|
2013-6-26
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Ķēniņu grāmata 9:14-10:31
- Salamana pamācības 17:27-28
2. Ķēniņu grāmata 9:14-10:31
9. nodaļa
14 Un tā Jehus, Jošafata dēls, Nimšija dēladēls,
sacēlās pret Jorāmu. Bet Jorāms pašreiz ar visu Israēlu bija Ramotā,
Gileādā, kara nometnē pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu.
15 Tobrīd gan ķēniņš Jorāms bija atgriezies uz Jezreēlu, lai liktos
dziedināties no brūcēm, kuras aramieši bija viņam situši, kad viņš
cīnījās ar Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Jehus sacīja: "Ja tāds ir jūsu
prāts, tad lai neviens no pilsētas neizmūk, lai ietu un nonestu vēsti uz
Jezreēlu."
16 Tad Jehus kāpa savos ratos un brauca uz Jezreēlu, Jorāms tur
gulēja slims, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, bija nācis, lai apraudzītu
Jorāmu.
17 Kad sargs, kurš stāvēja sargu tornī Jezreēlā, ieraudzīja Jehus
pulku nākam, tad viņš sauca: "Es redzu lielu karapulku!" Tad Jorāms
pavēlēja: "Izraugi jātnieku un sūti to viņiem pretī, un tas lai jautā:
vai miers?"
18 Un jātnieks izjāja tam pretī un sacīja: "Ķēniņš liek jautāt: vai
jūs nākat ar mieru?" Un Jehus atbildēja: "Kāda tev daļa gar mieru?
Griezies apkārt un seko man!" Tad sargs vēstīja un sacīja: "Vēstnieks
gan ir pie tiem nonācis, bet negriežas atpakaļ."
19 Tad viņš izsūtīja otru jātnieku; un tas nonāca pie tiem un
sacīja: "Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat ar mieru?" Bet Jehus
atbildēja: "Kāda tev daļa gar mieru? Griezies apkārt un seko man!"
20 Tad sargs pavēstīja, sacīdams: "Viņš pie tiem ir nonācis, bet
negriežas atpakaļ. Bet viņa braukšana līdzinās Jehus, Nimšija dēladēla,
braukšanai, jo viņš brauc kā neprātīgs."
21 Tad Jorāms pavēlēja: "Iejūdziet!" Tad iejūdza, un Jorāms,
Israēla ķēniņš, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, izbrauca, ikkatrs savos ratos;
un tie devās pretī Jehum, un tie viņu sastapa pie jezreēlieša Nabota
tīruma.
22 Kad Jorāms ieraudzīja Jehu, viņš jautāja: "Jehu, vai tu nāc ar
mieru?" Bet tas atbildēja: "Kas par mieru, kamēr tavas mātes Izebeles
netiklība un burvestība aug augumā!"
23 Tad Jorāms grieza apkārt, bēga un sauca Ahasjam: "Nodevība, Ahasja!"
24 Bet Jehus satvēra savu loku un iešāva Jorāmam starp viņa
lāpstiņām, tā ka bulta izskrēja cauri viņa sirdij, un tas saļima savos
ratos.
25 Tad viņš pavēlēja savam virsniekam Bidkaram: "Ņem viņu un nomet
viņu jezreēlieša Nabota tīrumā! Tu taču atminies, kā mēs abi pārī jājām
pa pēdām viņa tēvam Ahabam un kā Tas Kungs pasludināja šādu spriedumu
par viņu:
26 tik tiešām, kā Es vakar esmu redzējis Nabota un viņa dēlu
asinis, saka Tas Kungs, Es tev to atmaksāšu tanī pašā tīrumā, saka Tas
Kungs. - Un tagad ņem un nomet viņu tajā tīrumā, kā Tā Kunga vārds ir
sacījis!"
27 Kad Ahasja, Jūdas ķēniņš, to redzēja, tad viņš metās bēgt uz
dārza nama pusi, bet Jehus to vajāja un sauca: "Kaujiet arī šo kara
ratos!" Un tad šāva uz viņu ratos un viņu ievainoja; bet tas bija pie
uzkalna, ejot uz Gūru, kas atrodas pie Jibleāmas; un viņš bēga uz Megidu
un tur nomira.
28 Un viņa kalpi to pārveda ratos uz Jeruzālemi, un viņu apglabāja tā kapu vietā pie viņa tēviem Dāvida pilsētā.
29 Ahasja kļuva ķēniņš pār Jūdu Jorāma, Ahaba dēla, vienpadsmitajā valdīšanas gadā.
30 Bet, kad Jehus bija nonācis Jezreēlā un Izebele to dzirdēja, tad
viņa izkrāsoja uzacis un izrotāja savu galvu, un skatīdamās izliecās pa
logu.
31 Kad Jehus ienāca pa vārtiem, tad tā viņam uzsauca: "Vai miers Zimrijam, sava kunga slepkavam?"
32 Tad viņš pacēla savas acis pret viņas logu un izsaucās: "Kurš ir
manā pusē? Kurš?" Kad nu kādi divi vai trīs galminieki izliecās pa logu
un uz to skatījās,
33 tad viņš tiem sauca: "Gāziet viņu zemē!" Un tie to arī nogrūda
zemē, tā ka ar viņas asinīm tika apslacīts mūris un zirgi, un tie to
samina.
34 Kad viņš bija ienācis pilī, ēdis un dzēris, tad viņš pavēlēja:
"Lūkojiet pēc šīs nolādētās sievas un aprociet viņu, jo viņa taču ir
ķēniņa meita."
35 Kad viņi nogāja, lai viņu apraktu, tad tie nekā no viņas
neatrada kā vien galvaskausu, kāju stilbu kaulus un abu roku plaukstas.
36 Tad tie atgriezās atpakaļ un to viņam pastāstīja, un viņš teica:
"Šis ir Tā Kunga vārds, ko Viņš sacījis caur Savu kalpu, tisbieti
Eliju, sacīdams: Jezreēlas tīrumā suņi ēdīs Izebeles miesas.
37 Un Izebeles līķis paliks kā mēsli uz tīruma Jezreēlas laukos, tā ka neviens nevarēs teikt: tā ir Izebele."
10. nodaļa
1 Un Ahabam bija Samarijā septiņdesmit dēli, un Jehus rakstīja
vēstules un sūtīja tās Jezreēlas virsniekiem Samarijā, vecajiem un Ahaba
dēlu audzinātājiem, sacīdams:
2 "Un kad jums tagad pienāks šī vēstule un ja tobrīd jūsu kunga
dēli ir pie jums un jums ir arī rati un zirgi, nocietinātas pilsētas un
bruņas,
3 tad izvēlieties pašu labāko un taisnīgāko no sava kunga dēliem un
sēdiniet viņu viņa tēva tronī, un karojiet par sava kunga namu!"
4 Bet tie bija ļoti izbijušies un sacīja: "Redzi, viņa priekšā nav pastāvējuši divi ķēniņi; kā tad lai mēs pastāvam?"
5 Un tas, kurš bija pār ķēniņa pili, pilsētas pārzinis, vecaji un
audzinātāji sūtīja Jehum vēstījumu: "Mēs esam tavi kalpi, un mēs visu tā
darīsim, kā tu mums liksi, bet mēs nevienu necelsim par ķēniņu; dari
to, kas labpatīk tavām acīm!"
6 Tad Jehus rakstīja viņiem otru vēstuli, kurā bija sacīts: "Ja jūs
nostājaties manā pusē un gribat klausīt manai balsij, tad ņemiet šo
vīru, sava kunga dēlu, galvas un ierodieties pie manis rītdien ap šo
laiku Jezreēlā." Pavisam ķēniņa dēlu bija septiņdesmit, kas bija nodoti
pilsētas lielkungiem, kuri tos audzināja.
7 Un notika, kad šī vēstule atnāca pie viņiem, tad tie ņēma ķēniņa
dēlus un noslepkavoja visus septiņdesmit; tie ielika viņu galvas grozos
un nosūtīja viņam uz Jezreēlu.
8 Kad vēstnesis atnāca un viņam paziņoja, ka tie ir atnesuši ķēniņa
dēlu galvas, tad viņš pavēlēja: "Lieciet tās divās grēdās pie vārtu
ieejas, līdz rītam!"
9 Bet nākamā rītā, kad viņš izgāja ārā, tad viņš tur nostājās un
sacīja visai tautai: "Jūs esat taisni! Jo redziet, es esmu tas, kas
sacēlies pret savu kungu un viņu nogalinājis, bet kurš ir šos visus
noslepkavojis?
10 Tāpēc atzīstiet, ka nekas no Tā Kunga vārda nekrīt zemē, ko Tas
Kungs ir runājis par Ahaba namu, jo Tas Kungs ir darījis to, ko Viņš ir
runājis caur Savu kalpu Eliju."
11 Pēc tam Jehus lika visus, kas bija vēl atlikušies Jezreēlā no
Ahaba nama, nogalināt, - gan visus viņa vadoņus, gan viņa paziņas, gan
viņa priesterus, līdz kamēr neviens vairs nepalika pāri.
12 Un Jehus cēlās un gāja un nonāca Samarijā. Kad tas ceļā nonāca Bet-Eked-Haroimā,
13 tad viņš sastapa Jūdas ķēniņa Ahasjas brāļus, un viņš tiem
jautāja: "Kas jūs tādi esat?" Un viņi atbildēja: "Mēs esam Ahasjas
brāļi, un mēs esam nākuši lūkot, kā klājas ķēniņa dēliem un mūsu
pavēlnieces dēliem."
14 Tad viņš deva pavēli: "Sagrābiet viņus dzīvus!" Un tie viņus
sagrāba dzīvus un tos noslepkavoja pie Bet-Ekedas akas, četrdesmit divus
vīrus, un nevienu no tiem neatstāja dzīvu.
15 Kad viņš no turienes aizgāja, tad viņš sastapa Jonadabu, Rehaba
dēlu, kurš nāca pretī un sveicināja, bet viņš tam jautāja: "Vai tava
sirds ir taisna pret manu sirdi kā mana sirds pret tavu sirdi?" Kad
Jonadabs atbildēja: "Tā ir!" - tad Jehus sacīja: "Ja tas tā patiesi ir,
tad dod man savu roku!" Un tas deva viņam savu roku, un Jehus lika viņam
iekāpt pie sevis ratos.
16 Un viņš sacīja: "Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par To Kungu!" Un tā viņi abi brauca Jehus kara ratos.
17 Un, kad viņš nonāca Samarijā, tad viņš apkāva visus, kas vēl
bija Ahabam atlikušies Samarijā, tiekāms viņš tos izdeldēja no zemes, kā
Tā Kunga vārds bija ar Elijas muti sacījis.
18 Un Jehus sapulcināja itin visu tautu un tiem sacīja: "Ahabs Baalam ir kalpojis mazliet, bet Jehus tam kalpos daudz vairāk.
19 Un tāpēc tagad saaiciniet visus Baala praviešus un visus viņa
kalpus, un visus viņa priesterus pie manis, lai neviens neatraujas, jo
man ir jāupurē Baalam liels kaujamais upuris; tas, kurš iztrūks,
nepaliks dzīvs!" Bet Jehus to darīja ar viltību, lai Baala kalpus
izdeldētu.
20 Tad Jehus pavēlēja: "Sasauciet svētku sapulci Baalam!" Un tie to sasauca.
21 Tad Jehus izsūtīja vēstnešus pa visu Israēlu, un visi Baala
kalpi ieradās, un neiztrūka neviena, kas nebūtu nācis; un tie devās
Baala namā, un Baala nams bija stāvgrūdām pilns no viena gala līdz
otram.
22 Tad viņš sacīja tam, kas bija pārzinis pār drēbju noliktavu:
"Izsniedz drēbes un apģērb visus Baala kalpus!" Kad viņš drēbes bija
izsniedzis,
23 tad Jehus un Jonadabs, Rekaba dēls, gāja Baala templī, un viņš
sacīja Baala kalpiem: "Iztaujājiet un raugiet, lai šeit kopā ar jums
nebūtu it neviena no Tā Kunga kalpiem, bet lai Baala kalpi vien te
būtu!"
24 Kad viņi nāca, lai sagatavotu kaujamos upurus un dedzināmos
upurus, tad Jehus novietoja ārā astoņdesmit vīrus, kuriem viņš sacīja:
"Tas vīrs, kas ļaus no tiem vīriem, kurus es nododu jūsu rokās, kaut
vienam vienīgam izbēgt, - tā dzīvība lai ir izbēgušā dzīvības vietā!"
25 Un notika, kad dedzināmais upuris bija pabeigts, tad Jehus
pavēlēja sargiem un virsniekiem: "Ejiet un kaujiet tos; neviens lai
neizbēg!" Un tie tos nokāva ar zobena asmeni, un sargi un virsnieki
izsvieda tos ārā un ielauzās Baala namā,
26 un iznesa no Baala nama elku stabus, un tos sadedzināja.
27 Un viņi sadragāja Baalam celto tēlu, noplēsa Baala templi un no tā iztaisīja atejas bedri, kas ir līdz šai dienai.
28 Tā Jehus iznīcināja kalpošanu Baalam Israēla vidū.
29 Tikai no Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, kas bija Israēlu
pavedinājis grēkot, Jehus nenovērsās, proti, no zelta teļu dievināšanas,
kuri bija uzstatīti Bētelē un Danā.
30 Un Tas Kungs sacīja Jehum: "Tāpēc, ka tev ir bijis labs prāts
visu darīt, kas Man patīk, jo tu esi visu to darījis, kas bija Manā
sirdī, pie Ahaba nama, tavi pēcnācēji līdz ceturtam augumam sēdēs
Israēla tronī!"
31 Bet Jehus necentās staigāt Tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar
visu savu sirdsprātu, jo viņš neatstājās no Jerobeāma grēku darbiem, ar
kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot.
Apustuļu darbi 17:1-34
1 Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē; tur bija jūdu sinagoga.
2 Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs sabatus runāja ar tiem par rakstiem,
3 tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un
augšāmcelties no mirušiem, un teikdams: "Šis ir Kristus Jēzus, ko es
jums sludinu."
4 Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un
Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sievu.
5 Bet jūdi, sadusmoti un sabiedrojušies ar dažiem nelietīgiem
klaidoņiem, saskrēja barā un radīja nemieru pilsētā un, apstājuši Jazona
namu, meklēja viņus, lai vestu pūļa priekšā.
6 Bet, tos neatraduši, viņi Jazonu un dažus brāļus vilka pilsētas
valdes priekšā, kliegdami: "Tie, kas visā pasaulē rada nemieru, atnākuši
arī šeit;
7 tos Jazons uzņēmis; un tie visi rīkojas pret ķeizara pavēlēm, sacīdami, ka cits ir Ķēniņš - Jēzus."
8 Viņi uztrauca ļaudis un pilsētas valdes vīrus, kas to dzirdēja.
9 Bet, dabūjuši gandarījumu no Jazona un pārējiem, viņi tos atbrīvoja.
10 Bet brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlu nosūtīja uz Beroju; tur nonākuši, viņi iegāja jūdu sinagogā.
11 Tie bija labvēlīgāki par Tesalonīkes jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos, vai tas tā esot.
12 Daudzi no viņiem kļuva ticīgi, un ne mazums cienījamu grieķu sievu un vīru.
13 Kad Tesalonīkes jūdi uzzināja, ka arī Berojā Pāvils sludina Dieva
vārdu, viņi nāca arī uz turieni, uztraukdami un samulsinādami ļaudis.
14 Brāļi tūdaļ sūtīja Pāvilu prom, lai viņš ietu uz jūru, bet Sīla un Timotejs palika tur.
15 Pavadoņi Pāvilu aizveda līdz Atēnām un aizgāja, dabūjuši līdzi
pavēli Sīlam un Timotejam, lai tie pēc iespējas drīz nāktu pie viņa.
16 Kamēr Pāvils Atēnās viņus gaidīja, viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku.
17 Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās.
18 Bet daži epikūriešu un stoiķu filozofi ar viņu sarunājās, un daži
sacīja: "Ko šis pļāpa grib teikt? - un citi: šis šķiet esam svešu dievu
sludinātājs." Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos.
19 Saņēmuši tie viņu veda uz areiopagu, sacīdami: "Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini?
20 Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir."
21 Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.
22 Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: "Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi.
23 Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri
ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums
sludinu.
24 Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos.
25 Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu;
26 Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa
visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem
dzīvot,
27 lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.
28 Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.
29 Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir
līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai
izdomājumam.
30 Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.
31 Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur
kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis,
uzmodinādams To no mirušiem."
32 Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: "Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim."
33 Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus.
34 Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija
Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieva, vārdā Damarida, un vēl citi
līdz ar viņiem.
Psalmi 144:1-15
1 Dāvida psalms. Slavēts lai ir Tas Kungs, mana klints, kas māca
manām rokām cīņas mākslu un dara manus pirkstus vingrus karam!
2 Mans labdaris un mana stiprā pils, mans patvērums un mans glābējs,
mans vairogs, uz ko es paļaujos, Viņš dara manu tautu man paklausīgu,
Viņš man pakļāvis arī citas tautas!
3 Ak, Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu ievēro?
4 Cilvēks ir kā dvašas pūsma, viņa dzīves laiks ir kā ēna, kas ātri pārlaižas pāri.
5 Atver, Kungs, Savas debesis un nokāp zemē, aizskar kalnus, lai tie kūp!
6 Met zibeņus un izkliedē manus ienaidniekus, sūti Savas bultas un satriec viņus!
7 Izstiep Savas rokas no augšas, glāb mani, izglāb mani no ūdens plūdiem, no svešinieku rokas.
8 Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka.
9 Ak, Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev spēlēšu ar desmitstīgu cītarām,
10 Tev, Tu, kas ķēniņiem dod uzvaru, Tu izglābi Savu kalpu Dāvidu no slepkavu zobena!
11 Glāb mani, izglāb mani no svešinieku dēlu rokas, kas ar savu muti runā melus un kuru labā roka ir viltus pilna.
12 Bet dod savukārt, ka mūsu dēli izaug savā jaunībā kā kupli
zaļojoši dēsti, mūsu meitas lai būtu kā izcirsti stūra stabi skaisti
veidotajās piļu celtnēs!
13 Ka mūsu klētis būtu pilnas un izsniegtu pēc tam visādu mantu, ka
mūsu avju ganāmie pulki vestos pa tūkstošiem un pa simts tūkstošiem mūsu
laidaros.
14 Lai mūsu liellopi vaislojas, lai nenotiek zaudējumi un laupīšana, un lai nav dzirdami vaidi mūsu ielās!
15 Svētīga tā tauta, kurai tā klājas! Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu!
Salamana pamācības 17:27-28
27 Sapratīgais savaldās savā runā, un sapratīgais ir cilvēks ar aukstu un apsvērīgu prātu.
28 Nejēgu atzītu par gudru, ja viņš klusētu, un par sapratīgu, ja viņš valdītu savu muti.
www.bibele.lv
|
