|
Vislielākais Dieva brīnums mūsu dzīvē - Inga Šķēle
Manai
liecībai, kas ir ņiprs puisēns, šobrīd ir jau 9 gadi.Viņš ir kustīgs, radošs un
aktīvs. Mūsu dēls ir vislielākais Dieva brīnums mūsu dzīvē.Tātad – viss sākās pavisam nejauši...
Man, jau tobrīd divu meitu māmiņai, nebija ne domas, ka mums pieteiksies
trešais bērniņš. Ar vīru pasapņojām,
ka derētu māsiņām piepulcināt brālīti... Bērniņš
pieteicās pēkšņi. Pēc, kad uzzinājām, ka mums būs trešais mazulis, abi bijām pārsteigti. Pieņēmām šo domu un
sākām gaidīt.
Tomēr tas nebija viegli. Radās veselības problēmas
– asiņošana, kas ieilga. Pēkšņi nedrīkstēju mājās neko darīt. Ārste
aizliedza – celt, nest,
vidējai meitiņai tolaik bija 1 g. un 8 mēn. Sonogrāfija uzrādīja, ka mazajai
olšūnai virsū kā milzīga cepure guļ atslāņošanās laukums. Tas bija iespaidīgs. Ārste skaidroja, ka
tas ir grūtniecības pārtraukšanās drauds. Sirdī bija ļoti smagi. Mana ārste
poliklīnikā, pie kuras devos pēc sonogrāfijas izmeklējuma, paskatījās uz
uzrakstīto, un pateica, ka
viņai tas nepatīkot !!! Ka tur nekas nesanākšot! Būšot jātaisa cauri !!! Bet viņa došot mums
nedēļu laika! Izejot no kabineta un aizverot aiz sevis durvis, pār mani nogāzās milzīgs smagums (šo sajūtu nevaru aizmirst – it kā laukakmeņi būtu uzkrituši!). Atceros, mājup ejot, domāju, ko darīt...
Domās griezos
pie Dieva. Pārrunājot ar vīru šo situāciju, sapratu un sacīju, ka es atstāšu šo
bērniņu, pat ja cerība būtu tik maza, kā melnums aiz naga. Tā kā tobrīd vēl
bijām Sv. Annas draudzē,
devos pie mācītāja Agra Iesalnieka uz lūgšanu vakaru. Izstāstīju visu, arī to, ka mums ir dota tikai
nedēļa laika.... Mācītājs uzklausīja, par mums aizlūdza.
Mājup ejot, reāli sajutu it kā ap manu vēderu būtu
uzpūsts liels pūslis! Pataustīju – nekā, tā sajūta bija iekšēja... Mājās lasījām Psalmus – vīrs sēdēja blakus, klausījās.
Kopīgi lūdzām – vīrs atradās
blakus.
Dievs uzklausīja mūsu lūgšanas un dziedināja tik
brīnišķīgi, ka nākamajā reizē, pēc nedēļas, sonogrāfijā varēja redzēt pukstam
mūsu bērniņa sirsniņu. Un atslāņošanās laukums bija palicis ļoti
maziņš! Kad ārste pagrieza ekrānu uz manu pusi un es to ieraudzīju, tajā brīdī pacēlu rokas un
teicu: "Lai slava
Dievam! Slava Dievam!”
Kad grūtniecība bija pusē laika, atkal parādījās
veselības problēmas, sonogrāfijā neko tā arī neatrada, toties ar mūsu mazuli
mēs pirmo reizi sasveicinājāmies caur televizora ekrānu. Viņš bija
pacēlis roķeli un smaidīja (redzēju
zobiņu aizmetnīšus). Tajā dienā pie mums atnāca arī dēla vārds – Gustavs! Saucām vairākus, bet tā īsti nepatika neviens. Vīrs sacīja: „Gustavs, sauksim viņu par Gustavu!”
Inga Šķēle
|
