|
2013-6-4
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Samuēla grāmata 22:1-23:23
- Salamana pamācības 16:19-20
2. Samuēla grāmata 22:1-23:23
22. nodaļa
1 Un Dāvids griezās ar šīs dziesmas vārdiem pie Tā Kunga tanī
dienā, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu viņa ienaidnieku rokas
un no Saula rokas. Un viņš sacīja:
2 "Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs.
3 Mans Dievs ir mana klints, tajā es glābšos, mans lielais vairogs
un manas pestīšanas rags, mans augstais sargs, mans patvērums, mans
pestītājs, kas Tu mani atpestī no varmācībām.
4 Es piesaukšu To Kungu, Viņš ir slavināms, tā es tikšu izglābts no saviem ienaidniekiem.
5 Jo nāves bangas bija mani apņēmušas, Beliāla upes mani biedēja,
6 elles saites mani apvija, nāves cilpas mani žņaudza.
7 Savās bailēs es kliedzu pēc Tā Kunga un piesaucu savu Dievu pēc
palīdzības; tad Viņš sadzirdēja manu balsi Savā namā, un mans izbaiļu
sauciens nonāca Viņa ausīs.
8 Zeme līgojās un trīcēja, debesu pamati tika sakustināti un grīļojās, kad Viņš bija dusmās iededzies.
9 Dūmi izplūda no Viņa nāsīm un rijēja uguns no Viņa mutes, liesmaini zibeņi dzirkstīja no Viņa.
10 Viņš nolaida debesis un pats nokāpa zemē, un tumši padebeši bija zem Viņa kājām;
11 un Viņš brauca uz ķeruba un lidoja un traucās lejup ar vētras spārniem;
12 un tumsu Viņš lika Sev visapkārt par apsegu, tumši, biezi sablīvēti lietus mākoņi bija virs Viņa;
13 no spožuma, kas iet Viņam pa priekšu, šķēlās liesmaini zibeņi.
14 Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un Visuaugstākais lika nodārdēt Savai balsij.
15 Un Viņš izmeta Savas bultas un izklīdināja Savus ienaidniekus, Viņš meta zibeņus un tos izbiedēja.
16 Jūras pirmgultne kļuva redzama, pasaules pamati tika atsegti Tā Kunga bardzības dēļ ar Viņa nāšu dvašu.
17 No debesu augstumiem Viņš izstiepa roku; un Viņš mani satvēra un izvilka no lieliem ūdeņiem,
18 Viņš mani izrāva no spēcīgiem ienaidniekiem un no maniem nīdētājiem, kaut tie bija varenāki nekā es.
19 Tie nebaltā dienā bija sacēlušies pret mani, bet Tas Kungs bija mans atbalsts;
20 Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņam bija labs prāts pret mani.
21 Tā Tas Kungs dara man labu pēc manas taisnības, Viņš man atdara pēc manu roku šķīstības,
22 jo es esmu pasargājis Tā Kunga ceļus svētus un neesmu atkritis neuzticībā no sava Dieva.
23 Visas Viņa tiesas ir manu acu priekšā, un no Viņa baušļiem es nekad neesmu atkāpies.
24 Es paliku bezvainīgs Viņa priekšā un izsargājos no pārkāpuma.
25 Un Tas Kungs man atdarīja pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības Viņa acīs.
26 Labajam Tu parādi Sevi kā labu, un kopā ar taisnīgiem Tu rādies taisns.
27 Ar šķīstiem Tu parādies šķīsts, bet tiem, kas aplam dzīvo, arī Tu sagādā vilšanos.
28 Tu izglāb apspiestos ļaudis, bet Tavas acis ir pret lepnajiem, lai tos pazemotu.
29 Tu, ak, Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu.
30 Ar Tavu palīdzību es pārvaru iebrukušos pulkus, ar sava Dieva atbalstu es varu lēkt pāri mūriem.
31 Patiešām, Dieva ceļš ir pilnīgs, Tā Kunga vārdi ir pārbaudīti un
patiesi, Viņš ir par vairogu visiem, kas meklē patvērumu pie Viņa.
32 Un kurš tad tiešām ir Dievs, ja ne Tas Kungs, un kas ir klints, ja ne mūsu pašu Dievs?
33 Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus.
34 Viņš man ir devis kājas kā briedim, un Viņš mani nostatījis drošībā uz Saviem augstumiem;
35 Viņš mācīja manas rokas karot, lai tās spētu savilkt vara stopu.
36 Tu man piešķīri Savu sargātāju vairogu, un Tava žēlastība darīja mani lielu.
37 Maniem soļiem Tu esi devis platu ceļu zem manis, un mani krumšļi nav ļodzījušies.
38 Es vajāju savus ienaidniekus, tos iznīcinādams, un es negriezos atpakaļ, iekāms viņus nebiju pilnīgi iznīcinājis.
39 Es viņus pilnīgi iznīcināju un sadragāju, ka viņi vairs necēlās, bet sabruka zem manām kājām.
40 Tu mani apjozi ar spēku karam, Tu nospiedi ceļos tos, kas bija pret mani sacēlušies.
41 Tu liki maniem ienaidniekiem bēgt, un savus nīdējus es iznīcināju.
42 Viņi raudzījās visapkārt pēc palīdzības, bet nebija glābēja,
viņi raidīja savus saucienus pie Tā Kunga, bet Viņš tos neuzklausīja.
43 Tad es viņus sadrumstaloju kā zemes putekļus, es viņus saberzu pīšļos kā ielas dubļus, un es tos izkaisīju.
44 Tu mani izglābi no manas tautas ķildām, Tu mani iecēli par pavēlnieku citām tautām; tautas, ko es nepazinu, man kalpo.
45 Sveštautiešu dēli man parāda goddevību; ar dzirdīgām ausīm tie uztver manus vārdus un paklausa man.
46 Sveštautiešu dēli ir zaudējuši drosmi, un drebēdami tie iziet no savām nocietinātām pilīm.
47 Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums! Un augsti teikts lai ir mans Dievs, manas glābšanas klints,
48 tas Dievs, kas man ir devis spēju atriebt, kas ir nolicis tautas man pie kājām,
49 kas mani darījis brīvu no manu ienaidnieku varas un kas mani
paaugstinājis pār tiem, kuri sacēlās pret mani. Tu esi mani izglābis no
varmācīgiem ļaudīm!
50 Tāpēc es Tevi, Kungs, pateicīgs slavēšu tautu vidū, un Tavam Vārdam es došu godu, dziedādams slavas dziesmas,
51 Tev, kas Tu esi lielu uzvaru piešķīris Savam ķēniņam un kas Tu
esi žēlastību parādījis Savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa pēcnācējiem
mūžīgi!"
23. nodaļa
1 Un šie ir Dāvida pēdējie vārdi - Dāvida, Isaja dēla, vārdi. Tā
teica tas vīrs, kas bija ticis diženi paaugstināts, Jēkaba Dieva
svaidītais, Israēla dziesminieks:
2 "Tā Kunga Gars runā ar manu muti, un Viņa vārds ir uz manas mēles.
3 Israēla Dievs ir pats runājis ar mani, Israēla klints man ir
sacījusi: pār cilvēkiem valda taisnīgi tas, kas valda Dieva bijībā,-
4 Viņš ir kā rīta gaisma, kā rīta saule, kas atspīd skaidrā rītā, kad pēc lietus zaļā zelmeņa asni dīgst no zemes.
5 Vai tāds pats nav mans nams kopā ar Dievu? Dievs pats taču ir
slēdzis ar mani mūžīgu derību, kas ir pilnīga un droša visās lietās; jo
visai manai glābšanai un visām manām cerībām - vai Viņš neliks tām
plaukt?
6 Bet ļaundari ir kā ērkšķi, ko nomet, jo tos neviens nevar rokā saturēt,
7 un ikviens, kas tiem pieskaras, lai pienācīgi apbruņojas ar
dzelzi un lai rīkojas veikli ar šķēpa kātu un tos sadedzina ar uguni
tanī vietā, kur tie auguši!"
8 Šie ir to varonīgo vīru vārdi, kas bijuši Dāvidam.
Jošeb-Bašebets, tahkemonietis, trijotnes galvenais, visizcilākais, kas,
savu šķēpu pacēlis, vienā reizē nodūra astoņi simti ienaidnieku.
9 Un pēc viņa trijotnē nākamais bija Ēleāzars, Dodo dēls, Ahohija
dēladēls, viņš bija kopā ar Dāvidu, un tie sakāva filistiešus toreiz,
kad viņi bija sapulcējušies karam un israēlieši jau atkāpās;
10 viņš cēlās un kāva filistiešus, kamēr viņa roka piekusa un
pielipa pie zobena. Un Tas Kungs deva tanī dienā lielu uzvaru; un tie
ļaudis atkal atgriezās, lai nogalinātos aplaupītu.
11 Nākošais pēc viņa bija Šamma, hararieša Ages dēls. Kādreiz
filistieši bija sapulcējušies pie Lehijas, un tur kādā tīrumā auga daudz
lēcu; kad tauta bēga no filistiešiem,
12 tad viņš viens pats stājās tīruma vidū, noturējās tanī un kāva filistiešus, un Tas Kungs viņam deva lielu uzvaru.
13 Reiz šie trīs no trīsdesmit vadoņiem ieradās pļaujas laikā pie
Dāvida Adullāmas alā, un tanī pašā laikā filistiešu pulki bija uzcēluši
savas teltis Refaima līdzenumā.
14 Dāvids tolaik atradās kalnos nocietinātā vietā, bet filistiešu karavīri bija novietoti Bētlemē.
15 Un Dāvidam bija ienākusi prātā pārgalvīga doma, un viņš sacīja:
"Kas man atnesīs ūdeni no tās akas, kura atrodas Bētlemē pie pilsētas
vārtiem?"
16 Tad šie trīs varonīgie vīri izlauzās cauri filistiešu nometnei,
pasmēla ūdeni no akas Bētlemē pie vārtiem un atnesa to Dāvidam. Bet viņš
to negribēja dzert un izlēja kā dzeramo upuri Tam Kungam.
17 Un viņš teica: "Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es tā kaut ko
darītu! Vai tad tās nav to vīru asinis, kuri bija nogājuši, savu dzīvību
netaupīdami?" Un viņš to negribēja dzert. Tādus darbus šie trīs
varonīgie vīri bija darījuši.
18 Bet Abišajs, Joāba brālis, Cerujas dēls, bija galvenais tiem
trīsdesmit vīriem; viņš savu šķēpu vicināja pār trīs simti vīriem un tos
nokāva, un viņam bija vārds starp tiem trīsdesmit.
19 Starp tiem trīsdesmit viņš bija visaugstākais, un tāpēc viņš
kļuva tiem par virsnieku; tomēr tiem trim viņš līdzināties nespēja.
20 Benaja, Jojadas dēls, drosmīgs vīrs, kas lielus darbus darījis,
bija no Kabceēlas; viņš nogalināja abus Ariēla dēlus, Moāba varoņus;
viņš reiz devās alā un nokāva lauvu kādā dienā, kad sniegs bija
uzkritis.
21 Viņš arī nogalināja milzīga auguma ēģiptieti, un šī ēģiptieša
rokā bija šķēps; bet viņš pie tā gāja ar nūju, izsita šķēpu no ēģiptieša
rokas un to nodūra ar viņa paša šķēpu.
22 To visu izdarīja Benaja, Jojadas dēls, un viņam bija vārds starp tiem trīsdesmit varonīgajiem vīriem.
23 Viņš bija augsti cienīts no visiem trīsdesmit, bet tiem trim
viņš līdzināties nespēja. Un Dāvids viņu nolika savas miesassardzes
priekšgalā.
Apustuļu darbi 2:1-47
1 Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.
5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess;
6 kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā.
7 Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši?
8 Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu -
9 partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā,
10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti,
11 krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam."
12 Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?"
13 Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni."
14 Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem
sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir
zināms, un iegaumējiet manus vārdus;
15 šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda,
16 bet te piepildās pravieša Joēla vārdi:
17 tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara
pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi
redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
18 Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos.
19 Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku.
20 Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena.
21 Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts. -
22 Israēlieši, uzklausait šos vārdus: Nacarieti Jēzu, šo vīru, Dievs
jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko
Dievs darījis caur Viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt,
23 To Dievs pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs Viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši.
24 Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā.
25 Jo Dāvids par Viņu saka: Tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā, jo Viņš man ir pa labo roku, lai es nešaubītos.
26 Tāpēc mana sirds priecājas un mana mēle līksmojas, un arī mana miesa dusēs cerībā.
27 Jo Tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz Savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu.
28 Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus, Tu mani piepildīsi ar prieku Sava vaiga priekšā. -
29 Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu;
tas ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai.
30 Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis sēdināt vienu no viņa atvasēm uz viņa goda krēsla.
31 Viņš, to paredzēdams, ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: Viņš nepalika pazemē, un Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu.
32 Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki.
33 Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat.
34 Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs, bet viņš saka: Tas Kungs ir sacījis manam Kungam: sēdies Man pa labo roku,
35 tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. -
36 Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir
darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā."
37 Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: "Brāļi, ko lai mēs darām?"
38 Bet Pēteris tiem atbildēja: "Atgriezieties no grēkiem un
liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku
piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.
39 Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās."
40 Un vēl ar daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja, sacīdams: "Izglābieties no šīs samaitātās cilts!"
41 Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu;
42 un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.
43 Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.
44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs;
45 viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja.
46 Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi,
47 slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.
Psalmi 122:1-9
1 Dāvida svētceļnieku dziesma. Es priecājos, kad man teica: "Iesim Tā Kunga namā!"
2 Mūsu kājas te nu stāv tavos vārtos, Jeruzāleme.
3 Jeruzāleme, tu, kas atkal par pilsētu no jauna uzcelta, kas sevī cieši noslēgta un visapkārt nostiprināta,
4 kurp, kalnā virzīdamās, dodas un kur pulcējas ciltis, Tā Kunga ciltis, kā Israēla tautai noteikts, slavēt Tā Kunga Vārdu,
5 jo tur stāv novietoti tiesas krēsli, Dāvida nama krēsli.
6 Nesiet Jeruzālemei miera sveicienu! Lai tiem labi klājas, kas tevi mīl!
7 Miers lai ir tavos mūros un labklājība tavās pilīs!
8 Manu brāļu un draugu dēļ es vēlu tev mieru.
9 Tā Kunga, mūsu Dieva, nama dēļ es centīšos pēc tava labuma.
Salamana pamācības 16:19-20
19 Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem.
20 Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz To Kungu.
www.bibele.lv
|
