|
2013-6-30
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Ķēniņu grāmata 17:1-18:12
- Salamana pamācības 18:6-7
2. Ķēniņu grāmata 17:1-18:12
17. nodaļa
1 Divpadsmitajā Jūdas ķēniņa Ahasa valdīšanas gadā Hosea, Ēlas
dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā, un viņš valdīja deviņus gadus.
2 Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns, bet ne tā kā Israēla ķēniņi pirms viņa.
3 Pret viņu cēlās un devās uzbrukumā Asīrijas ķēniņš Salmanasars, un Hosea kļuva par tā padoto un maksāja tam meslus.
4 Bet, kad Asīrijas ķēniņš atklāja, ka Hosea bija gatavojis
sazvērestību, jo tas bija nosūtījis sūtņus pie Ēģiptes ķēniņa Sēves un
tas arī vairs nesūtīja nodevas Asīrijas ķēniņam kā iepriekš gadu no
gada, tad Asīrijas ķēniņš lika to saņemt ciet, sasaistīt un iemest
cietumā.
5 Pēc tam Asīrijas ķēniņš ar karu pārstaigāja visu zemi un nonāca pie Samarijas, un viņš to turēja aplenkumā trīs gadus.
6 Kad Asīrijas ķēniņš Hoseas devītajā valdīšanas gadā iekaroja
Samariju, tad viņš aizveda Israēlu gūstā uz Asīriju un lika tiem dzīvot
Helahā un Haborā, Gozanas upes krastos, un mēdiešu pilsētās.
7 Un notika, ka Israēla bērni bija grēkojuši pret To Kungu, savu
Dievu, kas tos bija izvedis no Ēģiptes un atsvabinājis no faraona,
Ēģiptes ķēniņa, rokas, un tie bija godājuši citus dievus
8 un darījuši pēc citu tautu paražām, kuras Tas Kungs bija
izdzinis, Israēla bērniem ienākot, un pēc Israēla ķēniņu paražām, kā tie
bija darījuši.
9 Un Israēla bērni darīja slepenībā tādas lietas, kas nebija labas
un nekādi nesaderēja ar Tā Kunga, viņu Dieva, prātu; tā viņi cēla sev
augstieņu svētnīcas visās savās mītņu vietās, sākot ar sardzes torņiem
līdz pat stipri nocietinātām pilsētām.
10 Un tie sev uzcēla elku stabus un elku kokus uz ikviena augstāka pakalna un zem ikviena kupla, zaļojoša koka.
11 Tur tie nesa kvēpināmos upurus visās augstieņu svētnīcās, gluži
tāpat kā tautas, kuras Tas Kungs viņu priekšā bija izdzinis ārā; un viņi
darīja ļaunas lietas, To Kungu kaitinādami,
12 un kalpoja elkiem, par kuriem Tas Kungs viņiem bija sacījis: jums nebūs tādas lietas darīt!
13 Tas Kungs gan bija Israēlu un Jūdu caur ikvienu pravieti un caur
ikvienu redzētāju brīdinājis, sacīdams: "Atgriezieties no saviem
ļauniem ceļiem un turiet Manus baušļus un Manus likumus, pēc visas Manas
bauslības, kuru Es esmu jūsu tēviem pavēlējis un kuru Es esmu jums
sūtījis caur Saviem kalpiem, praviešiem!"
14 Bet tie neklausīja un bija tikpat stūrgalvīgi, cik stūrgalvīgi bija viņu tēvi, kas neuzticējās Tam Kungam, savam Dievam.
15 Un tie nicināja Viņa likumus un Viņa derību, kuru Viņš bija
devis viņu tēviem, un Viņa liecības, ar kurām Viņš bija viņus
brīdinājis, bet tie kalpoja māņu dieviem, kļuva tukši un sekoja
apkārtējām tautām, no kurām Tas Kungs bija viņus brīdinājis, lai viņi
nedara tā kā tās.
16 Un tie atstāja novārtā itin visus Tā Kunga, sava Dieva, baušļus,
un tie sev izlēja elku tēlus divu teļu veidā un darināja sev Ašēru, un
metās uz sava vaiga pie zemes visu debesu zvaigžņu pulku priekšā, tos
godinādami, un kalpoja Baalam.
17 Un tie ugunī upurēja savus dēlus un savas meitas un izvaicāja
zīlniekus, un nodevās burvju mākslām; it sevišķi viņi centās darīt to,
kas ir ļauns Tā Kunga acīs, lai Viņu izaicinātu un sarūgtinātu.
18 Tad Tas Kungs uz Israēlu ļoti apskaitās, un tādēļ Viņš tos
atstūma no Sava vaiga, ka nekas nepalika pāri kā vienīgi tikai Jūdas
cilts.
19 Un arī Jūda neturēja Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, bet staigāja Israēla likumos, kā tie bija darījuši.
20 Tad Tas Kungs atstājās no itin visiem Israēla pēcnācējiem, un
Viņš tos pazemoja un nodeva laupītāju rokās, līdz kamēr Viņš tos pilnīgi
atstūma no Sava vaiga.
21 Tiešām, kad Israēls bija atšķēlies no Dāvida nama un tie sev par
ķēniņu bija iecēluši Jerobeāmu, Nebata dēlu, tad Jerobeāms novērsa
Israēlu no Tā Kunga un tos pavedināja uz lieliem grēkiem.
22 Un Israēla bērni sekoja Jerobeāmam visos grēku darbos, ko tas bija darījis, un viņi no tiem nenovērsās,
23 līdz kamēr Tas Kungs Israēlu atstūma no Sava vaiga, kā Viņš to
bija pasludinājis caur visiem Saviem kalpiem, praviešiem. Un tā Israēls
tika aizvests no savas zemes gūstā uz Asīriju, kur tas atrodas vēl līdz
šai dienai.
24 Un Asīrijas ķēniņš atveda ļaudis no Bābeles, no Kutas, no Avas,
no Hamatas un no Sefarvajimas un ierādīja tiem mītnes Israēla bērnu
vietās Samarijas pilsētās; tādējādi tie ieguva Samariju sev par īpašumu
un dzīvoja tās apdzīvotās vietās.
25 Un, kad viņi tur sāka dzīvot, tie nebijās un negodāja To Kungu,
un tādēļ Tas Kungs uzsūtīja viņiem lauvas, kas labu daļu no viņiem
saplosīja.
26 Tādēļ Asīrijas ķēniņam tika paziņots: "Tās tautas, ko tu esi
izvedis un kam esi licis dzīvot Samarijas pilsētās, nezina šīs zemes
Dieva tiesas, tādēļ Viņš uzsūtījis viņiem lauvas, un redzi, tie viņus
saplosa, tāpēc ka tie nezina šīs zemes Dieva tiesu."
27 Tad Asīrijas ķēniņš izdeva šādu pavēli: "Novediet uz turieni
atpakaļ vienu no tiem priesteriem, ko jūs no turienes esat izveduši; lai
viņš tur iet un dzīvo, un lai viņš tiem māca šīs zemes Dieva tiesas!"
28 Un tā viens no priesteriem, kurš bija ticis aizvests no
Samarijas, nāca atpakaļ un dzīvoja Bētelē, un mācīja viņiem, kā To Kungu
bīties.
29 Bet tomēr bija tā, ka ikviena tauta pati veidoja sev dievus un
tos novietoja augstieņu svētnīcās, kuras Samarijas ļaudis bija cēluši,
ikkatra tauta savās pilsētās, kurās tā dzīvoja.
30 Tā vīri no Bābeles darināja Sukot-Benotu, un vīri no Kutas darināja Nergala tēlu, bet vīri no Hamatas darināja Ašima tēlu.
31 Un avieši izveidoja Nibhazu un Tartaku, un sefarvieši
sadedzināja savus dēlus ugunī Adram-Melekam un Ana-Melekam, Sefarvajimas
dieviem.
32 Viņi bijās arī Dievu, To Kungu, un viņi no sava vidus izraudzīja
sev augstieņu priesterus, kas viņiem upurēja augstieņu svētnīcās.
33 Viņi bijās gan To Kungu, bet kalpoja arī saviem dieviem, pēc
ikkatras tautas paradumiem, kādi bija tur, no kurienes tās bija
atvestas.
34 Un tā līdz šai dienai viņas rīkojas pēc saviem iepriekšējiem
paradumiem; tie nebīstas To Kungu, nedz dara pēc saviem likumiem un pēc
savām tiesām, nedz pēc tās bauslības, nedz pēc tiem likumiem, ko Tas
Kungs ir pavēlējis Jēkaba bērniem, kuriem Viņš deva Israēla vārdu.
35 Un tomēr Tas Kungs ar tiem noslēdza derību, un Viņš bija arī
tiem pavēlējis, sacīdams: "Jums nebūs bīties svešus dievus, nedz to
priekšā mesties uz sava vaiga pie zemes: nekalpojiet tiem un neupurējiet
tiem kaujamos upurus!
36 Nesiet tos vienīgi Dievam, Tam Kungam, kas jūs ar lielu spēku un
ar izstieptu elkoni izvedis ārā no Ēģiptes; Viņu jums būs bīties, Viņa
priekšā jums būs mesties uz sava vaiga pie zemes, un Viņam pienesiet
kaujamos upurus!
37 Jums būs arī sargāt tos likumus, tās tiesas, to bauslību un tos
baušļus, kurus Viņš jums ir rakstījis, lai jūs tos pildītu visu savu
mūža dienu, bet svešus dievus jums nebūs bīties!
38 Un to derību, ko Es esmu ar jums slēdzis, jūs nedrīkstat aizmirst - un nebīstieties svešus dievus!
39 Bet bīstieties To Kungu, savu Dievu, un Viņš jūs izglābs no visu jūsu ienaidnieku rokas!"
40 Taču tie neklausīja, bet darīja pēc sava iepriekšējā ieraduma.
41 Tā šīs tautas bijās To Kungu un kalpoja arī saviem elkiem, un
tāpat arī viņu bērni un viņu bērnu bērni dara, kā viņu tēvi bija
darījuši, un tā tie dara vēl līdz šai dienai.
18. nodaļa
1 Un Israēla ķēniņa Hoseas, Ēlas dēla, trešajā valdīšanas gadā Hiskija, Ahasa, Jūdas ķēniņa, dēls, kļuva ķēniņš.
2 Viņam bija divdesmit pieci gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš
valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Abija,
un viņa bija Zaharjas meita.
3 Un viņš darīja to, kas bija taisnīgs Tā Kunga acīs, it visu gluži tā, kā viņa ciltstēvs Dāvids bija darījis.
4 Viņš nopostīja augstieņu svētnīcas, un viņš salauza elku stabus,
nocirta elku kokus un sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis,
līdz tam laikam Israēla bērni bija tai kvēpinājuši, un viņi to sauca par
Nehuštanu.
5 Viņš paļāvās uz To Kungu, Israēla Dievu, un pēc viņa nebija otra
tāda kā viņš starp visiem Jūdas ķēniņiem, arī priekš viņa tāda nebija
bijis.
6 Viņš cieši pieķērās Tam Kungam, viņš no Dieva nenovērsās un sargāja tos baušļus, ko Tas Kungs bija caur Mozu pavēlējis.
7 Un Tas Kungs bija ar viņu, tā ka viss, ko vien viņš pasāka,
sekmējās. Viņš sacēlās arī pret Asīrijas ķēniņu un tam vairs nekalpoja.
8 Viņš aizdzina arī filistiešus līdz Gazai un līdz šīs pilsētas robežām, no sardzes torņa līdz stipri nocietinātai pilsētai.
9 Un ķēniņa Hiskijas ceturtajā valdīšanas gadā, bet tas bija
Hoseas, Ēlas dēla, Israēla ķēniņa, septītais valdīšanas gads, Asīrijas
ķēniņš Salmanasars devās uzbrukumā pret Samariju un to ielenca
10 un ieņēma pēc trim gadiem, Hiskijas sestajā valdīšanas gadā, tas
ir Israēla ķēniņa Hoseas devītais valdīšanas gads, kad Samarija tika
iekarota.
11 Un Asīrijas ķēniņš izveda Israēlu uz Asīriju, un viņš tos
nometināja Halahā un Haborā, Gozanas upes krastos, un mēdiešu pilsētās
12 par sodu, tāpēc ka tie nebija klausījuši Tā Kunga, sava Dieva,
balsij un bija pārkāpuši Viņa derību un visu, ko Tā Kunga kalps Mozus
bija pavēlējis; to tie nebija nedz klausījuši, nedz darījuši.
Apustuļu darbi 20:1-38
1 Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju.
2 Pārstaigājis šos apvidus un daudz pamācoša tiem runājis, viņš nonāca Grieķijā.
3 Tur palicis trīs mēnešus, viņš gribēja pārcelties uz Sīriju, bet,
tā kā jūdi viņam uzglūnēja, viņš nolēma griezties atpakaļ caur
Maķedoniju.
4 Viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no
tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no
Āzijas Tihiks un Trofims.
5 Tie, papriekš izgājuši, gaidīja mūs Troadā.
6 Mēs aizbraucām pēc Neraudzētās maizes dienām no Filipiem un
nonācām piecās dienās pie viņiem Troadā, kur mēs palikām septiņas
dienas.
7 Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils,
gribēdams nākamajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa
ieilga līdz pusnaktij.
8 Augšistabā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz eļļas lukturu.
9 Bet kāds jauneklis, vārdā Eutihs, sēdēja uz palodzes un bija
iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega
pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs.
10 Pāvils nokāpa zemē, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: "Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā."
11 Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku - līdz rīta ausmai sarunājies, viņš aizgāja.
12 Bet viņi zēnu atveda dzīvu un ļoti priecājās.
13 Mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats iet kājām.
14 Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs, viņu uzņēmuši, devāmies uz Mitilēnu.
15 No turienes aizbraukuši, mēs nākamajā dienā nonācām pret Hiju,
otrā dienā pārcēlāmies uz Samu, bet nākamajā dienā nonācām Milētā.
16 Jo Pāvils bija nolēmis braukt Efezai garām, lai nebūtu
jāuzkavējas Āzijā; viņš steidzās, lai viņam būtu iespējams Vasarassvētku
dienā nokļūt Jeruzālemē.
17 No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.
18 Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: "Jūs zināt, ka no
pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie
jums,
19 kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības.
20 Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām,
21 apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.
22 Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks,
23 tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas.
24 Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu
nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus,
apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.
25 Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību.
26 Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.
27 Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.
28 Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars
jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām
asinīm ieguvis par īpašumu.
29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.
30 No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.
31 Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.
32 Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.
33 Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis.
34 Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija.
35 Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt
par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: "Svētīgāk
ir dot nekā ņemt."
36 Un, to sacījis, viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu.
37 Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja,
38 visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu. Tie viņu pavadīja uz kuģi.
Psalmi 148:1-14
1 Alelujā! Teiciet To Kungu no debesīm, teiciet Viņu debesu augstumos!
2 Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi, teiciet Viņu, visi Viņa karapulki!
3 Teiciet Viņu, saule un mēness, teiciet Viņu, visas spožās zvaigznes!
4 Teiciet Viņu, jūs debesu debesis un jūs ūdeņi, kas pāri debesīm augšā!
5 Lai tie teic Tā Kunga Vārdu, jo, kad Viņš pavēlēja, tie tapa radīti.
6 Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam; Viņš tiem devis likumu, ko tiem nebūs pārkāpt.
7 Teiciet To Kungu, savus skatus no zemes un jūras augšup raidīdami, jūs, lielie jūras nezvēri un jūs jūras plūdi!
8 Jūs, uguns un krusa, sniegs un migla, vējš un auka, kas pilda Viņa vārdu!
9 Kalni un pakalni, augļu koki un visi ciedru koki!
10 Meža zvēri un visi māju lopi, tārpi un spārnainie putni!
11 Jūs, ķēniņi virs zemes un visu tautu lielkungi, un visi zemes tiesneši!
12 Jaunekļi un jaunavas, sirmgalvji un bērni!
13 Viņiem visiem būs teikt Tā Kunga Vārdu, jo vienīgi Viņa Vārds ir augsts: Viņa diženums paceļas pār zemi un debesīm.
14 Viņš ir no jauna cēlis godā Savas tautas ragu par slavu visiem
Saviem svētajiem, Israēla bērniem, tautai, kas Viņam tuva. Alelujā!
Salamana pamācības 18:6-7
6 Vientiesīga neprašas lūpas pavedina uz bāršanos, un viņa mute cīnās, lai beidzot viņš pats saņemtu sitienus.
7 Vientiesīga neprašas mute ir viņam pašam par postu, un viņa lūpas tur viņa paša dvēseli slazdu valgā.
www.bibele.lv
|
