Nedaudz par privātās grēksūdzes jeb bikts mitoloģiju luteriskajā baznīcā
Augsburgas ticības apliecības XI
artikulā “Par bikti” ir teikts: “Par bikti baznīca māca, ka privātā grēku
piedošana jeb Absolūcija draudzēs ir paturama, lai gan biktī nav nepieciešama
visu pārkāpumu uzskaitīšana, jo tas nav iespējams, kā par to sacīts Psalmā:
“Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?”” Šmalkaldes artikulu 8.
artikuls “Par grēksūdzi” mums atgādina: “Absolūcija jeb Atslēgu vara ir arī
palīdzība un mierinājums pret grēku un netīru sirdsapziņu; kā to Kristus
Evaņģēlijā ir iestādījis. Tādēļ grēksūdze jeb Absolūcija baznīcā nekādā
gadījumā nav atmetama, īpaši izmisušo sirdsapziņu dēļ; un arī jauno, nezinošo
ļaužu dēļ, lai tie tiktu pamācīti un noklaušināti kristīgajā mācībā.”
Šie divi
izvilkumi, kuri runā par privātās grēksūdzes nepieciešamību, ir lasāmi
Vienprātības grāmatā (Liber Concordiae), ticības apliecību krājumā, kurš
atspoguļo Svētajos Rakstos balstīto luteriskās baznīcas nostāju un izpratni kristīgās
ticības pamatpatiesībās.
Mūsu
Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Satversmes preambulā ir teikts: “Latvijas
evaņģēliski luteriskā Baznīca – kā Kristus un Viņa Evaņģēlija organizēta
draudze – uzskata Vecās un Jaunās Derības kanoniskās grāmatas par savu vienīgo
mācības un dzīves pamatu un pieņem kā Svēto rakstu paskaidrojumus kristīgās
draudzes vēstures gaitā izcēlušās tā sauktās Apustuļu, Nīkajas un Atanāsija
ticības apliecības, nemainīto Augsburgas apliecību, Mārtiņa Lutera Mazo Katehismu
un citus Vienprātības grāmatā „Liber Concordiae” sakopotos rakstus.”
Tātad abiem pirmajiem citātiem ir ciešs sakars ar mūsu Baznīcas Satversmes
preambulas teikto.
Augstāk
izvēlētie citāti ir minēti ar konkrētu mērķi, jo tiem ir ciešs sakars ar šīs
gaužām īsās publikācijas virsrakstā lietoto vārdu “mitoloģija”.
Izjautājot luteriskai draudzei piederošus kristiešus par privātās grēksūdzes
(bikts) pielietojumu, dažkārt var rasties iespaids, ka runa ir par kādām
teiksmainām lietām, par kurām labākajā gadījumā ir attāli dzirdēts. Savukārt,
praktiska privātas grēksūdzes pielietojuma iespēja nav pat apsvērta domu
līmenī. Tāpēc ir zināms pamats (gan ne vienmēr un visur) aizdomām par privātās
grēksūdzes “īpašo stāvokli” luterisko draudžu locekļu apziņā. Ir vērts atkal un
atkal pieskarties zināmai nesaderībai starp mūsu konfesijas pamatnostādnēs
minēto un draudzes locekļu ticības apziņā mītošo.
“Kamēr
es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka
smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā.”
(Psalms 32). Šie vārdi runā par kādu visai smagu emocionālu stāvokli, kuram
par iemeslu ir klusēšana. Un ne vienkārša savas runas dāvanu nelietošana, bet
gan klusēšana grēka sakarā. Interesanti ir arī tas, ka šis izjūtu apraksts
vairāk attiecās uz cilvēka iekšieni, uz to, kas pārējiem ir it kā apslēpts,
paliek aizklāts aiz mūsu šķietami sakārtotās ārienes. Tas noteikti ir kaut kas
pazīstams.
Grēksūdze
ir svarīgs instruments gan mūsu patreizējās dzīves, gan arī Mūžīgas dzīves
veidošanā. Kristus reiz saviem mācekļiem par grēksūdzi teica sekojošo: “Ko
jūs virs zemes siesit, tas būs saistīts arī debesīs, ko jūs virs zemes
atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.” Kristus teiktajos vārdos
atklājas kas bezgala svarīgs: tieši zeme, šī pašreiz dzīvotā dzīve, ir tā vieta
un laiks, kur kaut kas tiek atraisīts, vai taisni otrādi – mēs ar kaut ko
tiekam sasaistīti.
Lielākā
problēma ar mums ir tā, ka vairumā gadījumu par grēkatziņu un grēksūdzi domājam
ļoti vienkāršoti un tikai vispārējos vilcienos. Protams, neatceļama patiesība
ir tā, ka esam grēcīgi Dieva priekšā. Tas ir mūsu stāvoklis, nevis tikai kādu
nepareizu aktivitāšu rezultāts. Tomēr jāsaprot arī tas, ka vienlaikus grēks
mūsu dzīvēs atklājas arī ļoti konkrēti un vārdos nosaucami. Par grēku ir jārunā
ļoti skaidri un galvenais konkrēti – tāds ir viens no mūsu, kristiešu,
galvenajiem pienākumiem. Jo neviens cits to mūsu vietā neizdarīs. To apstiprina
Dieva Vārds: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt
pienākusi.” (Mt. 3:2) Ar to sākās mūsu Kunga sludināšana. Savukārt, pēc
savas augšāmcelšanās pirmā pavēle apustuļiem bija šī: „Kam jūs grēkus
piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks."
(Jņ. 20:23). Es domāju, ka abas šīs Bībeles vietas mums lieku reizi atgādina,
cik svarīgi ir būt atbrīvotam, atraisītam no grēka caur tā piedošanu. Tāpēc
grēksūdze ir viena no lielākajām iespējām piedzīvot, ko nozīmē vārdi – Dievs
mums ir žēlīgs.
Un tomēr
tieši grēksūdze ir tā, kura tik bieži ir nenovērtēta, tik bieži nobīdīta pie
malas, tik bieži novienkāršota, ka tai ir atņemta jel kāda vērtība ticīgā
dzīvē. Un tas nav apsveicami. Tam noteikti nāk līdzi liels apdraudējums mūsu
dvēselei, tās atpestīšanai no nāves un elles varas.
Aicinājums atgriezties no grēkiem ietver sevī pamudinājumu pārbaudīt pašam savu
sirdsapziņu. Sevis pārbaudīšana ir nozīmīgs posms ceļā uz patiesu grēksūdzi un
atbrīvošanos no grēka. Sevis izmeklēšana rosina dziļāku un rafinētāku
nodarījumu apzināšanu, kuri citādi tik bieži mēdz labi maskēties.
Vērtīgs pamats svētdienas dievkalpojumam noteikti ir liekams visas nedēļas
laikā. Tas jāsaka arī par savas sirdsapziņas izmeklēšanu. Tā prasa laiku un
īpašu koncentrēšanos, kas būtu jāpavada ar lūgšanu. Tas noteikti ir arī
labākais ceļš uz cienīgu Svētā Vakarēdiena baudīšanu dievkalpojumā. Grēku
atzīšana un to izsūdzēšana noteikti ir neaizvietojama Dieva dāvana mums visiem,
tāpēc neatstāsim to novārtā, bet lietosim to. Un, lai apustuļa Jāņa vārdi mums
ir par iedrošinājumu: „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un
taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”
(1.Jāņ. 1;9)
(Pārpublicēts no Ērgļu draudzes mājaslapas - http://erglu.lelb.lv/?ct=aktuali&fu=read&id=4&start=1 )
|