|
2013-6-7
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Ķēniņu grāmata 2:1-3:2
1. Ķēniņu grāmata 2:1-3:2
2. nodaļa
1 Kad Dāvidam pienāca miršanas brīdis, tad viņš pavēlēja savam dēlam Salamanam, sacīdams:
2 "Es eju tagad visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi kā vīru.
3 Ievēro visu Tā Kunga, sava Dieva, nolikto, lai tu staigātu pa
Viņa ceļiem, glabātu stingri Viņa likumus un Viņa baušļus, Viņa tiesas
un Viņa liecības, kā tās ir uzrakstītas Mozus bauslībā, lai tev veiktos
visā, ko tu dari un kur vien tu grieztos.
4 Lai Dievs apstiprina Savu apsolījumu, ko Viņš par mani ir teicis,
sacīdams: ja vien tavi dēli turēs savas gaitas tā, ka tie ar visu savu
sirdi un dvēseli centīsies staigāt patiesībā, tad, Viņš sacīja, tev
neviens netiks atrauts no Israēla troņa.
5 Un tāpat tu jau zini, ko man ir nodarījis Joābs, Cerujas dēls,
proti, kā tas ir rīkojies ar diviem Israēla karaspēka virspavēlniekiem -
ar Abneru, Nera dēlu, un ar Amasu, Jetera dēlu -, kurus viņš ir
nogalinājis, kara asinis izliedams miera laikā un aptraipīdams ar
izlietām asinīm savu jostu, kas ap viņa gurniem, un savas kurpes, kas
tam kājās.
6 Tādēļ rīkojies pēc savas gudrības, bet viņš gan lai neaiziet mierā sirmā vecumā mirušo valstībā.
7 Bet ar gileādieša Barzillaja dēliem apejies žēlsirdīgi: tie lai
atrodas starp tiem, kas pastāvīgi ēd pie tava galda, jo tie turējās kopā
ar mani tolaik, kad es bēgu no tava brāļa Absaloma.
8 Un redzi, pie tevis vēl ir arī benjamīnietis Šimejs, Geras dēls,
no Bahurimas pilsētas, kas ar iznīcības lāstiem mani ir nolādējis tad,
kad es biju ceļā uz Mahanajimu. Bet tad viņš bija atnācis man pretī pie
Jordānas, un es ar zvērestu pie Tā Kunga esmu apņēmies, solīdamies: ar
zobenu es tevi nenonāvēšu.
9 Bet tu viņu neturi vis par tik nevainīgu, jo tu esi gudrs vīrs un
zini, ko tu viņam izdarīsi, lai viņu sirmā vecumā novestu mirušo
valstībā asinīm aptraipītu."
10 Un Dāvids gūlās pie saviem tēviem, un viņi to apglabāja Dāvida pilsētā.
11 Bet laiks, cik ilgi Dāvids bija ķēniņš pār Israēlu, bija
četrdesmit gadi: Hebronā septiņi gadi un Jeruzālemē trīsdesmit trīs
gadi.
12 Un Salamans mantoja sava tēva Dāvida troni, un viņa ķēniņa vara nostiprinājās.
13 Tad Adonja, Hagitas dēls, nāca pie Batsebas, Salamana mātes, un
viņa tam jautāja: "Vai tu nāc ar mieru?" Un viņš atbildēja: "Ar mieru
gan."
14 Un viņš sacīja: "Man tev kas sakāms." Un viņa teica: "Saki."
15 Un viņš sacīja: "Tu zini gan, ka man jau piederēja visa ķēniņa
vara un uz mani sāka jau visi Israēlā celt savas acis, bet tad tā tika
manam brālim, jo no Tā Kunga tā viņam bija nolemta.
16 Bet tagad es izlūdzos vienu lūgumu no tevis, neaizliedz to man." Un viņa tam sacīja: "Runā."
17 Un viņš sacīja: "Runā, lūdzu, ar ķēniņu Salamanu, jo tevi viņš
droši vien nenoraidīs, lai viņš man dod sunamieti Abišagu par sievu."
18 Un Batseba sacīja: "Labi, es tevis labad parunāšu ar ķēniņu."
19 Batseba nogāja pie ķēniņa Salamana, lai ar viņu parunātu Adonjas
labad. Un ķēniņš piecēlās, lai dotos tai pretī, un viņš nolieca savu
vaigu viņas priekšā pie zemes un atsēdās atkal uz sava troņa, un viņš
atsēdināja goda krēslā arī ķēniņa māti, un tā sēdēja viņa labajā pusē.
20 Un viņa sacīja: "Man pie tevis ir mazs lūgums, un lūdzu,
neatsaki man to." Tad ķēniņš sacīja viņai: "Lūdz, mana māte, un es to
nenoraidīšu."
21 Un tā sacīja: "Pavēli, lai sunamiete Abišaga top dota Adonjam par sievu."
22 Bet ķēniņš Salamans atbildēja un teica savai mātei: "Kādēļ tu
lūdz Adonjam tikai sunamieti Abišagu? Prasi tad jau pie viena viņam arī
ķēniņa varu, jo viņš ir mans brālis, vecāks nekā es, un viņa pusē ir
tiklab priesteris Abjatārs, kā arī Joābs, Cerujas dēls."
23 Un ķēniņš Salamans nozvērējās pats Tā Kunga priekšā, sacīdams:
"Lai man Tas Kungs dara tā un vēl vairāk, ja šis Adonjas lūgums
nemaksātu viņam dzīvību.
24 Bet tagad: tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, kas pats mani ir
apstiprinājis, kas mani ir sēdinājis uz mana tēva Dāvida troņa un kas
man namu ir uzcēlis, kā Viņš pats ir apsolījis: Adonjam šodien ir
jāmirst!"
25 Un ķēniņš Salamans deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas nodūra Adonju, un viņš nomira.
26 Bet priesterim Abjatāram ķēniņš pavēlēja: "Ej uz Anatotu, uz
savu lauku, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi
nenonāvēšu, jo tu esi Tā Kunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida
priekšā un arī tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvu visās tais
ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot."
27 Tā Salamans izraidīja Abjatāru, ka tas nevarēja vairs būt
priesteris Tam Kungam, lai piepildītos Dieva vārds, kādu Viņš pār Ēļa
namu bija runājis Šīlo.
28 Kad šī vēsts nonāca pie Joāba, kas gan bija atbalstījis Adonju,
kaut arī Absalomam viņš nebija piebiedrojies, tad Joābs bēga Tā Kunga
teltī un tur jo stipri satvēra altāra ragus.
29 Kad ķēniņam Salamanam arī tas tika paziņots, ka Joābs iebēdzis
Tā Kunga teltī un stāvot tur blakus altārim, tad Salamans deva rīkojumu
Benajam, Jojadas dēlam, sacīdams: "Ej un nodur viņu."
30 Un Benaja ienāca Tā Kunga teltī un teica Joābam: "Tā saka
ķēniņš: ej ārā." Bet viņš sacīja: "Nē, es šeit pat gribu mirt." Un
Benaja nonesa ķēniņam atbildi, sacīdams: "Tā runāja Joābs, un tā es
viņam atbildēju."
31 Un ķēniņš sacīja viņam: "Dari tā, kā viņš pats tev teica:
nogalini viņu un aproc viņu, lai es un mans tēva nams tiktu atbrīvoti no
velti izlietām asinīm, kuras Joābs ir izlējis.
32 Un Tas Kungs lai uzliek viņa asins darbus uz viņa paša galvas,
jo viņš uzbrucis un ar zobenu nokāvis divus labus un taisnīgus vīrus no
mūsu pašu vidus, kaut gan mans tēvs Dāvids to nemaz nezināja, proti:
Abneru, Nera dēlu, kas bija Israēla karaspēka virspavēlnieks, un Amasu,
Jetera dēlu, Jūdas karaspēka virspavēlnieku.
33 Tagad viņu izlietās asinis lai nāk atpakaļ uz Joāba galvu un uz
tā pēcnācēju galvām uz mūžīgiem laikiem, bet Dāvidam, viņa pēcnācējiem,
viņa namam un viņa tronim lai no Tā Kunga tiek mūžīga labklājība."
34 Un Benaja, Jojadas dēls, gāja un uzbruka viņam ar zobenu un to nonāvēja. Un viņš to apglabāja viņa namā tuksnesī.
35 Un ķēniņš iecēla Benaju, Jojadas dēlu, viņa vietā pār karaspēku, bet priesteri Cadoku ķēniņš iecēla Abjatāra vietā.
36 Un ķēniņš nosūtīja vēsti un ataicināja Šimeju un sacīja viņam:
"Uzcel pats sev namu Jeruzālemē un apmeties tur, bet neizej no turienes
ne šur, ne tur.
37 Un zini, ka tanī dienā, kad tu iziesi un dosies pāri Kidronas
ielejai, tu mirdams mirsi, un tavas asinis nāks pār tavu paša galvu."
38 Tad Šimejs sacīja ķēniņam: "Ko tu esi runājis, tas ir labi, mans
kungs un ķēniņ: kā tu sacīji, tā arī tavs kalps to darīs." Un Šimejs
nodzīvoja Jeruzālemē labu laiku.
39 Un notika, ka divi Šimeja kalpi pēc trim gadiem aizbēga pie
Gātas ķēniņa Ahija, Maāhas dēla, un Šimejam tika paziņots: "Redzi, tavi
kalpi ir Gātā."
40 Un Šimejs cēlās, pavēlēja apseglot savu ēzeli un devās uz Gātu
pie Ahija, lai uzmeklētu savus kalpus. Un Šimejs tur nonāca un atveda
savus kalpus no Gātas.
41 Un Salamanam tika paziņots, ka Šimejs esot bijis prom no Jeruzālemes un atkal atgriezies.
42 Tad ķēniņš lika atnākt Šimejam un sacīja viņam: "Vai es tev ar
zvērestu pie Tā Kunga nesolījos un neliecināju tev, sacīdams: tanī
dienā, kad tu, māju atstājis, noiesi vienā vai otrā vietā, tad zini, ka
tu mirdams mirsi. Un tu piebildi: ko tu saki, tas ir labi, es klausīšu.
43 Un kādēļ tu tagad neesi klausījis to, kas bija ar zvērestu Tā
Kunga priekšā apstiprināts? Tā taču arī bija pavēle, kādu es tev biju
devis."
44 Un ķēniņš sacīja Šimejam: "Tu pats pazīsti savu sirdi, tos
ļaunos darbus, kādus tu manam tēvam Dāvidam biji nodarījis, un Tas Kungs
lai liek taviem ļaunajiem darbiem atgriezties uz tavu paša galvu.
45 Bet ķēniņš Salamans lai ir svētīts, un Dāvida tronim jābūt stipri pamatotam Tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem."
46 Un ķēniņš deva pavēli Benajam, Jojadas dēlam, un tas viņam ar
zobenu uzbruka, un viņš nomira. Bet ķēniņa valsts vara bija nostiprināta
ar Salamana roku.
3. nodaļa
1 Salamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu. Un viņš paņēma
faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis
uzcelt nedz pats savu namu, nedz Tā Kunga namu, nedz mūri apkārt
Jeruzālemei.
2 Bet tauta vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstienēm, jo līdz tam laikam Tā Kunga Vārda mājoklis vēl nebija uzcelts.
Apustuļu darbi 5:1-42
1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu
2 un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.
3 Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi,
ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas?
4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas
nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu
neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam."
5 Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja.
6 Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apglabāja.
7 Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis.
8 Tad Pēteris viņai teica: "Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?" Un viņa atbildēja: "Jā, par tādu."
9 Bet Pēteris viņai sacīja: "Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši
kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir
durvju priekšā un iznesīs arī tevi."
10 Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši
atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram.
11 Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.
12 Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē.
13 No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja.
14 Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu,
15 tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu.
16 Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi,
nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti.
17 Bet augstais priesteris un saduķeju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies,
18 apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā.
19 Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja:
20 "Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!"
21 To dzirdējuši, viņi, rītam austot, iegāja Templī un mācīja. Tad
ieradās augstais priesteris un tie, kas ap viņu, sasauca sinedriju un
visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu tos atvest.
22 Bet sargi, aizgājuši un viņus cietumā neatraduši, atgriezās un ziņoja:
23 "Mēs atradām cietumu rūpīgi aizslēgtu un sargus stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs nevienu iekšā neatradām."
24 Kad Tempļa sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis.
25 Bet kāds atnācis viņiem ziņoja: "Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Templī un māca ļaudis."
26 Tad sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudīm, ka viņus nenomētā akmeņiem,
27 un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja:
28 "Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī Vārdā, un jūs ar
savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka
asinis nāk pār mums."
29 Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: "Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.
30 Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, To piekārdami pie koka;
31 Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.
32 Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa."
33 To dzirdējuši, viņi saskaitās un gribēja tos nonāvēt.
34 Bet kāds farizejs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības
mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu brīdi
izvest ārā,
35 un sacīja sinedrijam: "Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem.
36 Pirms kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam
piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas
viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti.
37 Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva
sev līdzi daudz ļaužu; arī tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja,
ir izklīdināti.
38 Tādēļ es jums tagad saku: lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks;
39 bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!"
40 Viņi tam paklausīja un, apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus Vārdā, atlaida.
41 Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu.
42 Un viņi nemitējās Templī un pa mājām ik dienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.
Psalmi 125:1-5
1 Svētceļnieku dziesma. Kas uz To Kungu cer, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs kā Ciānas kalns.
2 Kā ap Jeruzālemi ir visapkārt kalni, tā ir Tas Kungs ap Savu tautu no šā laika mūžīgi.
3 Jo bezdievju scepteris nepaliks kā nomācējs pār taisno mantojuma daļu, lai arī taisnie neizstiepj savas rokas uz netaisnību.
4 Dari, Kungs, labajiem labu un tiem, kas sirdī šķīsti!
5 Bet, kas uz neceļiem noklīst, tos Tas Kungs lai aizdzen kopā ar ļauna darītājiem. Miers lai ir pār Israēlu!
Salamana pamācības 16:25
25 Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.
www.bibele.lv
|
