|
2013-6-21
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Ķēniņu grāmata 1:1-2:25
- Apustuļu darbi 13:42-14:7
- Salamana pamācības 17:19-21
2. Ķēniņu grāmata 1:1-2:25
1. nodaļa
1 Pēc Ahaba nāves Moābs atkrita no Israēla.
2 Kad Ahasja izkrita cauri savas augštelpas loga režģiem Samarijā,
sasitās un gulēja slims, tad viņš nosūtīja vēstnešus un tiem sacīja:
"Ejiet un iztaujājiet Ekronas dievu Baal-Zebubu, vai es no šīs slimības
izveseļošos!"
3 Bet Tā Kunga eņģelis sacīja Elijam no Tisbes: "Celies, dodies
pretī Samarijas ķēniņa sūtņiem un saki viņiem: vai tad Israēlā nav
Dieva, ka jūs ejat, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu?
4 Tāpēc Tas Kungs saka tā: no tās gultas, kur tu guli, tu vairs nepiecelsies, jo tu mirdams mirsi!" Un Elija devās tālāk.
5 Kad vēstneši nāca atpakaļ pie ķēniņa, tad viņš tiem jautāja: "Kāpēc jūs esat nākuši atpakaļ?"
6 Un tie viņam atbildēja: "Kāds vīrs nāca mums pretī, un tas mums
teica: ejiet, griezieties atpakaļ pie ķēniņa, kas jūs ir sūtījis, un
sakiet viņam: tā saka Tas Kungs: vai tad Israēlā nav Dieva, ka tu esi
sūtījis, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu? Tādēļ no tās gultas,
kurā tu esi iekāpis, tu vairs neizkāpsi, jo tev jāmirst."
7 Tad viņš tiem jautāja: "Kāds tas vīrs izskatījās, kas jums nāca pretī un uz jums šos vārdus runāja?"
8 Un tie viņam atbildēja: "Tas vīrs bija spalvainā apģērbā un ādas
apsēju ap saviem gurniem." Tad viņš nodomāja: tas ir Elija no Tisbes.
9 Un viņš pie tā nosūtīja virsnieku pār piecdesmit vīriem līdz ar
tiem piecdesmit, kas bija pie viņa. Un, kad tas bija pie viņa kalnā
uzkāpis, tad redzi, Elija sēdēja kalna virsotnē, un tas uz viņu sacīja:
"Tu, Dieva vīrs, ķēniņš ir pavēlējis: kāp zemē!"
10 Bet Elija atbildēja un sacīja virsniekam pār piecdesmit vīriem:
"Ja es tiešām esmu Dieva vīrs, tad lai uguns nonāk no debesīm un aprij
tevi un tavus piecdesmit vīrus!" Tad krita no debesīm uguns un aprija
viņu līdz ar viņa piecdesmit vīriem.
11 Bet ķēniņš no jauna pie tā nosūtīja citu virsnieku pār
piecdesmit un viņa piecdesmit vīrus; tas viņu uzrunāja un sacīja: "Tu,
Dieva vīrs, tā saka ķēniņš: steidzies ātri, nāc lejā!"
12 Bet Elija atbildēja un tiem sacīja: "Ja es esmu Dieva vīrs, tad
lai uguns krīt no debesīm un lai aprij tevi ar taviem piecdesmit
vīriem!" Tad Dieva uguns krita no debesīm un aprija to un viņa
piecdesmit vīrus.
13 Bet ķēniņš nosūtīja vēl trešo virsnieku pār piecdesmit vīriem
līdz ar tiem piecdesmit, kas bija pie viņa. Kad nu šis trešais virsnieks
uzkāpa pie viņa augšā, tad viņš nokrita Elijas priekšā ceļos, lūdza
piedošanu no viņa un sacīja viņam: "Tu, Dieva vīrs, es tevi lūdzu, lai
mana dvēsele un šo tavu piecdesmit kalpu dvēseles ir dārgas tavās acīs!
14 Redzi, uguns nonāca no debesīm, un tā aprija tos divus
iepriekšējos virsniekus pār piecdesmit līdz ar viņu piecdesmit vīriem;
bet nu tagad - lai mana dzīvība ir dārga tavās acīs!"
15 Tad Tā Kunga eņģelis sacīja Elijam: "Nokāp kopā ar viņu un
nebīsties no viņa!" Tad Elija cēlās un nokāpa, un gāja kopā ar viņu pie
ķēniņa.
16 Un viņš sacīja tam: "Tā saka Tas Kungs: tāpēc, ka tu esi sūtījis
sūtņus, lai tie izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu, it kā Israēlā
nebūtu Dieva, kuru varētu izvaicāt, tāpēc tu no tās gultas, kurā tu esi
iekāpis, vairs neizkāpsi laukā, jo tev jāmirst."
17 Un tā viņš nomira, kā Tā Kunga vārds, ko Elija bija vēstījis,
sacīja; un Jorāma, Jūdas ķēniņa Jošafata dēla, otrā valdīšanas gadā,
Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā, jo viņam nebija dēla.
18 Un, kas vēl stāstāms par Ahasju, ko viņš ir darījis, - tas viss ir aprakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.
2. nodaļa
1 Kad Tas Kungs Eliju vētrā gribēja uzņemt debesīs, tad Elija ar Elīsu bija ceļā no Gilgalas.
2 Un Elija sacīja Elīsam: "Lūdzu, paliec šeit, jo Tas Kungs mani ir
sūtījis uz Bēteli." Bet Elīsa atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir
dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Kad tie abi nogāja uz
Bēteli,
3 tad tie praviešu dēli, kuri bija Bētelē, iznāca laukā pie Elīsas
un viņam sacīja: "Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems pāri tavai
galvai tavu kungu un aizvedīs projām no tevis?" Un viņš atbildēja: "Es
zinu gan, tik cietiet klusu!"
4 Tad Elija viņam sacīja: "Elīsa, lūdzams, paliec šeit, jo Tas
Kungs mani ir sūtījis uz Jēriku." Bet tas atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas
Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Kad viņi abi
gāja uz Jēriku,
5 tad tie praviešu dēli, kas bija Jērikā, piegāja pie Elīsas un
viņam sacīja: "Vai tu arī zini, ka šodien Tas Kungs paņems tavu kungu
pāri tavai galvai un aizvedīs projām no tevis?" Un viņš atbildēja: "Es
zinu gan, tik cietiet klusu!"
6 Tad Elija viņam sacīja: "Lūdzams, paliec šeit, jo Tas Kungs mani
ir sūtījis uz Jordānu." Bet tas atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir
dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!" Tā tie abi gāja tālāk.
7 Un piecdesmit vīri no praviešu mācekļiem gāja un nostājās iztālēm viņiem pretī; un tie abi stāvēja pie Jordānas.
8 Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un
ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri.
9 Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: "Lūdz, ko
man būs tev darīt, iekāms es tieku paņemts projām no tevis!" Un Elīsa
atbildēja: "Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!"
10 Un Elija atbildēja: "Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu
mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek,
bet, ja ne, tad tas nenotiks."
11 Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi
rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra; tā Elija
vētrā aizbrauca uz debesīm.
12 Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: "Mans tēvs, mans
tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!" Kad viņš to vairs neredzēja, tad
viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos.
13 Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā.
14 Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita
ūdeni un sacīja: "Kur ir Tas Kungs, Elijas Dievs?" Un viņš sita ūdeni,
un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri.
15 Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja,
tad tie sacīja: "Elijas gars dus uz Elīsas." Un viņi devās tam pretī un
noliecās viņa priekšā līdz zemei.
16 Un tie viņam sacīja: "Redzi, tavu kalpu vidū ir piecdesmit
varonīgu vīru; lai tie noiet un meklē tavu kungu, varbūt Tā Kunga Gars
ir viņu paņēmis un nometis uz kāda kalna vai kādā ielejā." Bet viņš
atbildēja: "Nesūtiet vis!"
17 Bet, kad viņi tam ar varu uzmācās, tā ka viņam vai kauns palika,
tad viņš sacīja: "Nu tad sūtiet arī!" Un viņi nosūtīja piecdesmit
vīrus, un tie viņu meklēja trīs dienas, bet neatrada.
18 Tad tie atgriezās atpakaļ pie viņa uz Jēriku, kur viņš bija apmeties, un viņš tiem sacīja: "Vai es jums neteicu: neejiet?"
19 Bet pilsētas vīri sacīja Elīsam: "Redzi, šī pilsēta ir gan labi
apdzīvojama, kā mans kungs pats to redz, bet ūdens te ir nelāgs un zeme
neauglīga."
20 Un viņš sacīja: "Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tanī sāli." Kad tie viņam to atnesa,
21 tad viņš gāja ārā no pilsētas pie ūdens avota un tur iemeta
sāli, un sacīja: "Tā saka Tas Kungs: Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā
ļaunumu; no tā vairs necelsies nedz nāve, nedz neauglība!"
22 Un tā ūdens kļuva veselīgs līdz šai dienai, kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši.
23 Un no turienes viņš devās augšup uz Bēteli; un, kad viņš vēl pa
ceļu gāja augšup, tad mazi puikas bija iznākuši ārā no pilsētas, un tie
viņu mēdīja un viņam sacīja: "Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā,
plikgalvi!"
24 Un tad viņš apgriezās un, tos ieraudzījis, nolādēja Tā Kunga
Vārdā. Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit
divus zēnus.
25 Un viņš no turienes gāja uz Karmela kalnu, bet no turienes viņš atgriezās atpakaļ Samarijā.
Apustuļu darbi 13:42-14:7
13. nodaļa
42 Viņiem aizejot, viņus lūdza nākamajā sabatā tiem runāt šos vārdus.
43 Sinagogas apmeklētājiem izklīstot, daudz jūdu un dievbijīgu
prosēlitu sekoja Pāvilam un Barnabam; tie viņus pamācīja un paskubināja
palikt Dieva žēlastībā.
44 Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu.
45 Bet jūdi, ļaužu pulkus redzēdami, iedegās naidā un runāja pretim Pāvila vārdiem zaimodami.
46 Bet Pāvils un Barnaba, paļāvības pilni, sacīja: "Dieva vārdu
vajadzēja vispirms jums sludināt; bet, kad jūs to atmetat un sevi
neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie
pagāniem.
47 Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: Es Tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai Tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam."
48 Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu un ticēja, cik mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti.
49 Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu apgabalu.
50 Bet jūdi sakūdīja augstas kārtas dievbijīgas sievas un pilsētas
ievērojamākos vīrus, sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un izdzina
tos no savām robežām.
51 Bet tie, nokratījuši pīšļus no savām kājām pret viņiem, devās uz Ikoniju.
52 Un mācekļi bija prieka un Svētā Gara pilni.
14. nodaļa
1 Ikonijā viņi kopā iegāja jūdu sinagogā un tā runāja, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi.
2 Bet jūdi, kas neļāvās pārliecināties, kūdīja un sarūgtināja pagānu sirdis pret brāļiem.
3 Viņi tur palika labu laiku un droši sludināja, paļaudamies uz To
Kungu, kas apliecināja Savu žēlastības vārdu, likdams notikt zīmēm un
brīnumiem caur viņu rokām.
4 Bet pilsētas ļaudis dalījās: citi bija ar jūdiem, citi ar apustuļiem.
5 Kad pagāniem un jūdiem līdz ar viņu vadoņiem radās nodoms tiem uzbrukt un tos nomētāt akmeņiem,
6 viņi, to nomanīdami, bēga uz Likaonijas pilsētām Listru, Derbi un to apkārtni.
7 Tur viņi sludināja evaņģēliju.
Psalmi 139:1-24
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.
2 Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.
3 Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi,
4 jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.
5 Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani.
6 Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast.
7 Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?
8 Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.
9 Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,
10 tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.
11 Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,-
12 tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.
13 Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās.
14 Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.
15 Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots.
16 Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā
bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it
nevienas.
17 Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums!
18 Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvienu pie Tevis.
19 Kaut Tu bezdievjus nokautu, ak, Dievs! Kaut asinskārie atstātos no manis!
20 Ar ļaunprātīgu viltu viņi runā par Tevi un kā Tavi ienaidnieki nelietīgi valkā Tavu Vārdu.
21 Vai lai es neienīstu tos, kas Tevi, Kungs, ienīst, un nenovēršos ar riebumu no tiem, kas pret Tevi ceļas?
22 Nīstin es viņus ienīstu, līdz galam viņi ir mani ienaidnieki.
23 Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas,
24 un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!
Salamana pamācības 17:19-21
19 Kas mīl nesaskaņas, mīl grēku, un, kas savas durvis taisa pārmērīgi augstas, tas sagādā iespēju namam sabrukt.
20 Kam nelieša sirds, tas neatrod nekur nekā laba, un, kam greizi ievirzīta mēle, tas iekritīs nelaimē.
21 Kas dzemdina nejēgu, tam ir skumjas, un nejēgas tēvam nav nekāda prieka.
www.bibele.lv
|
