Mirušo izvadīšana
Nāve ir dabīgs katra cilvēka šīs zemes dzīves
noslēgums. Bībele māca, ka nāve ir grēka nopelns, bet Dieva dāvana ir mūžīgā
dzīve Jēzū Kristū. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem raksta: “Visi ir
grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības, bet Dievs savā žēlastībā tos
taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rm 3:23-24)
Jēzus Kristus saka: “Es esmu augšāmcelšanās un
dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic
man, nemirs nemūžam.” (Jņ 11:25)
Kristīga mirušo izvadīšana ir:
- pēdējais pienākums
pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās;
- mierinājums
sērojošajiem ar Evaņģēlija vēsti, stiprinot viņus ar augšāmcelšanās
cerību.
Izvadīšanu parasti izdara mācītājs (palīgmācītājs
vai evaņģēlists). Izņēmuma gadījumā mirušo var izvadīt katrs iesvētīts draudzes
loceklis.
Ir labi jau laikus aicināt mācītāju pie mirēja,
lai palīdzētu viņam sagatavoties aiziešanai mūžībā, izsūdzot grēkus, saņemot
Svēto Vakarēdienu un stiprinājumu no Dieva vārda. Mācītājs var sniegt garīgu
atbalstu un stiprinājumu arī mirēja tuviniekiem, kā arī dot tiem praktiskus
padomus, kā atvieglot mirēja aiziešanu mūžībā un kā sagatavoties mirušā izvadīšanai.
Mirušos draudzes locekļus var izvadīt no dievnama.
Parasti izvadīšana notiek no kapličas, bet tur, kur kapličas nav, izvadīšana
notiek tieši kapos. Izvadīšana var notikt arī no mirušā mājām.
Mūsu tradīcija ir mirušo apglabāšana zemē, tomēr
mūsu Baznīca nesaskata ne teoloģiskus, ne bibliskus iebildumus pret mirušā
pārpelnošanu. Pelnu urnas apbedāmas kapsētā zemē vai novietojamas sevišķi tam
nolūkam sagatavotā vietā kapos vai dievnamā.
Kristīgā izvadīšanā tiek pasludināts Dieva vārds,
uzsverot Kristus ciešanas par mūsu grēkiem, Viņa augšāmcelšanos un mūžīgās
dzīvības apsolījumu visiem Viņa ticīgajiem: tāpēc, ka Viņš ir miris un
augšāmcēlies, arī mēs reiz visi tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei. Izvadīšanā
tiek dziedātas garīgas dziesmas, kas atrodamas mūsu Baznīcas Dziesmu grāmatas
nodaļā “Nāve un mūžīgā dzīvība”. Lūgšanās mirušais tiek nodots Dieva
rokās, tiek aizlūgts arī par sērojošajiem tuviniekiem un draugiem, lai Dievs
vairo viņu ticību un mierina viņus ar augšāmcelšanās cerību.
Mirušā pavadītāji tiek aicināti apzināties savu
mirstību un mudināti būt nomodā par savu dvēseli, jo neviens nezina savu
aiziešanas stundu. “Lai jūsu gurni ir apjozti un sveces spīdošas; esiet nomodā,
jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai viņš nāk vakarā, vai nakts vidū, vai
pirmajos gaiļos, vai rītā, lai viņš nākdams jūs neatrod guļam.” (Lk 12: 35,
37-38).
(Pārpublicēts no LELB mājaslapas - http://www.lelb.lv/lv/?ct=svetdarbibas )
|
