Sapņu baznīcai vajag dziļu ticību
Jebkuram Liepājas viesim, kurš pilsētā iebrauc pa
Brīvības ielu, jau iztālēm, it kā aicinoši sveicinādams, pretim nāk augsts,
dižens baznīcas siluets. Tās torņa smaile tiecas debesīs, apliecinot – ši ir pilsēta, kur ne tikai piedzimst vējš, bet kurā cilvēki
turas pie Dieva. Tā ir vīzija, kuru divpadsmit gadus Liepājas Lutera baznīcā kalpodams,
sirdī iznēsājis draudzes mācītājs Raitis Šēners.
Vien tāls, nereāls sapnis?
Taču šodien, dievnama 80. dzimšanas dienā mācītājs
ar pārliecību saka: „Mēs torni uzcelsim un sapņu baznīca kļūs realitāte!”
Kāds šādai pārliecībai pamats?
Raitis
Šēners uzskata – visa līdzšinējā draudzes un dievnama dzīve.
Un jāatzīst – tā ir unikāla. Pirmsākumi rodami jau 1880.gadā,
kad Jaunliepājā dzīvojošie Svētās Annas
draudzes locekļi sāka auklēt ideju, ka Jaunliepājā vajag kaut ko īpašu latviešu
draudzes vajadzībām. Kad 19.gadsimta izskaņā Annas baznīcu sāka pārbūvēt, Jaunliepājā uzcēla pagaidu
koka lūgšanu namiņu, kur noturēt dievkalpojumus. Kad Annas baznīca bija gatava,
jaunliepājnieki lūdza, lai šo pagaidu namiņu atstāj viņiem. Attieksme bija
labvēlīga, un jau 1901. gada 1. jūlijā Kurzemes konsistorija apstiprināja jaunu
Liepājas draudzi - „Jaunliepājas Latviešu
evaņģēliski luteriskā draudzi”. Kopš tā brīža mācītāja Kārļa Goldberga
iedvesmoti draudzes ļaudis kala plānus un darīja visu, lai tiktu pie īsta
dievnama. Vāca ziedojumus, ņēma aizņēmumus, iepirka Somijā tēstu granītu. Taču
vispirms, lai draudzei būtu nopietnāks jumts virs galvas, uzcēla draudzes namu
ar lūgšanu zāli.
1914.gada 18.maijā ielika pamatakmeni arī baznīcai,
un sākās spraiga celtniecība. Taču tikai līdz 2.augusta vakaram. Tovakar no vācu
kreiseriem „Augsburg” un „Magdeburg” nogranda pirmās zalves un pār Liepāju
nolija šāviņu lavīna. Jaunās baznīcas sienas bija pacēlušās jau līdz logu
pamatnei. Taču Pirmais pasaules karš celtniecību apstādināja. Raitis Šēners
stāsta, ka šā kara laikā vācieši arī kā
trofeju paņēmuši līdz arī lielu daļu kaltā granīta bluķu. Kad pēc kara atsāka
dievnama celtniecību, arhitekta Malmes un inženiera Poļa iecerētās monolītās
ēkas bija jāatsakās. Lai pabeigtu dievnamu, arhitekts K. E.Štrandmans ēku
pārprojektēja, un kaltā granīta vietā sienas turpināja celt no ķieģeļiem. Tos
Liepājas Lutera draudze nopirka no pareizticīgo patriarhāta, kas Kūrmājas
prospekta galā pārtrauca celt Aleksandra III piemiņas pareizticīgo baznīcu.
Celtniecība
ieilga.1934.gada 8.jūlijā dievnamu pašreizējā izskatā iesvētīja arhibīskaps T.Grīnbergs. Pati
lielākā problēma visu divdesmit gadus ilgušās celtniecības gaitā - līdzekļi.
Lai arī draudzes mācītājs Kārlis Goldbergs bija gana uzņēmīgs, lai atkal un
atkal rakstītu dažādām instancēm, amatpersonām un privātpersonām lūgumrakstus, ziedot
baznīcai, līdz zvanu un pulksteņa tornim no 1901.gada, kad viņš sāka draudzi
vadīt, līdz par repatriēšanās brīdim 1938.gadā, draudzes maciņš nespēja līdz
vajadzīgajam spēkam piepildīties.
Šodien Sapņu
baznīca ir redzama tikai uz dievnama 80. jubilejai veltītajiem ielūgumiem,
kalendāriņiem, grāmatzīmēm, avīzēm. „Izcili skaista,” saka Raitis Šēners, „kā
monumentāla viduslaiku pils, smagnēja, bet tajā pašā laikā augšup ceļoša ar šo
brīnišķīgo torni un pulksteņiem. Izcils piemērs pirmā Latvijas laika
Liepājas drosmei celt tik lielu dievnamu.
Toreiz sapnis par Latviju bija gana liels un tālejošs, ja cilvēki domāja par
tik grandiozu baznīcu, kas kalpotu gadu desmitus un desmitus. Liepāja gribēja
turēt līdz Rīgai. Tāpēc šodien mēs ierindojamies Latvijas desmit lielāko
baznīcu pulkā.”
Bet šovasar lietus laikā dievlūdzēji iet pie
altāra, uz kura pakāpieniem no caurā jumta pil ūdens…
Taču mācītājs
Raita Šēnera saka: „ Tornis jāuzceļ. Arhitekts Vīksna, mūsu draudzes liels
patriots, uzskata, ka jāķer labvēlīgais laiks un jāizmanto katra izdevība, lai to
izdarītu. Liela pozitīva sakustēšanās bija 2004. un 2005. gadā. Īsi pirms
krīzes. Bija cerības, ka saņemsim Eiropas naudu kā Liepājas pilsēta projektā
„Pilsēta dievnamiem”. Pilsētai bija paredzēts saņemt 1 miljonu 500 tūkstoš
latu. Ar trešo daļu naudas jumtam un tornim būtu bijis gana. Diemžēl atbalsts
tika Siguldai. Mēs stāvam rindā. Un es ļoti ceru, ka pilsēta pagriezīsies arī
pret mums, tā jau šodien ieklausās mūsos. Gan bīskaps Pāvils Brūvers, gan
prāvests Ainārs Jaunskalže ir pārliecināti, ka tā būs. Arī Pilsētas domes
priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš ir ļoti pozitīvi noskaņots.
Protams, situāciju vērtējot tikai no šodienas realitātes, mums nav nekādu
cerību. Pilsēta pārdzīvo lielu ekonomisko sāpi. Ir daudzas asākas sociāla
rakstura vajadzības, daudzi cilvēki ir bez darba.
Un tomēr cerības ir. Jo visos laikos, lai cik tas
nebūtu paradoksāli, lielākie dievnami ir uzcelti krīzes, nevis labklājības
laikos. Arī mūsu Trīsvienības katedrāli atjaunot sāka krīzes laikā.
Interesanti, ka tad, kad tautai nav naudas, Dievam nauda atrodas. Tā ir laba
ziņa. Cerība un gaisma tautai – tās
domāšanā, attieksmē pret dievnamu. Kad labklājība – tad katrs rūpējas par sevi.
Kad grīti – meklējam to, kas mums var palīdzēt. Tā tas bijis Bībeles laikos, tā
ir mūslaikos. Tā bija Latvijas labklājības gados, tā saucamajā Ulmaņlaikā. Mūsu
baznīcu cēla pirms tam, kad vēl ne valsts, ne tauta lāga nebija noformējusies.
Totālā identitātes meklējumu laikā. 1914.gadā karš, 1918. - nodibina valsti,
1919.- 1920. – Atbrīvošanās karš, bet baznīca ceļas… Brīnums. Paradokss! Tāpēc
arī šodien, kad mēs ekonomiski mokāmies, lai gan tagad, 21.gadsimtā, dzīvojam
daudz augstākas labklājības pasaulē nekā toreiz, ceru, ka reiz tā diena pienāks
un baznīcu pabeigs celt. Pilsētai tas būtu ārkārtīgi liels ieguvums un dāvana.”
Vai Raitis Šēners būs tas ko, kurš to izdarīs?
„Es nē,” viņš saka, „es ceru, ka Dievs mani lietos,
un es to izdarīšu. Šī cerība manī kļūst arvien stiprāka. Tas Kungs izmantos
mani, tas ir tikai laika jautājums. Ja neko lielu nevar izdarīt, nav vērts
dzīvot.
Lielās
lietas dod gandarījumu, vīzija ierakstīt savu vārdu šeit, šās pilsētas vēsturē
būtu ļoti skaisti. Es te jūtos kā mājās – kopš pirmās dienas, kad te ierados –
gan pilsētā, gan draudzē. Draudze mani sagaidīja ar lielu mīlestību.
Te ir daudz cilvēku no kuriem smeļos mīlestību,
iedvesmu kalpot. Andris Birze, kurš draudzē ielicis lielu enerģiju un spēku, šā
brīža priekšnieks Uģis Deķeris ir neatsverams ieguvums draudzei, lielisks administrators , Austra Hilda
Vītola, kura ilgus gadus kārto administratīvās lietas, vecie draudzes locekļi –
Velta Grozgale, Jānis Laugalis, Vaira Mikute, Rūdolfs Būmanis, Arianda
Grundmane, Līna Meniķe, Daina Sila, daudz dara Andris Pūķis, Ojārs Gauris, Vigo
Dobelis, Vita Pētersone, Ingūna Punga, ērģelnieces Līga Šteinberga un Anda
Šintlere, un daudzi, daudzi citi. Paldies visiem, jo kalpot baznīcā, kas nav
pabeigta, nav viegli.”
Kas ir tas īpašais, ko mācītājs Raitis Šēners šajos
svētkos vēlas pateikt cilvēkiem draudzē un Liepājā?
„Mēs atrodamies ārkārtīgi lielu, dramatisku
pārmaiņu laikā,” viņš saka. „Iespējams, ka daudzi to nenojauš, bet mainās ļoti
daudz kas. Esam iekļāvušies Eiropas Savienībā. Ekonomiskās krīzes dēļ
piedzīvojuši milzīgu emigrācijas vilni, tas ir ārkārtīgs trieciens mūsu tautai.
Lai arī mazākā mērogā, bet krīzi piedzīvo arī Liepāja „Liepājas metalurga”
sakarā. Tā ir krīze ap 10 - 15 tūkstošiem cilvēku, kuri strādājuši uzņēmumos,
kas vēsturiski vai ekonomiski saistīti ar šo rūpnīcu. Man, esot garīgajam
vadītājam (nezinu, vai mani vārdi tiks sadzirdēti), šodien gribas aicināt
cilvēkus pārvērtēt savas dzīves svarīgākos jautājumus, un, neskatoties uz šo
laikmeta ainu, kurā mēs visi atrodamies, un atzīt, ka Latvijas valsts un tautas
izdzīvošanas garants ir ticība Dievam. Manuprāt, tieši garīgo jautājumu
neizpratne šodien grauj šo garantu. Šodien liela daļa cilvēku ar lielu spēku un
atdevi cenšas gādāt par materiālo labklājību. Lai tā būtu. Bet novārtā NEDRĪKST
ATSTĀT garīgo labklājību, garīgos jautājumus! Es ļoti vēlētos, lai cilvēki
līdzsvaro savu dzīvi starp garīgo un materiālo pasauli. Šī līdzsvara trūkums
var būt nāvējošs. Es negribu nevienu nosodīt. Bet varbūt kādā, kas šīs rindiņas
lasīs, kaut kas dvēselē aizķersies. Es gribētu, lai cilvēki, braucot pa
Brīvības ielu, paceļ acis uz šo celtni un patur vērā, ka tā ir ne tikai
dievnams, ka tās tomēr ir Tēva mājas. Mēs esam ne tikai zemes bērni, bet arī
mūsu debesu Tēva bērni, pēc kuriem Viņš ilgojas, kurus Viņš mīl un gaida
mūžībā.
Šodienas cilvēkiem jāsaprot, ka Latvijas valsts nav
tā sliktākā vieta uz pasaules, un šī pilsēta nav tā vieta, no kuras būtu jābēg.
Mums Dievs ir iedalījis ārkārtīgi skaistu zemes pleķīti pie Baltijas jūras. Un,
pat ja mēs paši sev neticam, Dievs stūrgalvīgi tic, ka šī tauta ir to
pelnījusi.” Līvija Leine (Intervija publicēta laikrakstā "Kurzemes Vārds" 2014. gada 5. jūlija numurā)
|
