|
2013-6-1
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Samuēla grāmata 18:1-19:10
- Salamana pamācības 16:14-15
2. Samuēla grāmata 18:1-19:10
18. nodaļa
1 Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa
bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem.
2 Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu
karaspēka viņš nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla,
Joāba brāļa, vadībā un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad
ķēniņš sacīja karavīriem: "Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums
uzbrukumā!"
3 Bet ļaudis atbildēja: "Nē, tev pašam nebūs iziet un doties
uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs
nekādu vērību, kaut arī vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā
desmit tūkstoši no mums, tādēļ būs labāk, ka tu mums no pilsētas sniegtu
palīdzību."
4 Un ķēniņš tiem atbildēja: "Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!" Un
ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa
simtiem un pa tūkstošiem.
5 Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams:
"Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!" Un viss karaspēks
dzirdēja, ka ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem par Absalomu.
6 Kad karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Efraima mežā iesākās cīņa,
7 tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tanī dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru.
8 Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija vairāk ļaužu nekā zobens.
9 Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja
uz mūļa, un, kad mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad
tie tik stipri ieķērās Absaloma matos, ka tas palika karājoties gaisā
starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām.
10 Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: "Redzi, es tikko kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!"
11 Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: "Nu
redzi, tu viņu tur redzēji; kādēļ tad tu viņu tur tūdaļ nenogalināji?
Tad man būtu bijis prieks tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus
un vienu jostu!"
12 Bet šis vīrs sacīja Joābam: "Un arī tad ne, ja man saujā tiktu
noskaitīti tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neizstieptu savu roku pret
ķēniņa dēlu, jo ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja gan tev, gan Abišajam,
gan Itajam, sacīdams: saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu
Absalomu!
13 Un, ja es arī būtu nodevīgi rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas
tomēr nevarētu tikt apslēpts ķēniņa priekšā un tad tu pats nostātos pret
mani."
14 Tad Joābs sacīja: "Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!" Un viņš
ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms
vēl dzīvs karājās ozola zaros.
15 Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu.
16 Bet Joābs lika pūst tauri, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis.
17 Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva
viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga - ikviens uz
savu dzīves vietu.
18 Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis
akmens stabu ķēniņa ielejā, jo viņš tā sprieda: "Man nav dēla, kurš
varētu manu vārdu saglabāt." Un viņš nosauca akmens stabu savā vārdā; un
tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu.
19 Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: "Es skriešu un aiznesīšu
ķēniņam labo vēsti, ka Tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir
atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!"
20 Bet Joābs viņam atbildēja: "Šodien tu nevari būt prieka
vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu
nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris."
21 Tad Joābs pavēlēja kādam etiopietim: "Ej un paziņo ķēniņam, ko
tu esi redzējis!" Un etiopietis palocījās Joāba priekšā un aizsteidzās.
22 Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: "Lai
būtu kā būdams, es arī gribētu skriet aiz etiopieša!" Bet Joābs sacīja:
"Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi."
23 Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl runāja ar Joābu: "Lai būtu kā
būdams, bet es skriešu!" Un Joābs viņam sacīja: "Nu tad skrej!" Tad
Ahimaācs izraudzījās sev taisnu ceļu pa Jordānas ieleju un aizsteidzās
etiopietim priekšā.
24 Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz
vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš
ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skrejam.
25 Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja:
"Ja viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē." Kamēr tas pamazām
tuvojās,
26 sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrejam un ziņoja no vārtu
augšas: "Redzi, tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!" Tad ķēniņš
sacīja: "Arī tas būs labas vēsts nesējs."
27 Un sargs sacīja: "Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam
Ahimaācs, Cadoka dēls!" Tad ķēniņš sacīja: "Tas ir krietns vīrs, tas
patiesi nāk ar labu vēsti!"
28 Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: "Miers!" Un viņš
noliecās ķēniņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Slavēts lai
ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kuri bija savas
rokas izstiepuši pret manu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!"
29 Tad ķēniņš sacīja: "Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?" Tad
Ahimaācs atbildēja: "Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es
gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja."
30 Tad ķēniņš sacīja: "Paej tālāk un nostājies te!" Tad viņš gāja un nostājās.
31 Pa to laiku bija jau pienācis etiopietis un sauca: "Mans kungs
un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka Tas Kungs ar taisnu
spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret
tevi sacēlušies!"
32 Tad ķēniņš jautāja etiopietim: "Bet vai jauneklim Absalomam
klājas labi?" Un etiopietis atbildēja: "Lai tā, kā šim jauneklim klājas,
klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas
pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!"
19. nodaļa
1 Tad ķēniņš ļoti noskuma, un viņš uzkāpa vārtu augšējā telpā un
raudāja, un sauca: "Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom!
Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak, Absalom, manu dēliņ!
Mans dēls!"
2 Kad Joābam tika pavēstīts: "Redzi, ķēniņš raud un sēro Absaloma dēļ,"
3 tad tanī dienā uzvara pārvērtās par sērām visai tautai, jo tanī dienā ikviens dzirdēja: ķēniņš ir noskumis sava dēla dēļ.
4 Un zagšus tanī dienā karaspēks atgriezās pilsētā, kā allaž zogas iekšā ļaudis, kas kaujā bēgdami krituši kaunā.
5 Un ķēniņš pats bija aizsedzis savu seju un sauca stiprā balsī: "Ak, mans dēls Absalom! Absalom, mans dēls, manu dēliņ!"
6 Tad Joābs ienāca pie ķēniņa namā un sacīja: "Šodien tu esi ar
kaunu apklājis visu savu kalpu vaigus, lai gan tie šodien glābuši tavu
dzīvību un tavu dēlu un tavu meitu dzīvību, kā arī tavu sievu un tavu
blakussievu dzīvību,
7 jo tu mīli tos, kas tevi ienīst, un tu ienīsti tos, kas tevi mīl;
tu šodien esi atklāti parādījis, ka tev tavi karapulku virsnieki un
kalpi nav itin nekas; jā, tagad es zinu, ja būtu tikai Absaloms dzīvs,
bet mēs visi šodien būtu miruši, tad tas tev, liekas, gan būtu pa
prātam.
8 Bet tagad celies, izej ārā un runā sirsnīgi uz saviem kalpiem.
Tik tiešām, pie Tā Kunga es ar zvērestu apstiprinu - ja tu neiziesi, tad
neviens vīrs vairs šo nakti nepaliks pie tevis, un tā tev būs
vislielākā nelaime no visām tām nelaimēm, kas tev ir uzbrukušas no tavas
jaunības laikiem līdz pat šai dienai!"
9 Tad ķēniņš cēlās un apsēdās vārtos; un, kad tautai tika paziņots:
lūk, ķēniņš ir apsēdies vārtos,- tad visa tauta nāca un gāja garām
ķēniņam, bet Israēls bija nobēdzis ikviens savā teltī.
10 Un visi ļaudis visās Israēla ciltīs strīdējās un sacīja: "Ķēniņš
mūs ir izglābis no mūsu ienaidnieku rokas, un viņš mūs ir atsvabinājis
no filistiešu rokas, un nu viņam bija jābēg Absaloma priekšā projām no
šīs zemes!
Jāņa evaņģēlijs 20:1-31
1 Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu.
2 Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko
Jēzus mīlēja, un saka tiem: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs
nezinām, kur viņi To nolikuši."
3 Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa.
4 Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa.
5 Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja.
6 Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus
7 un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā.
8 Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja.
9 Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem.
10 Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās.
11 Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā
12 un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas.
13 Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši."
14 To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus.
15 Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa,
domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi
aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!"
16 Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)!
17 Bet Jēzus viņai saka : "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis
pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava
Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva."
18 Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: "Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis."
19 Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no
jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās
viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!"
20 Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.
21 Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu."
22 Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu!
23 Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks."
24 Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus.
25 Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam
redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās
un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es
neticēšu."
26 Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie
viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un
saka: "Miers ar jums!"
27 Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas
rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs,
bet ticīgs!"
28 Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!"
29 Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!"
30 Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā.
31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva
Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.
Psalmi 119:153-176
153 Uzlūko manu postu un glāb mani, jo es neaizmirstu Tavus baušļus!
154 Izved manu lietu un atsvabini mani, atspirdzini mani pēc Saviem vārdiem!
155 Bezdievjiem paliek dvēseles glābšanas svētība sveša, jo viņi nerūpējas par Taviem likumiem.
156 Liela ir, Kungs, Tava žēlastība; atdzīvini mani no jauna pēc Tavām tiesām!
157 Daudz ir manu vajātāju un pretinieku, bet es neatkāpjos no Tavām liecībām.
158 Man sāp, kad es redzu atkritējus, ka viņi netur Tavus vārdus.
159 Redzi, es mīlu Tavas pavēles, piešķir man jaunu spirgtumu, Kungs, pēc Tavas žēlastības!
160 Visi tavi vārdi ir patiesība, un Tavas taisnās tiesas paliek mūžīgi.
161 Augsti valdnieki mani bez iemesla vajā, bet mana sirds bīstas tikai no Tava vārda.
162 Es priecājos par Tavu vārdu kā tāds, kas iegūst lielu kara laupījumu.
163 Es ienīstu melus, tie man ir negantība, bet es mīlu Tavus baušļus.
164 Septiņreiz dienā es Tevi teicu par Tavām taisnajām tiesām.
165 Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp.
166 Es gaidu, ak, Kungs, uz Tavu glābiņu un daru pēc Taviem baušļiem.
167 Mana dvēsele turas pie Tavām liecībām, un tās man ir no sirds mīļas.
168 Es sargu Tavas pavēles un liecības, jo visi mani ceļi ir zināmi Tavā priekšā.
169 Manas vaimanas lai nāk, ak, Kungs, Tava vaiga priekšā, dod man īstu Tava vārda saprašanu!
170 Mana lūgšana lai nāk Tava vaiga priekšā, Kungs! Izglāb mani pēc Sava apsolījuma!
171 Manas lūpas teiktin teiks Tavu slavu, jo Tu man māci Tavus likumus.
172 Mana mēle dziedās par Tavu solījumu, jo visi Tavi baušļi ir taisni.
173 Tava roka lai man palīdz, jo Tavas pavēles es esmu sev izraudzījis par savas dzīves vadītājām.
174 Es ilgojos pēc Tavas pestīšanas, ak, Kungs, un Tava bauslība ir mans prieks.
175 Uzturi manu dvēseli, ka tā tevi var slavēt, un Tavas tiesas lai man palīdz.
176 Es maldos kā pazudusi avs; tad nu meklē Savu kalpu, jo es nekad neaizmirstu Tavus baušļus!
Salamana pamācības 16:14-15
14 Ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis, bet zinīgs vīrs šo niknumu izlīdzinās.
15 Ja ķēniņa vaigs ir laipns, tad tā ir dzīvības zīme, un viņa žēlastība ir kā vēlīns lietus.
www.bibele.lv
|
