|
2013-6-24
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Ķēniņu grāmata 6:1-7:20
- Apustuļu darbi 15:36-16:15
- Salamana pamācības 17:24-25
2. Ķēniņu grāmata 6:1-7:20
6. nodaļa
1 Tad praviešu mācekļi sacīja Elīsam: "Redzi, šī vieta, kur mēs ar tevi esam apmetušies, ir mums par šauru.
2 Dosimies uz Jordānu un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un
taisīsim tur sev vietu, kur dzīvot." Un viņš atbildēja: "Labi, ejiet!"
3 Bet viens lūdza: "Lūdzu, esi tik labs un nāc saviem kalpiem līdzi!" Un viņš atbildēja: "Labi! Es iešu!"
4 Tad viņš gāja ar tiem, un tie nonāca pie Jordānas un nocirta kokus.
5 Un notika, ka vienam no viņiem, cērtot baļķi, cirvis iekrita
ūdenī, un viņš iekliedzās un sauca: "Ak vai, mans kungs! Cirvis bija
patapināts!"
6 Bet Dieva vīrs jautāja: "Kur tas iekrita?" Kad viņš bija tam to
vietu parādījis, tad Elīsa nogrieza kārti un iemeta to tur. Un cirvis
uzpeldēja.
7 Un viņš sacīja: "Izcel to sev ārā!" Un tas izstiepa savu roku un to satvēra.
8 Un Aramas ķēniņš karoja pret Israēlu, un tas apspriedās ar saviem
karavadoņiem un sacīja: "Es uzcelšu savu nometni tādā un tādā vietā."
9 Tad Dieva vīrs sūtīja ziņu Israēla ķēniņam un lika viņam sacīt:
"Sargies iet šai vietai garām, jo tur ir paslēpušies aramieši!"
10 Un Israēla ķēniņš sūtīja gan uz to vietu, par kuru Dieva vīrs
bija tam sacījis un no kuras viņš bija to brīdinājis, un tur paglābās ne
vienu un ne divas reizes vien.
11 Aramas ķēniņa sirds bija sašutusi par šo lietu, un viņš aicināja
savus karapulku vadoņus un sacīja tiem: "Vai jūs man varat pateikt,
kurš no mums ir ar Israēla ķēniņu?"
12 Tad viens no viņa karapulka vadoņiem atbildēja: "Tā nav, mans
kungs un ķēniņ! Bet pravietis Elīsa, kas dzīvo Israēlā, pastāsta Israēla
ķēniņam tos vārdus, kurus tu runā savā guļamā telpā."
13 Tad viņš pavēlēja: "Ejiet un apskatieties, kur viņš ir, lai es
sūtu un lieku viņu sagūstīt!" Kad viņam tika teikts, ka Elīsa atrodas
Dotanā,
14 tad viņš uz turieni sūtīja zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu.
15 Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no
mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu
ielencis, un viņa puisis tam sacīja: "Ak vai, mans kungs! Ko nu
darīsim?"
16 Bet viņš atbildēja: "Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem."
17 Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: "Kungs, lūdzams, atver viņam
acis, ka viņš var redzēt!" Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas
redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap
Elīsu.
18 Kad tie nāca pret viņu, tad Elīsa lūdza To Kungu un sacīja: "Sit
šo svešo tautu ar aklību!" Un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija
vēlējies.
19 Tad Elīsa tiem sacīja: "Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā
pilsēta; nāciet un sekojiet man, es jūs vedīšu pie tā vīra, kuru jūs
meklējat!" Un viņš tos veda uz Samariju.
20 Kad tie nonāca Samarijā, tad Elīsa lūdza: "Kungs, atver viņu
acis, ka viņi redz!" Un tad Tas Kungs atvēra viņiem acis, ka tie varēja
redzēt, un, lūk, tie atradās jau pašā Samarijas vidū.
21 Kad Israēla ķēniņš viņus ieraudzīja, tad viņš jautāja Elīsam: "Mans tēvs, vai man būs tos bez žēlastības nokaut?"
22 Bet viņš atbildēja: "Nē, to tu nedrīksti darīt! Vai tu gribi
nomaitāt šos ļaudis, kurus tu neesi nedz ar savu zobenu, nedz ar savu
loku saņēmis gūstā? Cel viņiem priekšā ēdienu un dzērienu, lai viņi ēd
un dzer un atgriežas atpakaļ pie sava kunga."
23 Un viņš tiem sarīkoja lielu mielastu, ka tie ēda un dzēra, un
viņš tos atlaida, un tie atkal atgriezās pie sava kunga. Pēc tam
aramiešu sirotāju pulki vairs nenāca Israēla zemē.
24 Un pēc tam notika, ka Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu
savu karaspēku, devās kalnup uzbrukumā pret Samariju un aplenca to.
25 Un liels bija bads Samarijā, tā ka aplenkuma laikā ēzeļa galva
maksāja astoņdesmit seķeļus sudraba un ceturtdaļa kaba baložu mēslu -
piecus sudraba seķeļus.
26 Un notika, kad Israēla ķēniņš gāja un pastaigājās pa mūri, tad
kāda sieva kliedza un viņam sacīja: "Palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!"
27 Bet viņš atbildēja: "Ja Tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es
tev palīdzu? Ar kādu dāvanu vai nu no klona, vai no vīna spiedes?"
28 Un ķēniņš viņai jautāja: "Kas tev kait?" Tad viņa atbildēja: "Šī
sieva man teica: dod savu dēlu, ka to šodien ēdam, bet rītdien ēdīsim
manu dēlu!
29 Un mēs izvārījām manu dēlu un to ēdām; bet, kad nākamā dienā es
tai sacīju: dod nu tagad savu dēlu, lai to ēdam, - tad viņa savu dēlu
paslēpa."
30 Kad ķēniņš dzirdēja šīs sievas vārdus, tad tas saplēsa savas
drēbes, pa mūri iedams, un tauta redzēja, ka, lūk, tam apakšā bija maiss
uz pašas miesas.
31 Un viņš sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet
Elīsas, Safata dēla, galva šodien gan vairs nepaliks uz viņa pleciem!"
32 Bet Elīsa pašreiz sēdēja savā namā, un vecaji sēdēja pie viņa.
Tad ķēniņš sūtīja kādu vīru no savas puses, bet iekāms šis vēstnesis
bija pie tā nonācis, Elīsa sacīja vecajiem: "Vai jūs redzat, ka šis
slepkava ir sūtījis, lai man paņemtu manu galvu? Uzmaniet labi! Tiklīdz
kā vēstnesis nāks, slēdziet durvis ciet un noturiet tās pret viņu! Vai
jau neskan viņa kunga soļi aiz viņa?"
33 Un, kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, arī ķēniņš ienāca pie
viņa un sacīja: "Redzi, šī nelaime nāk no Tā Kunga - ko tad man vēl
gaidīt no Tā Kunga?"
7. nodaļa
1 Tad Elīsa sacīja: "Klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs:
rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos mērs smalku kviešu miltu maksās
vienu seķeli, bet divi mēri miežu arī vienu seķeli."
2 Tad tas virsnieks, uz kura rokas ķēniņš atbalstījās, atbildēja
Dieva vīram un sacīja: "Un, ja arī Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai
tas tā varētu notikt?" Bet Elīsa atbildēja: "Redzi, tu pats savām acīm
to redzēsi, bet tu no tā nebaudīsi!"
3 Un četri spitālīgi vīri bija pie ieejas vārtos, un tie cits citam sacīja: "Kādēļ mums šeit nīkt, tiekāms mirstam?
4 Ja mēs domājam iet uz pilsētu, tad pilsētā ir bads, un tur taču
mēs mirsim, un, ja mēs paliekam tepat, tad arī mēs mirsim. Tāpēc nāciet,
iesim aramiešu nometnē. Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet, ja
tie mūs nonāvēs, tad mirsim!"
5 Un pievakares krēslā tie cēlās, lai dotos uz aramiešu nometni.
Kad viņi nonāca līdz aramiešu nometnes malai, tad redzi, tur nebija
neviena cilvēka,
6 jo Tas Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu
troksni no ratiem, no zirgiem, no liela karaspēka, tā ka tie cits citam
sacīja: "Redzi, Israēla ķēniņš ir pret mums salīdzis gan hetiešu
ķēniņus, gan ēģiptiešu ķēniņus, lai tie mums uzbrūk."
7 Un tie mijkrēslī bija cēlušies un metušies bēgt, pamezdami savas
teltis, savus zirgus, savus ēzeļus, nometni, kā stāvēja, jo tie bija
bēguši, lai glābtos.
8 Kad šie spitālīgie vīri nonāca pie nometnes malas un iegāja vienā
teltī, tad tie ēda un dzēra un ņēma no turienes sudrabu, zeltu, drēbes,
un tie aizgāja un to paslēpa; tad tie atkal nāca un gāja citā teltī un
ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa.
9 Tad tie cits citam sacīja: "Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī
diena ir labās vēsts diena, bet, ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz
rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā
un paziņosim to ķēniņa namam."
10 Un viņi nāca un sauca pilsētas vārtu sargiem, un padeva tiem
ziņu, sacīdami: "Mēs nonācām aramiešu nometnē, un redzi, tur nebija
neviena cilvēka un nebija arī dzirdama cilvēka balss, vienīgi tur bija
piesieti zirgi un ēzeļi un teltis stāvēja, kā stāvējušas."
11 Tad vārtu sargi izkliedza šo ziņu pilsētā un aiznesa šo vēsti ķēniņa pilī.
12 Tad ķēniņš cēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: "Es jums
teikšu, kā aramieši grib ar mums izrīkoties! Viņi zina, ka mēs esam
badā, tāpēc tie ir izgājuši no nometnes ārā, lai kaut kur apkārtnē
paslēptos, domādami: ja tie no pilsētas iznāks ārā, tad mēs tos
sagūstīsim dzīvus, bet paši ielauzīsimies pilsētā."
13 Tad kāds no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: "Ņemsim tos piecus
atlikušos zirgus, kuri vēl pilsētā ir palikuši, jo redzi, tiem jau ir
tāds pats liktenis, kāds ir tam lielam Israēla pulkam, kas vēl ir
atlicies kopā ar mums pilsētā, un tāds pats, kāds tam lielajam Israēla
pulkam, kas ir gājis bojā; izsūtīsim tos izlūkos un tad redzēsim."
14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja aramiešu karapulkiem pakaļ un deva pavēli: "Ejiet un raugiet!"
15 Kad tie viņiem sekoja līdz Jordānai, tad redzi, viss ceļš bija
pilns drēbju un ieroču, kurus aramieši bija nometuši, lielā steigā
bēgdami. Kad vēstneši bija atgriezušies atpakaļ un ķēniņam to paziņoja,
16 tad tauta izgāja ārā no pilsētas, un tie izlaupīja aramiešu
nometni; un nu mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli un
divi mēri miežu arī bija pērkami par vienu seķeli, kā Tas Kungs to bija
sacījis.
17 Bet ķēniņš bija iecēlis to virsnieku, uz kura rokas tas bija
atbalstījies, par pārraugu pie vārtiem; bet tauta to vārtos samina, ka
tas nomira, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis, kad tas nonāca pie viņa
lejā.
18 Jo tas tiešām tā notika, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis:
"Rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu
seķeli un viens mērs smalku kviešu miltu arī maksās vienu seķeli."
19 Tad tas virsnieks bija atbildējis Dieva vīram un bija teicis:
"Un redzi, ja Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu
notikt?" Bet tas bija atbildējis: "Redzi, tu pats savām acīm to skatīsi,
bet tu no tā gan nebaudīsi!"
20 Un tā patiešām arī viņam notika, jo tauta to samina vārtos, ka viņš nomira.
Apustuļu darbi 15:36-16:15
15. nodaļa
36 Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: "Iesim
atkal un visās pilsētās, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši,
apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!"
37 Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, sauktu Marks;
38 bet Pāvils negribēja ņemt līdzi tādu, kas Pamfīlijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdzi.
39 Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru.
40 Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja Tā Kunga žēlastībai.
41 Viņš pārstaigāja Sīriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes.
16. nodaļa
1 Viņš nonāca Derbē un Listrā. Tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievas dēls, bet tēvs bija grieķis.
2 Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību.
3 Pāvils gribēja, lai tas viņam ietu līdzi, un viņš to apgraizīja
jūdu dēļ, kas dzīvoja tanī apvidū; jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis
grieķis.
4 Pārstaigādami pilsētas, viņi tiem pavēlēja ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija devuši.
5 Draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.
6 Bet, viņiem ejot caur Frīģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt.
7 Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva.
8 Pagājuši garām Mizijai, viņi nonāca Troadā.
9 Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: "Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!"
10 Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz
Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju.
11 Aizbraukuši no Troadas, mēs devāmies tieši uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli
12 un no turienes uz Filipiem. Tā ir galvenā pilsēta kādā
Maķedonijas novadā, romiešu kolonija. Šinī pilsētā mēs palikām dažas
dienas.
13 Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām,
būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies mēs runājām uz sanākušajām sievām.
14 Klausījās arī kāda dievbijīga sieva, vārdā Lidija, purpura
pārdevēja Tiatīras pilsētā; viņai Tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem.
15 Bet, kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama:
"Ja jums šķiet, ka es ticu Tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet
tur!" Un viņa mūs gauži lūdza palikt.
Psalmi 142:1-8
1 Dāvida psalms, lūgšana, kad viņš bija paslēpies alā.
2 Es piesaucu To Kungu ar skaļu balsi, es lūdzu To Kungu sirsnīgos vārdos.
3 Es izkratu Viņa priekšā savu sirdi un izsūdzu Viņam savas bēdas.
4 Kad mans gars skumst izmisumā, Tev tomēr mans ceļš ir zināms. Ceļā, kur man jāiet, viņi slepeni liek man valgus.
5 Kad raugos pa labi, redzi, tur nav neviena, kas mani saprot; nekur nevaru tverties, neviens nebēdā par manu dvēseli.
6 Tevi es piesaucu, Kungs, un saku: Tu esi mans patvērums, mana daļa dzīvo zemē!
7 Uzklausi manas vaimanas, jo es esmu visai nomākts! Izglāb mani no maniem vajātājiem, jo viņi ir man par spēcīgiem!
8 Atsvabini manu dvēseli no cietuma, lai es teicu Tavu Vārdu! Par mani gavilēs taisnie, kad Tu man darīsi labu.
Salamana pamācības 17:24-25
24 Sapratīgais izturas gudri un nosvērti, nejēga uztraukts raida savus skatus līdz zemes galiem.
25 Nepraša dēls ir sava tēva sēras un mātes, savas dzemdētājas, apbēdinājums.
www.bibele.lv
|
