
31 Tad viņa kalpi tam sacīja: "Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka
Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim
savus gurnus maisos un tīsim ap savām galvām virves, un iesim ārā pie
Israēla ķēniņa, varbūt mūsu dvēseles paliek dzīvas."
32 Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar
virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: "Tavs kalps Ben-Hadads
saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva." Un tas sacīja: "Vai tad
viņš arvien vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis."
33 Šie vīri to tulkoja par labu zīmi, un tie steidzīgi pieķērās
viņa vārdiem, sacīdami: "Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?" Un viņš
sacīja: "Ejiet un atvediet viņu!" Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un
viņš lika tam iekāpt ratos.
34 Tad Be-Hadads sacīja viņam: "Tās pilsētas, kuras mans tēvs
atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un iekārto sev tirgus laukumus
Damaskā, kādus mans tēvs iekārtoja sev Samarijā." Uz to Ahabs atbildēja:
"Pēc šīs derības es tevi atlaidīšu." Un viņš noslēdza ar viņu derību un
atlaida viņu.
35 Un tad kāds vīrs no praviešu mācekļiem sacīja citam pēc Tā Kunga
vārda: "Iesit man un ievaino mani!" Bet šis vīrs liedzās tam sist.
36 Tad tas sacīja viņam: "Tādēļ ka tu neesi klausījis Tā Kunga
balsij, tad redzi, kad būsi aizgājis no manis, lauva tevi saplēsīs." Un,
tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu
saplosīja.
37 Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: "Lūdzu, sit man un ievaino mani!" Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja.
38 Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet
padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo.
39 Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu
un sauca: "Tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, tur kāds augstāks
karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man:
uzraugi šo vīru. Bet, ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi
par viņa dvēseli vai arī ar vienu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt.
40 Un, kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs
nebija." Un Israēla ķēniņš sacīja: "Tāds lai ir tavs taisnības
spriedums, kā tu pats esi spriedis."
41 Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem.
42 Un viņš sacīja ķēniņam: "Tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu šo vīru,
kuru Es biju paredzējis izdeldēt, esi no savas rokas izlaidis, tad
tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli un tava tauta par viņa
tautu."
43 Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā.
21. nodaļa
1 Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija
vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij.
2 Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: "Atdod man savu vīna dārzu,
lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet
es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev
patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā."
3 Bet Nabots sacīja Ahabam: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!"
4 Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu
tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: "Es tev vis
neatdošu savu tēvu mantojumu." Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu
seju uz sienas pusi un neēda maizi.
5 Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: "Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?"
6 Un tas sacīja viņai: "Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu
un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev
tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev
savu vīna dārzu nedošu."
7 Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: "Vai tu tagad rīkojies kā
ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es
tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu."
8 Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa
zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas
dzīvoja Nabota pilsētā.
9 Un viņa rakstīja vēstulēs tā: "Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū!
10 Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret
viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu
ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!"
11 Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa
pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs,
kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts.
12 Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā.
13 Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī
un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: "Nabots ir
nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!" Un viņi to izveda no pilsētas ārā,
nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira.
14 Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: "Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris."
15 Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un
miris, tad viņa sacīja Ahabam: "Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna
dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs,
viņš ir miris."
16 Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai
noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā.
17 Tad Tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju:
18 "Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo
Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna dārzā, kurp tas gājis, lai to
pārņemtu.
19 Runā ar viņu un saki viņam: tā saka Tas Kungs: vai tu esi
slepkavojis un arī vēl laupījis? - Un saki viņam vēl šos vārdus: tā saka
Tas Kungs: tanī pašā vietā, kur suņi ir lakuši Nabota asinis, tie
uzlaizīs arī tavas asinis."
20 Un Ahabs sacīja Elijam: "Vai tu, manu ienaidniek, esi mani
atradis?" Bet tas atbildēja: "Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi
uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas Tā Kunga acīs ir
ļauns.
21 Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus
pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro,
Israēlā.
22 Un Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā
Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi
kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot.
23 Un par Izebeli Tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas mūriem.
24 Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!"
25 Neviena nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas
ļauns Tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja.
26 Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem - gluži kā amorieši, kurus Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā.
27 Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un
apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un
staigāja apkārt klusēdams.
28 Un Tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams:
29 "Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā? Ja
nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam
dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla
dienās."
Apustuļu darbi 12:24-13:15
12. nodaļa
24 Bet Tā Kunga vārds auga un izplatījās.
25 Savu uzdevumu Jeruzālemē izpildījuši, Barnaba un Sauls griezās atpakaļ, ņemdami līdzi Jāni, ar pievārdu Marks.
13. nodaļa
1 Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons,
saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar
tetrarhu Hērodu, un Sauls.
2 Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja:
"Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!"
3 Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida.
4 Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru.
5 Nonākuši Salamīnā, viņi sludināja Dieva vārdu jūdu sinagogās, un Jānis viņiem bija par palīgu.
6 Pārstaigājuši visu salu līdz Pafai, viņi sastapa kādu zīlnieku, viltus pravieti, jūdu, vārdā Barjēsus.
7 Tas bija viens no prokonsula Sergija Paula, gudra vīra,
pavadoņiem. Ataicinājis Barnabu un Saulu, viņš ļoti vēlējās dzirdēt
Dieva vārdu.
8 Bet Elima - zīlnieks, tā tiek tulkots viņa vārds, viņiem nostājās pretī, cenzdamies prokonsulu novērst no ticības.
9 Bet Sauls, saukts arī Pāvils, Svētā Gara pilns viņu uzlūkojis,
10 sacīja: "Ak tu velna bērns, visas viltības un blēdības pilns,
visas taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt Tā Kunga taisnos
ceļus?
11 Redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, tu būsi akls un kādu laiku
neredzēsi sauli." Tūdaļ krēsla un tumsa apņēma viņu, un, taustīdamies ap
sevi, viņš meklēja, kas viņu vestu pie rokas.
12 Tad prokonsuls, redzēdams notikušo, kļuva ticīgs, brīnīdamies par Tā Kunga mācību.
13 Izbraukuši no Pafas, Pāvils ar pavadoņiem nonāca Pamfīlijas
Pergā, bet Jānis, nošķīries no tiem, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.
14 No Pergas iedami tālāk, viņi nonāca Pisidijas Antiohijā un, sabatā iegājuši sinagogā, apsēdās.
15 Pēc bauslības un praviešu nolasīšanas sinagogas priekšnieki
sūtīja pie viņiem, sacīdami: "Brāļi, ja jums ir kādi pamācīgi vārdi
ļaudīm, tad runājiet!"
Psalmi 137:1-9
1 Pie Bābeles upēm - tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.
2 Savas cītaras mēs tur pakārām vītolos,
3 jo mūsu gūsta uzraugi tur prasīja no mums dziesmas un mūsu nomācēji līksmību: "Dziediet mums kādu no savām Ciānas dziesmām!"
4 Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē?
5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka!
6 Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku!
7 Piemini, Kungs, Edoma bērniem Jeruzālemes nelaimes dienu, kad viņi teica: "Noārdiet, noārdiet to līdz pamatiem!"
8 Bābeles meita, tu visu Bābeles iedzīvotāju kopa, tu postītāja! Svētīgs, kas tev atmaksā par to, ko tu mums esi darījusi!
9 Svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm!
Salamana pamācības 17:16
16 Ko palīdz nauda nejēgas rokā, lai pirktu augstāko gudrību, ja viņš tomēr ir un paliek nepraša.
www.bibele.lv
|
