Daži mīti par grēksūdzi luteriskajā baznīcā
Aleksandrs Bite
Gadu gaitā, sastopoties ar
dažādiem cilvēku priekšstatiem un viedokļiem par grēksūdzi luteriskajā baznīcā,
nākas secināt, ka skaidru Bībelei un luteriskajām ticības apliecībām atbilstošu
mācību par grēksūdzi bieži vien nomāc dažādi aplami uzskati, kas ilgākā laika
posmā ir tapuši par vispārpieņemtiem priekšstatiem gan baznīcā, gan ārpus tās. Apskatīsim
dažus no tiem.
Pirmais mīts: luteriskajā baznīcā nav privātās grēksūdzes.
Reiz katehēzes nodarbībā, kas bija veltīta grēksūdzes tēmai, kāda sieviete,
kas gatavojās kristībām un iesvētībām, dzirdēdama, ka es savā stāstījumā
pieskaros privātajai grēksūdzei luteriskajā baznīcā, pēkšņi iesaucās: “Un es
taču tikai tāpēc atnācu nevis uz katoļu baznīcu, bet uz luterisko, ka tajā nav
privātās grēksūdzes!” Tāpat daudzi noteikti būs dzirdējuši par gadījumiem, kad
līdzīgu priekšstatu dēļ luterisko baznīcu pametuši un uz Romas katoļu vai
Austrumu pareizticīgo baznīcu pārgājuši pēc privātās grēksūdzes alkstoši cilvēki.
Šie gadījumi ir tikai ilustrācija kādam visai izplatītam aplamam
priekšstatam jeb mītam par to, ka luteriskajā baznīcā nav privātās grēksūdzes.
Domājams, ka lielākā daļa vainas par to jāuzņemas luteriskajai baznīcai pašai,
jo tā nereti savā katehisma mācīšanā un sludināšana ir aizgājusi visai tālu no
mācības, kas ietverta tās ticības apliecībās.
Luteriskās ticības apliecības, iesākot ar Mazo katehismu, ko visi draudzes
locekļi taču būs lasījuši, pamatā runā tieši par privāto, nevis vispārējo
grēksūdzi. Mazajā katehismā Mārtiņš Luters vispirms jautā:
“Kas ir bikts?” – un tūlīt arī atbild: “Biktij ir divas daļas: pirmkārt, mēs
izsūdzam grēkus un, otrkārt, mēs saņemam no biktstēva grēku atlaišanu jeb
piedošanu it kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet droši ticam, ka
tādējādi mūsu grēki ir piedoti arī Dieva priekšā debesīs.” Tālāk risinot šo
tēmu, viņš jautā:
“Kādi grēki ir jāizsūdz?” – un atbild: “Dieva priekšā mums jāatzīstas par
vainīgiem visos grēkos, arī tajos, ko mēs neapzināmies, – kā to darām lūgšanā
Mūsu Tēvs, bet biktstēvam mums ir jāizsūdz tikai tie grēki, kurus mēs
apzināmies un jūtam savā sirdī.”
No Lutera rakstītā var izsecināt, ka tolaik pastāvējuši vismaz divi
grēksūdzes veidi: vispārējā un privātā. Katra kristieša ikdienas dievbijībā uzsvars
tiek likts uz vispārējo grēksūdzi, bet saistībā ar ticības kopšanu draudzē un
dievkalpojumu – uz privāto grēksūdzi. Lielajā katehismā Luters parāda vēl trešo
grēksūdzes veidu, kas arī ir ļoti nozīmīgs ticības dzīvei, – kristiešu
savstarpējo izlīgumu:
“Kā jau esmu sacījis, ka bez šīs [privātās] grēksūdzes, par kuru mēs šeit
runājam, pastāv vēl divējāda grēksūdze, kura drīzāk gan būtu saucama par
kristiešu vispārējo grēksūdzi, proti, kad sūdzam grēkus un lūdzam piedošanu
tikai Dievam vai arī tikai savam tuvākajam. Šī grēksūdze ietverta arī lūgšanā
Mūsu Tēvs, kur sakām: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem
parādniekiem.” Jā, visa lūgšana Mūsu Tēvs nav nekas cits kā šāda grēksūdze. Jo
ko gan citu mēs izsakām mūsu lūgšanā, kā vien – atzīstamies, kā mums pietrūkst,
ko neesam darījuši, kur esam vainīgi un ka ilgojamies pēc žēlastības un
mierīgas sirdsapziņas? Šādai grēksūdzei jānotiek nepārtraukti, kamēr vien
dzīvojam. Jo tajā atrodama kristīgas dzīves būtība – ka atzīstam sevi par
grēciniekiem un lūdzam Dieva žēlastību.
Līdzīga ir grēksūdze, kurā katrs atzīstas grēkos savam tuvākajam; lūgšanā
Mūsu Tēvs ietverta arī šī grēksūdze, kurā viens otram atzīstam un piedodam
grēkus, pirms esam nākuši Dieva priekšā, lai lūgtu piedošanu.”
Lutera sacītais atspoguļo tālaika baznīcas vispārpieņemto praksi – vairākums
ticīgo savā liturģiskajā jeb ar dievkalpojumu saistītajā ticības dzīvē pazīst
un zina vienīgi privāto grēksūdzi. Tas tā bija arī tādēļ, ka Svētā Vakarēdiena
saņemšana viduslaikos bija cieši saistīta ar privāto grēksūdzi. Tādējādi
evaņģēliskās ticības tēvi vismaz sākumā saglabā baznīcā ierasto praksi, saskaņā
ar kuru tie, kas vēlējās saņemt Svēto Vakarēdienu, ikreiz sūdzēja savus grēkus
biktstēvam un tikai pēc tam tika pielaisti pie Sakramenta saņemšanas.
Te vajadzētu īsi paskaidrot, ka šāda prakse bija īstenojama tādēļ, ka
viduslaikos baznīcā nebija paraduma Svēto Vakarēdienu saņemt bieži, bet gan –
tikai reizi gadā vai pat vēl retāk. Turklāt jāņem arī vērā, ka lielākajos
dievnamos parasti kalpoja vesels pulks priesteru, tātad vienlaikus varēja tikt
uzklausītas vairāku cilvēku privātās grēksūdzes. Retā iešana pie Dievgalda bija
saistīta ar dažām Romas katoļu baznīcas mācības un prakses īpatnībām.
Pirmkārt, Romas baznīcas kanoni noteica, ka Altāra sakramentu jeb Tā Kunga
Mielastu ir ieteicams saņemt reizi gadā – Lielā gavēņa laikā. Pēc šī kanona
vadījās vairums ticīgo.
Otrkārt, no biežas Sakramenta baudīšanas ticīgos atturēja Romas baznīcas
mācība par Svēto Vakarēdienu un mises upuri. Romas baznīca mācīja un vēl tagad
māca, ka Svētajā Vakarēdienā ir divas daļas. Viena no tām ir Kristus
iedibinātais Sakraments, kurā cilvēki var saņemt Viņa miesu un asinis, otra –
cilvēku ieviestais mises upuris, ko priesteris, izpildot īpašu rituālu, pienesa
Dievam, lai ar šī upurēšanas darba nopelnu iegūtu labumu tiem, kuru labā tas
veikts. Šis upuris varēja tikt upurēts par labu gan dzīvam, gan mirušam
cilvēkam, kam pašam nemaz nebija nepieciešamības Kristus Sakramentu saņemt, lai
grēku piedošanu un citus mises upurim piedēvētos labumus iegūtu. Šāds mises
upuris saskaņā ar Romas baznīcas apgalvojumu izdzēšot visāda veida grēkus tam,
kā labā tas tiek upurēts, pat tad, ja cilvēks pats atrodas nāves grēkā.
Tai pašā laikā tika mācīts, ka Svētā Vakarēdiena saņemšana saskaņā ar Kunga
iestādījumu un pavēli ir saistīta ar bīstamību, ka tās saņēmējs var nebūt
pietiekami labi sagatavojies un tādēļ var saņemt Svēto Mielastu sev par sodu.
Turklāt Romas mācība noteica, ka pat cienīga un pareiza Tā Kunga miesas
saņemšana (biķeris parastiem draudzes locekļiem netika sniegts) atbrīvojot
saņēmēju tikai no ikdienišķajiem grēkiem!
Tādējādi pilnīgi loģiski izveidojās situācija, ka cilvēki labprātāk
izvēlējās izmantot iespēju, ko sniedza cilvēku izgudrotais mises upuris, jo tā,
kā apgalvoja Romas baznīca, var atbrīvoties gan no tā sauktajiem nāves grēkiem,
gan no ikdienišķajiem. Ļaudis izvairījās no Tā Kunga Mielasta saņemšanas, jo
baidījās to saņemt necienīgi un par sodu, un turklāt, kā mācīja baznīca, tas
taču atbrīvojot tikai no ikdienišķajiem grēkiem.
Tātad Svētais Vakarēdiens tolaik parasti tika saņemts reizi gadā, un arī
privātā grēksūdze lielākoties tika praktizēta reizi gadā. Taču situācija
attiecībā uz Sakramenta saņemšanas biežumu evaņģēliskajā baznīcā drīzumā
radikāli mainījās, jo patiesās Evaņģēlija mācības sludināšanas rezultātā
cilvēki sāka arvien vairāk saprast, cik lielu svētību tiem dod Tā Kunga
Mielasts, un tad tie vēlējās arvien biežāk to saņemt. Mūsu ticības tēvi
izpratni par Svētā Vakarēdiena un privātās bikts jeb Absolūcijas ciešo saistību
ir nostiprinājuši arī mūsu baznīcas galvenajā ticības apliecinājumā –
Augsburgas ticības apliecībā. Šīs apliecības XXV artikulā mēs lasām:
“Grēksūdze mūsu baznīcās nav atmesta. Patiesi, Tā Kunga miesu mēs nemēdzam
pasniegt tiem, kas iepriekš nav iztaujāti un saņēmuši Absolūciju. Turklāt
ļaudis tiek ļoti rūpīgi mācīti par ticības nozīmi Absolūcijā, kas līdz šim tika
pilnīgi noklusēta. Mūsu ļaudis tiek mācīti augstu vērtēt Absolūciju, kas ir
Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Atslēgu vara tiek parādīta visā
krāšņumā, un tiek atgādināts, kādu mierinājumu tā nes izbiedētām sirdsapziņām.
Tiek mācīts arī tas, ka Dievs prasa ticību šādai Absolūcijai kā balsij, kas
atskan no Debesīm, un ka šāda ticība Kristum patiesi iegūst un saņem grēku
piedošanu.”
Arī Augsburgas ticības apliecības XI artikulā mēs lasām:
“Par grēksūdzi tiek mācīts, ka privātā grēku piedošana jeb Absolūcija
draudzēs ir paturama, lai gan grēksūdzē nav nepieciešama visu pārkāpumu
uzskaitīšana, jo tas nav iespējams, kā par to sacīts psalmā: “Kas gan apzinās
savu nomaldīšanos?” (Ps. 19:13).”
Kā gan varēja notikt, ka privātā grēksūdze gandrīz vai pilnīgi izzuda vēlāko
laiku luteriskajā baznīcā un radās pat maldīgs priekšstats, ka tās luteriskajā
baznīcā vispār nav? Vispirms minēšu kādu objektīvu faktoru, kas to netieši
ietekmēja.
Ar laiku, kad krasi palielinājās Svētā Vakarēdiena saņemšanas biežums,
palika apgrūtinoši un pat neiespējami ikreizēju Sakramenta saņemšanu saistīt ar
privāto grēksūdzi. Tas arī tā nebūtu jādara. Iedomāsimies situāciju, kad
draudzē, kurā Svēto Vakarēdienu ik svētdienas saņem simts vai vēl vairāk
cilvēku, tiem visiem pirms tam privātā grēksūdzē būtu jāizsūdz savi grēki.
Turklāt – vai privātā grēksūdze ir nepieciešama katram cilvēkam reizi nedēļā vai
pat biežāk? Ja to pārvērstu par obligātu likumu, tad ticīgo sirdsapziņas tiktu
apkrautas ar vēl lielāku cilvēcisko priekšrakstu jūgu smagumu nekā pie pāvesta.
Šādai ikdienišķai grēksūdzei taču ir Dieva dāvāts veids – vispārējā grēksūdze,
kā to redzam lūgšanā Mūsu Tēvs: “..un piedod mums mūsu parādus.”
Arī viduslaiku baznīcas prakse pazina līdzīgu situāciju, kad cilvēki saņēma
Svēto Vakarēdienu bieži. Tie bija mūki, priesteri vai īpaši dievbijīgi draudzes
locekļi. Gadījumos, kad Sakraments tika saņemts bieži, tā saņemšanu parasti
nesaistīja ar ikreizēju obligātu privāto bikti, bet ļaudīm noteica kādu citu
biežumu privātajai biktij. Kad šādi cilvēki gribēja saņemt Svēto Vakarēdienu,
tie sūdzēja savus grēkus vispārējā grēksūdzē, kurā nenotika atsevišķu grēku
uzskaitīšana, līdzīgi tam, kā tas notiek arī mūsu luteriskā dievkalpojuma
liturģijā šodien.
Tomēr šāda prakse, kas ienākusi mūsu luteriskajā baznīcā, nekādā gadījumā
nav iemesls tam, ka privātā grēksūdze luteriskajā baznīcā tiek pamesta novārtā,
jo tā tomēr paredzēja vietu arī privātajai grēksūdzei. Iemesli tam, ka privātā
grēksūdze luteriskajā baznīcā pakāpeniski gandrīz vai izzuda, saistāmi ar
vairākiem citiem faktoriem.
Pirmais faktors ir racionālisma un apgaismības laikmetā (XVIII – XIX gs.)
iesakņojusies Dieva žēlastības un Viņa žēlastības līdzekļu noliegšana, kas
atstāja arī dziļu ietekmi uz luterisko baznīcu, tās dzīvi un sludināšanu.
Otrais faktors, kas to būtiski ietekmējis, ir draudzes locekļu garīgais
kūtrums, kas nāk no priekšstata – ja jau privātā grēksūdze nav obligāta, tad to
var neņemt vērā vispār.
Trešais faktors ir dažādu svešu ieskatu ienākšana luteriskajā baznīcā, kas
saistīti ar reformātu vai dažādu brīvbaznīcu teoloģijas ietekmi, kuras bieži
vien ir uzskatījušas privātās grēksūdzes praksi luteriskajā baznīcā par
neevaņģēlisku Romas palieku.
No mūsu katehisma un baznīcas ticības apliecību rakstiem ir skaidrs, ka
privātai grēksūdzei ir ierādīta nozīmīga vieta mūsu baznīcā un uzskats par to,
ka luteriskajā baznīcā nav privātās grēksūdzes, ir nepatiess. Lai gan pēdējos
gados privātās grēksūdzes loma luteriskajā baznīcā Latvijā ir manāmi pieaugusi,
taču vēl ir jāpieliek daudz pūļu gan mācītāju, gan draudzes locekļu izglītošanā
un pamudināšanā, lai privātā grēksūdze atkal varētu ieņemt pienācīgu vietu mūsu
baznīcas dievbijībā.
Otrais mīts: luteriskajā
baznīcā mācītājs nepiedod grēkus, bet tikai pasludina Kristus sniegto piedošanu.
Pirms vairākiem gadiem no kāda ļoti cienījama mācītāja un teologa mutes
dzirdēju apgalvojumu, ka mūsu luteriskajā baznīcā – atšķirībā no Romas katoļu
baznīcas – mācītājs nepiedod grēkus, bet tikai pasludina Kristus sniegto
piedošanu. Saskaņā ar šādu izpratni ir sastādītas arī dažas luterāņu
dievkalpojuma kārtības, kur tiek ietverta absolūcijas forma, kas vairāk
līdzinās sprediķim nekā grēku piedošanai: “Visuspēcīgais un mūžīgais Dievs par
mums ir apžēlojies Kristū Jēzū un Viņa dēļ mums piedod visus mūsu grēkus, un
mums dod žēlastību, ka varam atgriezties un iemantot mūžīgo dzīvību.”
Tomēr jāatzīst, ka šāda izpratne nav nedz sena, nedz luteriska. Mūsu
baznīcas mācība par Absolūciju jeb grēku piedošanu vienmēr ir tikusi pamatota
skaidrajos Pestītāja vārdos, ko lasām Jāņa evaņģēlija 20:22–23: “Ņemiet Svēto
Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit,
tiem tie paliks.” Kristus pavisam skaidri saka, ka mācekļiem tiek dots Svētais
Gars grēku piedošanas kalpošanai. Tāpēc tajā Mazā Katehisma variantā, ko mēs
lietojam šobrīd, ir rakstīts: “Kas ir atslēgu vara? – Tā ir īpaša Baznīcas
vara, kuru Jēzus Kristus tai ir devis, lai piedotu grēkus grēciniekiem, kas ir
atgriezušies, un paturētu grēkus tiem, kas neatgriežas, līdz kamēr tie atgriežas.”
Kādā senākā katehisma variantā ir ietverta pamācība par to, kā jānotiek
privātai grēksūdzei, un par to, kā pirms grēku piedošanas biktstēvs jeb
mācītājs jautā grēku sūdzētājam: “Vai tu tici, ka mana piedošana ir Dieva
piedošana?” Uz to biktsbērns jeb grēku sūdzētājs atbild: “Jā, godātais
mācītāj.” Tikai tad mācītājs piedod viņam grēkus ar vārdiem: “Lai tev notiek
pēc tavas ticības. Pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus pavēles es tev piedodu tavus
grēkus Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, āmen. Ej ar mieru.” Šāds biktstēva
jautājums ir atrodams arī dažās mūsdienu luterāņu mācītāju rokasgrāmatās jeb
agendās, pēc kurām tiek noturēti dievkalpojumi.
Luterāņu dogmatiķis Džons Teodors Millers savā “Kristīgajā dogmatikā” (481.
lpp.) raksta:
“Ir nepieciešams izprast to, ka absolūcijā grēku piedošana cilvēkam tiek ne
tikai pasludināta jeb piesaukta, bet arī faktiski sniegta un nodrošināta (Jņ.
20:23), gluži tāpat, kā tas ir ar Evaņģēliju vispār (Lk. 24:47). Vēl vairāk –
absolūcijā grēkus piedod pats Dievs. Nepastāv divpakāpju absolūcija, kurā
sākumā grēkus piedotu cilvēks un pēc tam – Dievs; cilvēku sniegtā absolūcija ir
Dieva absolūcija, kas tiek pasludināta Viņa vārdā.”
No kurienes tad cēlies maldīgais ieskats, ka luteriskajā baznīcā mācītājs
nepiedod grēkus, bet tikai pasludina Kristus sniegto piedošanu? Šāds ieskats
cēlies no mūsu baznīcai svešas teoloģijas, ko apliecināja un izplatīja
Reformātu baznīca un dažādas brīvbaznīcas jeb sektas. Šādu uzskatu paudēji (ka
mācītājs saskaņā ar Kristus pavēli nevar piedot grēkus, bet tikai pasludināt
Kristus sniegto piedošanu) ir vienmēr uzbrukuši luterāņiem ar pārmetumiem, ka
luterāņu mācība par Atslēgu varu ir tikai nevēlama un aplama palieka no pāvesta
valdīšanas laikiem, kura noteikti ir jāizskauž. Vācijā (XIX gs.) pēc luterāņu
un reformātu apvienošanas šādi uzskati jūtami ietekmēja arī luterāņus.
Arī šodien mums dažreiz nākas dzirdēt sašutušas balsis, kas vērstas pret šo
mūsu baznīcas mācību: “Mācītājs nevar piedot grēkus, grēkus var piedot vienīgi
Dievs!” Vai gan mēs nepazīstam šīs balsis? Tās jau reiz ir sašutumā skanējušas:
“Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu! Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi
Dievs?” (Mk.2:7) Tā reiz farizeji savā niknumā apsūdzēja Kristu, kas piedeva
grēkus paralizētajam vīram. Uz to Kristus viņiem pavisam noteikti atbild:
“Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Šo varu Viņš ir devis arī
savai Baznīcai, sacīdams: “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu. [..] Ņemiet
Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos
paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ.20:21–23)
Šādas Kristus iedibinātās kārtības ienaidnieki Baznīcā ir bijuši arī tās
pirmsākumos. Senais Baznīcas vēsturnieks Sozmens vēsta par kādu IV gs. sākumā
notikušu sarunu. Tajā kāds ķeceris – novaciānis Acēzijs – sacījis imperatoram
Konstantīnam: “No ticības atkritušos patiešām ir jāmudina uz atgriešanos, taču
grēku piedošanas cerību nav jāsaņem no garīdznieka, bet gan no Dieva, kam
vienīgajam ir vara piedot grēkus.” Uz to imperators Konstantīns esot
atbildējis: “Nu tad, Acēzij, ņem trepes un rāpies debesīs, ja jau tu esi
atcēlis garīdzniecību.”
Līdzīgā veidā grēku piedošanas spēks tiek aptumšots, ja absolūciju aizstāj
ar kādu labu vēlējumu. Šāda, manuprāt, neskaidra un nepieņemama dievkalpojuma
forma ir nesen ieviesta arī mūsu baznīcā. Tajā mācītājs un draudze pēc grēku
izsūdzēšanas savstarpēji apmainās ar šādu novēlējumu, kas droši vien domāts kā
absolūcija: “Tas visuvarenais Dievs lai apžēlojas par jums un, piedodams
grēkus, lai vada jūs uz mūžīgo dzīvību.” Taču to nevar uzskatīt par īstu
absolūciju, labākajā gadījumā tas varētu būt tikai ievads, pēc kura seko īsta
un nepārprotama absolūcija. Šādu absolūcijas formu mūsu liturģijas speciālisti
ir pārņēmuši no Romas katoļu baznīcas dievkalpojuma kārtības, to teoloģiski
neizvērtējot. Turklāt Romas katoļu baznīcā ir pavisam cita un mums nepieņemama
mācība gan par grēksūdzi, kas tiek uzskatīta par cilvēka paša labo darbu un
nopelnu, gan par absolūciju, kas saskaņā ar Romas katoļu baznīcas mācību nav
būtiski nepieciešama Bikts sakramenta daļa. Taču par to sīkāk citreiz.
Šīs daļas nobeigumā vēl tikai mazs atgādinājums par to, kāpēc ir tik svarīgi
saglabāt šo mūsu baznīcas skaidro izpratni par Absolūciju kā grēku piedošanu
Dieva vārdā, nevis vienkārši kā pasludinājumu par to, ka Dievs grēkus ir Kristū
piedevis. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mācītājs piedod grēkus saskaņā ar paša
Kristus pavēlēto kārtību (”Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti”) – ja
tas notiek saskaņā ar paša Kristus pavēli, tad tas ir droši un uzticami. Arī
nožēlojušam grēciniekam ir svarīgi saņemt skaidru un nepārprotamu
apliecinājumu, ka tajā brīdī, kad mācītājs atlaiž viņa grēkus, Dievs tiešām tos
arī piedod. Mūsu ticības tēvi par to Augsburgas ticības apliecības XXV artikulā
raksta:
“Mūsu ļaudis tiek mācīti augstu vērtēt Absolūciju, kas ir Dieva balss un
tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Atslēgu vara tiek parādīta visā krāšņumā un
tiek atgādināts, kādu mierinājumu tā nes izbiedētām sirdsapziņām. Tiek mācīts
arī tas, ka Dievs prasa ticību šādai Absolūcijai kā balsij, kas atskan no
Debesīm, un ka šāda ticība Kristum patiesi iegūst un saņem grēku piedošanu.”
Trešais mīts: luteriskajā baznīcā privāto absolūciju var sniegt
tikai ordinēts mācītājs.
Šāds priekšstats mūsu baznīcā varētu būt ienācis no Romas katoļu baznīcas
mācības par to, ka vara piedot grēkus ir dāvāta priesteriem personīgi un ka tā
ir atkarīga no īpašas tā sauktās “neizdzēšamās zīmes”, kas tiem tiek piešķirta
ordinācijā.
Mūsu baznīcas mācība šajā jautājumā ir šāda: vara piedot grēkus nav dota
kādai atsevišķai personai vai garīgai kārtai, bet gan visai baznīcai. Protams,
baznīca uztic kalpošanu ar grēku piedošanas jeb Atslēgu varu konkrētām personām
– mācītājiem –, taču tas ir tikai kārtības jautājums, kas nekādā gadījumā
neizslēdz iespēju, ka vajadzības gadījumā jebkurš draudzes loceklis var atlaist
grēkus nožēlojušam grēciniekam.
Luters savā Lielajā katehismā raksta:
“Līdzās.. atklātai, dienišķai un nepieciešamai grēksūdzei pastāv arī privātā
grēksūdze, kurā grēki tiek sūdzēti kādam brālim. Tā kalpo, lai izsūdzētu ko
īpašu, kas mūs nomāc vai kārdina, nomoka un nedod miera, neļauj būt stipriem
ticībā, lai, izsūdzot to brālim, mēs saņemtu padomu, mierinājumu un
stiprinājumu, kad un cik bieži vien gribam. Jo šāda grēksūdze nav ietverta
pavēlē kā pārējās divas, bet atvēlēta katram, kam tā vajadzīga un tad, kad
viņam nepieciešams. Šī grēksūdze iestādīta tādēļ, ka Kristus pats licis
absolūciju savu kristiešu mutēs un pavēlējis atraisīt no grēkiem.”
Te var redzēt, ka Luters nav gribējis ierobežot grēku piedošanas varu
privātajā grēksūdzē ar ordinēta mācītāja amatu. Protams, pēc mūsu baznīcas
kārtības parastajos gadījumos privāto absolūciju sniedz mācītājs. Taču ir
atsevišķas situācijas, kad tas nav iespējams.
Atceros gadījumu, kad kāda dziļi ticīga māsa bija norūpējusies par savu
radinieku, kas bija tuvu aiziešanai. Viņa gribēja, lai es atnāku aprunāties ar
mirēju un pieņemu viņa grēksūdzi, sniegdams mierinājumu. Kad viņa par šādu
iespēju runāja ar savu slimo radinieku, tad arī viņš izteica vēlēšanos, lai
mācītājs atnāk. Taču pārējie radinieki, kas, kā šķiet, bija neticīgi,
uzskatīja, ka tas radīs tikai liekus satraukumus viņu nedziedināmi slimajam
tuviniekam, kuram viņi savukārt pastāvīgi mēģināja iegalvot, ka viss būs labi,
ka viņš vēl noteikti izveseļosies. Tā viņi saprata mierinājumu…
Ticīgā māsa bija izmisumā. Ko lai tagad dara? Pārējie radi pilnībā noraidīja
iespēju, ka pie mirēja varētu ierasties mācītājs, bet viņam taču bija
nepieciešams sagatavoties svētīgam galam. Tad es sacīju viņai, lai viņa pati
aprunājas ar savu mirstošo radinieku, lai pastāsta, ka saskaņā ar Kristus
pavēli vara piedot grēkus ir dota visiem kristiešiem un ka arī viņas sniegtā
piedošana būs īsta un pareiza; tad lai viņa pieņem mirēja grēksūdzi, noskaita
ar viņu kopā grēksūdzes lūgšanu un dod viņam absolūciju Dieva Tēva, Dēla un
Svētā Gara vārdā. Tā viņa arī izdarīja. Pēc dažām dienām viņas slimais radinieks
atstāja šo pasauli. Līdzīgi esmu ieteicis rīkoties gadījumos, kad es vai kāds
cits mācītājs nevar nokļūt pie mirēja vai kā citādi apdraudēta cilvēka
(piemēram, pie tāda, kas atrodas dziļā izmisumā un nomāktībā), kam nepieciešama
grēku piedošana. Visos šajos gadījumos mirstošie un izmisušie ir saņēmuši
pilnvērtīgu un patiesu Dieva piedošanu no saviem brāļiem un māsām Kristū.
Šāda iemesla dēļ katram kristīgās draudzes loceklim ir jāzina, ka
nepieciešamības gadījumā viņš var uzklausīt un viņam ir noteikti jāuzklausa
grēksūdze un jāsniedz grēku piedošana. Tas ir jāzina katram kristietim, jābūt
tam gatavam un jāprot to izdarīt. Un ar to nekādā ziņā netiek izjaukta baznīcas
kārtība, jo nepieciešamībai ir baznīcā sava īpaša kārtība.
Luterāņu dogmatiķis Džons Teodors Millers par to raksta savā Kristīgajā
dogmatikā:
“Raksti, turpretī, māca, ka .. atslēgu vara (potestas
clavium), tas ir, īpaša vara piedot vai paturēt grēkus, pieder visiem
kristiešiem (Jņ.20:23; Mt.18:18; 16:19), tādēļ ikviens ticīgais var atlaist grēkus
ne sliktāk par priesteri vai bīskapu.. Līdz ar to ir skaidrs, kādēļ Luters tā
uzsvēra, ka absolūciju var izteikt jebkurš kristietis. Tiesības pasludināt
absolūciju ir tikpat neapstrīdamas kā tiesības sludināt Evaņģēliju
(1.Pēt.2:9).”
Ceturtais mīts: absolūcija
satur nosacījumu.
Daudzus kristiešus mulsina doma,
ka grēku piedošana tiek brīvi un bez nosacījumiem sniegta tiem, kas izsūdz savus
grēkus. “Bet ko tad, ja šie ļaudis nemaz patiesi nenožēlo? Vai tad arī viņiem
tiek dota īsta grēku piedošana? Ja jau tā, tad daudzi to sāks nelietīgi
izmantot un nemaz nenožēlos savus grēkus!” Apmēram tā viņi domā un jautā.
Tādēļ daži mācītāji izvēlas sniegt
saviem draudzes locekļiem absolūciju, kurai pievienots nosacījums. Kāds ļoti
dievbijīgs un cienījams mūsu baznīcas mācītājs dievkalpojumā atlaiž grēkus
saviem draudzes locekļiem pat ar šādiem briesmīgiem vārdiem: “Kāda tava grēku
nožēla, tāda arī Dieva piedošana.” Ja mēs ņemam šos vārdus nopietni – un
dievkalpojumā sacītos vārdus ir jāņem nopietni –, tad sanāk, ka Dieva dāvātās
piedošanas apjoms vai kvalitāte ir atkarīgi no mūsu nožēlas kvalitātes. Ja tas
būtu tā, tad neviens grēcinieks vispār nekad nevarētu saņemt īstu grēku
piedošanu, jo neviena grēcinieka nožēla nekad nav pietiekami šķīsta vai
pilnīga.
Ja mēs baznīcā varētu saņemt
tikai tādu grēku piedošanu, kādu esam pelnījuši ar savu nožēlu, tad baznīcas
varētu droši slēgt ciet kā nederīgas un nevajadzīgas, jo tur grēku piedošanu
nevarētu saņemt vispār. Grēku piedošana tikai tad ir piedošana, kad tā ir
pilnīga visu grēku piedošana; nepilnīga vai tikai daļēja grēku piedošana ir
grēku nepiedošana un pazudināšana.
Turklāt, ja sakām, ka grēku
piedošanai ir kādi nosacījumi, kas saistīti ar grēku nožēlas kvalitāti, tad ar
to mēs arī noliedzam galveno ticības artikulu par attaisnošanu ticībā vienīgi
no žēlastības un ieviešam kādus mūsu pašu nopelnus dievišķās žēlastības
saņemšanai.
Protams, ir ļoti bēdīgi, ja
cilvēks ir tik pārgalvīgs, ka nāk saņemt grēku piedošanu, savus grēkus pat
nenožēlojis. Tāpat ir skumji, ka mūsu grēku atziņa un nožēla nav īpaši dziļa
pat tad, kad mums šķiet, ka viss šajā ziņā ir kārtībā un “kā nākas”. Tomēr ir
svarīgi apzināties pavisam skaidri un noteikti, ka Dieva dāvātā grēku piedošana
vienmēr ir īsta un pilnīga; tam jāpieķeras un uz to jāpaļaujas katram
grēciniekam, kurš grib to saņemt.
Tie, kas absolūcijai pievieno
kādus nosacījumus, to dara ar nodomu mudināt cilvēkus uz nopietnu grēku atziņu
un nožēlu. Doma pati par sevi ir laba, taču tas ir jādara citādi, neatņemot
absolūcijai tās pilnību un spēku.
Par šo jautājumu Džons Teodors
Millers savā Kristīgajā dogmatikā raksta:
“Uz iebildumu, ka mācītājs nevar
piedot grēkus tādēļ, ka nezina, vai konkrētais cilvēks ir “cienīgs” saņemt
absolūciju vai ne, mēs atbildam, ka absolūcija nav atkarīga no cilvēku
cienīguma, bet gan no Dieva žēlastības Kristū, kura ir atklājusies visiem
cilvēkiem, un tādēļ ir arī jāpasludina un jāpiedāvā visiem. Tas tiek darīts gan
ar vispārējas Evaņģēlija sludināšanas starpniecību, gan arī izmantojot šo īpašo
Evaņģēlija formu – absolūciju. Tie, kuri pasludina cilvēkiem Dieva žēlastību
Kristū, nekad nekļūdās, jo šeit nepastāv clavis errans jeb Fehlschlüsse[1]. Absolūcijas vārdi allaž ir tikpat
patiesi kā paša Evaņģēlija vārdi, kurus arī izsaka absolūcija. Ja nu kāds
nesaņem absolūcijā pasludināto un sniegto grēku piedošanu, tad tā ir vienīgi
viņa paša vaina. Kristus dēļ Dievs ir žēlīgi piedevis visas pasaules grēkus.”
Piektais mīts: grēksūdze luteriskajā
baznīcā nav sakraments. Plaši izplatīts luteriskajā
baznīcā ir uzskats,
ka luterāņiem ir tikai divi sakramenti: Kristība un Svētais
Vakarēdiens. Tomēr tie, kas labāk pārzina luteriskās ticības apliecības,
parasti runā par trim sakramentiem: Kristību, Svēto Vakarēdienu un Grēksūdzi.
Daži pat jokodamies saka, ka luterāņiem esot divarpus sakramenti. Lai labāk
saprastu, kādēļ tas tā, vispirms ir jāapskata pats sakramenta jēdziens.
Latīņu vārds sacramentum
(no kura cēlies arī latviešu vārds “sakraments”) ir ienācis teoloģijā no
Hieronīma (330–419) Bībeles tulkojuma latīņu valodā jeb tā sauktās Vulgātas.
Hieronīms šo latīņu vārdu dažviet lietojis, lai atveidotu grieķu vārdu mysterion
“noslēpums”. Mums šodien grūti saprast, kādēļ viņš tā ir darījis, jo sacramentum
latīņu valodā nozīmē ‘zvērests, svinīgs reliģisks solījums’ vai pat ‘drošības
nauda’. Jau senatnē neviens lāgā nesaprata, kāpēc tieši šāds vārds ir izvēlēts,
lai tulkotu grieķu mysterion un lai vēlākos laikos arī apzīmētu Dieva
pavēlētos žēlastības līdzekļus.
Baznīcas tēvs Augustīns (354–430)
bija ieviesis sakramenta definīciju, kuru pārņēma arī Luters: “Accedat
verbum ad elementum et fit sacramentum” (”Pievienojiet vārdu [materiālajam]
elementam, un radīsies sakraments”). Bez rūpīgas izskaidrošanas šāda definīcija
gan radīja arī dažādus pārpratumus, jo to varēja saprast arī kā pamudinājumu uz
neierobežotu un patvaļīgu svētdarbību ieviešanu, – pievieno tikai Dieva vārdu
kaut kam, un radīsies sakraments. Protams, Luters šos Augustīna vārdus saprata
saistībā ar Dieva pavēli un iestādījumu un pavisam noteikti attiecināja uz
diviem žēlastības līdzekļiem: Kristību un Svēto Vakarēdienu. Uz Grēksūdzi šo
Augustīna definīciju bija grūti attiecināt, jo grēksūdzei gan ir Dieva pavēle,
bet nav skaidra un Dieva pavēlēta materiālā elementa. Tāpēc Luters reizēm
kavējās Grēksūdzi atzīt par atsevišķu sakramentu, bet uzskatīja to drīzāk par
Kristības sakramenta daļu, kas turpinās ik dienas cauri visai kristieša dzīvei.
Reformācijas pirmajos gados Luters runā par trim sakramentiem. Vēstulē
Spalatīnam 1519. gada 18. decembrī viņš raksta: “Izņemot šos trīs [Kristību,
Svēto Vakarēdienu, Bikti] es nevienu citu neuzskatu par sakramentu”. Taču jau
pavisam drīz – polemiskajā rakstā “Baznīca Bābeles gūstā” (1520. gads) – Luters
atzīst par patiesiem sakramentiem tikai divus. Pārmaiņa par labu Grēksūdzes
atzīšanai par sakramentu iezīmējas ap 1529. gadu, kad iznāk dažādi katehisma
izdevumi – gan ar sadaļu par Bikti, gan bez tās. Bet jau 1530. gadā Augsburgas
ticības apliecībā, ko Filips Melanhtons sastādīja saskaņā ar Lutera norādēm, ir
apskatīti trīs sakramenti (IX, X, XI artikuls).
1537. gadā Lutera “teoloģiskajā testamentā”
– Šmalkaldes artikulos – Luters pats arī runā par trīs sakramentiem:
“Atgriezīsimies atkal pie Evaņģēlija. Tas dod padomu un palīdzību pret grēku ne
vienā vien veidā, jo Dievs ir pārlieku bagāts savā žēlastībā. Vispirms, ar
runāto Dieva vārdu, ar ko visā pasaulē tiek sludināta grēku piedošana; tas ir
īstais Evaņģēlija uzdevums. Otrkārt, ar Kristību. Treškārt, ar svēto Altāra
Sakramentu. Ceturtkārt, ar Atslēgu varu.” (ŠA III, 4)
Lai saprastu šādu reformatora
nenoteiktību Grēksūdzes kā sakramenta atzīšanā, jāatceras, ka arī senbaznīcā un
pat viduslaikos nebija vienprātības par to, vai Grēksūdze ir īpašs sakraments
vai nav. Pie senākajiem autoriem mēs varam atrast ļoti dažādu sakramentu
uzskaitījumu; par sakramentu daži (piemēram, tā sauktais Dionīsijs Areopagīts)
uzskatīja pat bēru ceremoniju. Grēksūdze šādos sarakstos parasti nebija
iekļauta, un senie autori bija vienisprātis vienīgi par Kristību un Svēto
Vakarēdienu kā īpašiem Dieva žēlastības līdzekļiem. Tikai XII gadsimtā Pēteris
Lombardietis pirmais noteikti pieskaitīja Grēksūdzi sakramentiem, un Florences
koncils (1439. gadā) pasludina oficiāli mācību par septiņiem sakramentiem, kuru
vidū bija iekļauta arī Grēksūdze.
Jāņem vērā, ka luteriskajās
ticības apliecībās mēs varam atrast divas sakramenta definīcijas. Viena no tām
ir jau pieminētā Augustīna definīcija, kuru lietoja arī Luters (jo viņš taču
reiz bija augustīniešu mūks!). Otra, kas, domājams, pārņemta no viduslaiku
sholastiskās teoloģijas, ir atrodama Lutera līdzgaitnieka Filipa Melanhtona
sarakstītajā Augsburgas ticības apliecības apoloģijā – “Rituāli, kuri ir Dieva
pavēlēti un kuriem ir pievienots Dieva žēlastības apsolījums” (Apol. XIII
(VII), 3). Saskaņā ar Melanhtona definīciju šajā mūsu ticības apliecībā arī
Grēksūdze tiek atzīta par sakramentu: “Ja par sakramentiem mēs saucam
“rituālus, kuri ir Dieva pavēlēti un kuriem ir pievienots žēlastības
apsolījums”, tad nav grūti definēt to, kas tad īsti ir sakramenti. Rituāli, kas
ir cilvēku ieviesti, nav sakramenti to patiesajā nozīmē, jo cilvēkiem nav varas
apsolīt žēlastību. Lūk, tādēļ zīmes, kas ieviestas bez Dieva pavēles, nav
drošas apsolījuma zīmes, kaut arī tās, iespējams, var kalpot neizglītoto
mācīšanai. Tātad patiesie sakramenti ir – Svētā Kristība, Tā Kunga Mielasts un
Absolūcija, kas ir grēku nožēlas sakraments. Šiem ritiem ir Dieva pavēle un
pievienots žēlastības apsolījums, kas patiesi ir Jaunās Derības sirds.”
(Apoloģija XIII (VII), 3, 4)
Kā tad ir ar seno viedokļu
dažādību luterāņu vidū – vai luterāņiem ir divi vai trīs sakramenti? Varbūt –
divarpus? Vienkāršāk būtu sacīt, ka saskaņā ar mūsu ticības apliecībām ir trīs
sakramenti – Svētā Kristība, Tā Kunga Mielasts un Absolūcija jeb Grēksūdze, jo
tad nevajadzētu vairs neko īpaši skaidrot. Tomēr var arī sacīt, ka ir divi
sakramenti – Svētā Kristība un Tā Kunga Mielasts, taču tādā gadījumā tūdaļ
vajadzēs arī skaidrot, ka Grēksūdze ir iekļauta Kristības sakramentā un ir
neatņemama Kristības ikdienas lietojuma sastāvdaļa. Tātad – skaiti, kā gribi,–
Grēksūdze luteriskajā baznīcā ir un paliek sakraments – vai nu patstāvīgs, vai
arī Kristības sakramentā ietverts.
Sestais mīts: tikai Romas
katoļu baznīcā ir īsta Grēksūdze.
Mūsu tautas garīgās atmodas sākuma gados, kad luterāņu baznīcas draudžu locekļu
vidū pārsvarā bija diezgan neskaidrs priekšstats par savas baznīcas mācību,
daļai baznīcēnu bija izveidojies priekšstats, ka “mums, luterāņiem, jau nekā
nav, katoļiem – tiem gan ir viss kaut kas, un arī grēksūdze pretstatā
luterāņiem viņiem ir nopietna un īsta.” Tādēļ gandrīz vai par labo toni dažiem
luterisko draudžu locekļiem bija izveidojies paradums uz “īsto” grēksūdzi iet
pie katoļu priestera. Taču šie dievbijīgie un savā ticībā nopietnie ļaudis
visdrīzāk nemaz nezināja ne par katoļu baznīcas, ne par luterāņu baznīcas
mācību par bikti. Tikai salīdzinot šīs abas visai atšķirīgās izpratnes, var
saprast, kurā baznīcā tad bikts ir “īstāka” un grēku piedošana drošāka.
Atceros kādu notikumu Lutera
akadēmijā. Uz vienu no savām lekcijām kāds pasniedzējs bija ataicinājis katoļu
priesteri, katoļu Teoloģijas institūta pasniedzēju, lai tas pastāstītu mūsu
studentiem, topošajiem mācītājiem, par to, kā katoļu baznīcā notiek Bikts. Kad
priesteris īsumā bija pastāstījis, kā tā notiek, kāds no mūsu studentiem
apjautājās, vai visi vienkāršie ļaudis katoļu baznīcā saprot, ko priesteris
tiem latīniski saka, atlaizdams grēkus. Liels bija studentu pārsteigums, kad
priesteris uz to sacīja: “Viņiem tas nemaz nav jāsaprot! Turklāt viņi tos nemaz
nedzird, jo es šos vārdus pasaku klusiņām pie sevis.”
No šī piemēra var labi saprast,
cik ļoti atšķiras katoļu un luterāņu mācība par Grēksūdzi. Varētu pat sacīt, ka
vairākos nozīmīgos jautājumos tās ir diametrāli pretējas. Pati svarīgākā
atšķirība, manuprāt, ir saistīta ar jau pieminēto gadījumu – mēs zinām, ka mūsu
baznīcā Absolūcija ir galvenā Grēksūdzes sakramenta daļa, jo Absolūcijā skan
paša Dieva balss, tā rada un stiprina mūsu ticību un pārliecību par to, ka
Dievs mūsu grēkus tiešām Kristus dēļ ir piedevis, tā uztur un vairo mūsu
drošību un pārliecību, ka Kristus mūs ir atpestījis. Šīs lietas mūsu ticībā
taču ir pašas svarīgākās. Savukārt Romas katoļu baznīca šīs mūsu ticībai pašas
nozīmīgākās lietas neuzskata par svarīgām vai pat uzskata par ļaunām un
ķecerīgām. Īsumā to varētu apkopot šādi.
Pirmkārt, Absolūcija Romas
baznīcā nav absolūti nepieciešama Bikts sakramenta daļa, tās var pat nebūt
vispār. Romas oficiālā mācība šajā jautājumā Tridentas koncila XIV sesijas 3.
daļas IV kanons nosaka:
“Tālāk svētais koncils māca, ka
Grēksūdzes sakramenta forma, kas satur tā spēku, ir ietverta priestera vārdos:
‘Es atlaižu tev [tavus grēkus]. .. Taču šie vārdi nekādā ziņā nepieder pie
[sakramenta] būtiskās formas un tie nav nepieciešami, lai sniegtu šo
sakramentu. Bet paša grēku sūdzētāja darbības, tas ir, grēknožēla, izsūdzēšana
un gandarīšana, ir kā šī Sakramenta materiālie elementi.”
Tātad saskaņā ar Romas mācību
grēki var arī netikt atlaisti, jo grēku piedošana tiek nopelnīta vai
nodrošināta ar cilvēka paša grēknožēlu, izsūdzēšanu un gandarīšanas darbiem.
Otrkārt, Romas baznīca ne vien
liek lielāku uzsvaru uz cilvēka paša darbiem un nopelniem – ieceļot cilvēka
paša veiktās darbības sakramenta materiālo elementu statusā un noliekot tās par
svarīgāko Bikts sakramentā –, bet arī noraida un nolād ticību, ko rada Dieva
žēlastība, kas mums tiek sniegta Absolūcijā. Savu visbriesmīgāko izpaudumu šī
Romas mācība rod jau iepriekš citētā Tridentas koncila kanona nosodījumu daļā,
kurā rakstīts:
“[Ja kāds] saka, ka grēksūdzē ir
tikai divi elementi – [1] šausmas, kas aptver cilvēka sirdsapziņu, kad tas
apzinās savus grēkus, un [2] ticība, kas radusies no Evaņģēlija jeb
attaisnošanas, saskaņā ar kuru cilvēks paļaujas, ka viņa grēki ir piedoti
Kristus dēļ, – tas lai ir nolādēts.”
Treškārt, Romas baznīcas mācība
pilnībā iznīcina pašu ticības būtību, jo tā deklarē, ka cilvēks nekad nevar būt
drošs par to, ka viņa grēki ir piedoti un viņš ir iemantojis pestīšanu. Vēl
vairāk, Tridentas koncils kā ķecerīgu pārdrošību nosoda ticīgā pārliecību par
iemantoto pestīšanu. Tāpat tiek arī mācīts, ka nedrošība par savu pestīšanu ir
īpašs ticīgo tikums, jo nedrošība taču pamudina dedzīgāk nožēlot grēkus, sūdzēt
tos, lūgties un gandarīt. Tas, protams, ir tikai likumsakarīgs rezultāts
mācībai par žēlastības iegūšanu Grēksūdzē ar cilvēka paša nopelniem –
grēknožēlu, izsūdzēšanu un gandarīšanas darbiem. Bet mēs taču zinām, ka ne
cilvēka nožēla, ne grēku izsūdzēšana, ne gandarīšana nevar būt pilnīga.
Turklāt nav grūti ieraudzīt, cik
ļoti šis Romas slavinājums šaubām un nedrošībai par savu pestīšanu ir atšķirīgs
no Bībelē paustās vēsts, jo Dieva vārds taču visur nosoda šaubas un nedrošību,
bet stiprina un uzteic ticību un pārliecību par Dieva dāvāto žēlastību un
izglābšanu.
Lai gan vēl daudz ko varētu sacīt
par atšķirībām mācībā par Grēksūdzes sakramentu Romas katoļu un luterāņu
baznīcā, tomēr šķiet, ka ar jau pieminēto būs diezgan, lai katrs lasītājs
varētu pats sev atbildēt uz sākumā uzdoto jautājumu par to, kurā baznīcā tad
bikts ir “īstāka” un grēku piedošana drošāka.
[1] - No latīņu un vācu val. – ‘kļūdainās
atslēgas.’ Romas katoļu baznīcā ir mācība par to, ka gadījumā, kad grēku
sūdzētāja nožēla nav patiesa, tad priesteris, kas to nezina, gan saka: “Tavi
grēki ir piedoti”, taču patiesībā piedošana šajā gadījumā absolūcijā netiek
sniegta, tā sakot, absolūcijas vārdi nav bijuši patiesi – notikusi kļūda.
(Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.2 (9); Nr. 3 (10); Nr.4
(11); Nr.5 (12))
|