21 teoloģiska termina polemisks skaidrojums Svēto Rakstu un Luterisko ticības apliecību gaismā
Aleksandrs Bite
Šis palīgmateriāls skolotājiem tika
sastādīts LELB uzdevumā un oficiāli izplatīts 2. Latvijas kristīgo skolotāju
foruma dalībniekiem 2004. gada 18. augustā
Terminu attaisnošana luteriskajā
teoloģijā lieto tā pat kā jurisprudencē. Attaisnošana teoloģijā ir kādas
personas pasludināšana par attaisnotu jeb nevainīgu Dieva tiesas priekšā
vienīgi Dieva žēlastības un Kristus nopelna dēļ. Attaisnošana saņemama vienīgi
ticībā uz Evaņģēliju bez jelkādiem cilvēka paša nopelniem, bauslības pildīšanas
vai citiem darbiem (Rom. 3:22–28; 4:5; 10:2–4; Ef. 2:8–10; Gal. 2:16). Ticība
Evaņģēlijam sniedz cilvēkam visu grēku piedošanu, kas arī ir pieminētā
attaisnošana Dieva tiesas priekšā (Mt. 16:19; Jņ. 20:23). Attaisnošanu vienīgi
ticībā luteriskajā baznīcā uzskata par galveno ticības artikulu jeb mācības
daļu (articulus stantis et cadentis ecclesiae). Luters par to rakstīja
šādi: “Ja šis artikuls pastāv, tad pastāv arī Baznīca; ja šis artikuls krīt,
tad krīt arī Baznīca.”
Mācību par attaisnošanu nevar pareizi saprast, ja pareizi neatšķir bauslības
un Evaņģēlija mācības (sk. ticība, Evaņģēlijs, grēku piedošana, bauslības
un Evaņģēlija atšķiršana).
Romas katoļu baznīca neatzīst šo luterāņu mācību par attaisnošanu, un to nolād
Tridentas koncila VI sesijas 9.–14. kanoni. Piemēram, Tridentas koncila VI
sesijas 12. kanons nosaka: "Ja kāds saka, ka attaisnojošā ticība nav nekas
cits, kā vien uzticēšanās dievišķajai līdzcietībai, kura Kristus
vārdā piedod grēkus, vai ka mēs tiekam attaisnoti vienīgi no žēlastības, – tas
lai ir nolādēts."
Pavisam nesen Romas baznīca šo 16. gs. lāstu aktualitāti ir apstiprinājusi
no jauna. Pagājušā gadsimta pašās beigās daudzas PLF luterāņu baznīcas
parakstīja Kopīgo paziņojumu par attaisnošanu ticībā ar Romas baznīcas
kongregāciju Par kristiešu vienību pasaulē. Šajā dokumentā luterāņu puse
ekumeniskas vienotības panākšanas labad piedāvāja Romas teoloģijai tuvinātu
mācību par attaisnošanu un abas puses vienojās, ka uz šo jauno, pārformulēto
luterāņu mācību vairs neattiecas Tridentas koncila nosodījumi. Kad
augstākstāvošā Vatikāna Ticības mācības kongregācija izanalizēja šo
kopīgo paziņojumu, tās prefekts Jozefs Racingers (nu jau pāvests Benedikts XVI)
oficiāli paziņoja (2000. gada 31. oktobrī – Augsburgas TA jubilejas gada
Reformācijas dienā), ka “Svētais ofīcijs” jeb Ticības mācības kongregācija neredz
nekādu iemeslu apgalvojumam, ka uz Kopīgajā deklarācijā pārstāvēto luterāņu
mācību vairs neattiecas Tridentas nosodījumi. Tātad 16. gs. lāsti pat attiecībā
uz piekāpīgākajiem luterāņiem paliek.
Viena no divām Bībeles galvenajām mācībām (šīs
mācības ir Bauslība un Evaņģēlijs). Viss, kur Bībelē rakstīts par Dieva pavēlēm
cilvēkam, atmaksu, sodu vai atalgojumu, pieder pie Bauslības mācības. Bauslības
pavēles jeb baušļi prasa no cilvēka darbus un pilnīgu sirds paklausību. Grēka
dēļ neviens cilvēks nespēj pilnībā izpildīt bauslības prasības, tādēļ Bauslība
apsūdz cilvēku un ved to nāvē. Tā bauslība, kurai vajadzēja nest cilvēkam
dzīvību, grēka dēļ atnesa nāvi. (Rom. 7:5, 8, 10)
Bauslība nedod cilvēkam pestīšanu, bet tai ir trīs citi uzdevumi, ko tā
veic, jeb trīs lietojumi:
1) tādēļ, ka Bauslība ir ierakstīta visu cilvēku sirdīs (Rom. 1:18–32; 2:14,
15), ar tiesas jeb zobena varu tā iespēju robežās realizē ārēju kārtību
un ļaunuma ierobežošanu pasaulē (Rom. 13:1–7). Tomēr ar to Bauslība nemaina
cilvēka sirdi un nepadara to labāku (to veic vienīgi Evaņģēlijs), tieši otrādi
– savas grēcīgās iedabas dēļ cilvēks bieži vien sāk no visas sirds ienīst bauslības
ierobežojumus un, tikko soda draudi viņu vairs neattur no pārkāpuma un
nozieguma, viņš labprāt rīkojas pret Dieva baušļiem un cilvēku likumiem (Rom.
7:7–11);
2) caur bauslības pasludinājumu cilvēki nāk pie grēkatziņas un tā tiek
vadīti pie Kristus, lai Viņā iemantotu pestīšanu (Rom. 3:20; Gal. 3:24). Taču
tie, kuri bauslības iespaidā neatgriežas vai kuru atgriešanās ir neīsta, kļūst
par paštaisniem liekuļiem jeb farizejiem, kas grib būt taisni Dieva priekšā ar
bauslības darbiem un saviem nopelniem (Mt. 21:28–32; Lk. 12:1; 18:10–15; Rom.
10:1–4). Lai to varētu šķietami īstenot, viņi atceļ vai pazemina Dieva baušļus
un ievieš cilvēku likumus kā nepieciešamus pestīšanai (Mt. 15:1–9; 23:23–24).
Turpretī citi, kurus Bauslība satriec un ved pie nožēlas, bet kuriem laikus
netiek sniegts Evaņģēlijs, nonāk izmisumā un krīt bezcerībā (Mt. 27:3–5);
3) kad ticībā grēku piedošanai Kristū ir iemantota pestīšana un cilvēks ir
kļuvis spējīgs nest ticības augļus Dievam, Bauslība māca svētu un Dievam tīkamu
dzīvi mīlestībā (Rom. 12. un 13. nod.). Šādas mīlestības pilnīga īstenošanās
mūžībā ir pestīšanas galamērķis (1. Tim. 1:5). Taču šādu svētu un Dievam tīkamu
dzīvi pat ticīgais cilvēks nespēj saprast pats no sevis, bet vienīgi no Dieva
gribas, kas izteikta bauslībā. Ja cilvēks svētu dzīvi nemācās Dieva bauslībā,
tad viņš to patvaļīgi izgudro un uzskata, ka Dievam tā būtu jāpieņem par labu.
Tā rodas daudz pašizgudrota svētuma un liekulīgu svēto (Kol. 2:18–23). (sk.
Evaņģēlijs, bauslības un Evaņģēlija atšķiršana)
- bauslības un Evaņģēlija atšķiršana
Bauslība un
Evaņģēlijs ir divas Bībeles pamatmācības. Visas it kā daudzās Svēto Rakstu
mācības ir attiecināmas vai nu uz Bauslību, vai uz Evaņģēliju. Abas mācības ir
atšķirīgas, un tām ir atšķirīgi Dieva nospriesti uzdevumi. Bauslības galvenais
uzdevums pestīšanas lietās ir vest cilvēku pie grēkatziņas un vadīt uz ticību
glābjošajai Dieva žēlastībai Kristū (Rom. 3:20; Gal. 3:24), savukārt Evaņģēlija
uzdevums ir cilvēkam šo žēlastību sniegt (Rom. 1:16; 1. Tim. 1:10). Bauslība ir
nāves un pazudināšanas kalpošana, kas apsūdz, nokauj un ved uz elli, Evaņģēlijs
– Gara, attaisnošanas un dzīvības amats, kas dara dzīvu (2. Kor. 3:6–9; Kol.
2:14–15). Bauslība atklāj cilvēka darbus, kas nekad nevar būt pilnīgi,
Evaņģēlijs atklāj Dieva pestījošos darbus cilvēka labā, kuri vienmēr ir
pilnīgi. Bauslība prasa no cilvēka darbus, Evaņģēlijs – ticību.
Šie abi Dieva vārda amati sader kopā un viens bez otra neiztiek, taču tie
dāvā savu svētību tikai tad, ja tie tiek pareizi izšķirti un lietoti. Ja Bauslība
un Evaņģēlijs tiek sajaukti kopā vai samainīti vietām, tad rodas apdraudējums
cilvēka ticībai un pestīšanai.
Ja cilvēks savu pestīšanas cerību liek uz bauslības darbiem jeb paša
nopelniem, tad viņš padara bauslību par Evaņģēliju un pats nonāk zem Dieva
lāsta (Gal. 3:10). Ja cilvēks tiek mudināts daļēji paļauties uz Dieva žēlastību
Kristū (Evaņģēliju) un daļēji uz saviem paša nopelniem vai darbiem (t.i.,
bauslību), tad Bauslība un Evaņģēlijs netiek pienācīgi atšķirti un lietoti.
Rezultātā Evaņģēlijam tiek laupīts tā dziedinošais spēks un ticība tiek
ievainota. Ir vēl daudz citu Bauslības un Evaņģēlija nepareizas lietošanas
piemēru, kas ieviesušies dažādu konfesiju mācībās. (sk. Bauslība,
Evaņģēlijs, attaisnošana, ticība)
Luteriskajās ticības apliecībās (sk. Luteriskās
ticības apliecības) ir dotas divas baznīcas definīcijas. Vienu mēs
lasām Augsburgas ticības apliecības VII artikulā: “Tiek arī mācīts, ka visos
laikos pastāv viena svēta baznīca. Bet baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi
māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.
Un patiesai baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību Evaņģēlija mācībā un
sakramentu pārvaldīšanā. Nav arī nepieciešams, ka cilvēku ieviestās tradīcijas,
rituāli jeb ceremonijas visur būtu vienādas. Kā Pāvils saka: "Viena
ticība, viena Kristība; viens visu Dievs un Tēvs.." (Ef. 4:5–6)”.
Otra definīcija atrodama Lutera sarakstītajos Šmalkaldes artikulos: “Jo
katrs septiņgadīgs bērns, paldies Dievam, zina, kas ir baznīca: proti, svēti
ticīgie – avis, kuras dzird sava Gana balsi.”
No šīm definīcijām ir skaidrs, ka baznīcu veido ticīgie, bet patiesu ticību
rada patiess Evaņģēlija pasludinājums un pareizi, saskaņā ar Dieva gribu,
pārvaldīti sakramenti. Tur, kur ir šāds patiess Evaņģēlija pasludinājums un
sakramentu pārvaldīšana, tur Kristus ir klātesošs, Viņš rada cilvēkos ticību,
un tur ir Viņa baznīca (Mt. 28:18–20). (sk. Evaņģēlijs, sakramenti,
draudze)
Tāpat no šīm definīcijām var redzēt, ka pie būtiskajām baznīcas iezīmēm
netiek pieskaitīts nekas cits – ne īpašas baznīcas institūcijas vai baznīcas
ārējs izveidojums, ne noteiktas garīgas kārtas vai īpaša amatu hierarhija. Ja
baznīcā ir patiess Evaņģēlijs un patiesi sakramenti, tad tai ir viss, lai tā
būtu patiesa baznīca. Luteriskās ticības apliecības māca, ka ne pāvests, ne
bīskapi, ne cilvēku ieviestas tradīcijas vai rituāli nepadara baznīcu par
baznīcu; ja tajā nav patiesa Evaņģēlija un sakramentu, tad tā nemaz nav patiesa
baznīca.
Tādēļ dažādajām luteriskajām baznīcām pasaulē nav vienādu institūciju vai
ārējā izveidojuma. Dažas luteriskās baznīcas pārvalda sinodes un bīskapi, citās
bīskapi tiek saukti par prezidentiem vai superintendentiem. Katrā vietā un
laikā, vadoties pēc nepieciešamības un apstākļiem, var būt sava baznīcas
kārtība un izveidojums.
- baznīcas tradīcijas un rituāli
Luteriskās
ticības apliecības (sk. Luteriskās ticības apliecības) atzīst rituālu
un tradīciju nozīmi, jo labas tradīcijas un rituāli var palīdzēt baznīcā
uzturēt mieru un labu kārtību; tādēļ luteriskajās baznīcās ar cieņu izturas
pret tām tradīcijām, kas šim nolūkam kalpo (piem., noteikta dievkalpojuma
kārtība, liturģiskais gads, svinamās dienas). Taču vēstures gaitā baznīcā ir
bijušas daudzas tādas tradīcijas, kas stiprinājušas maldu mācības un
bezdievīgus ieradumus, no tādām tradīcijām un rituāliem ir jāsargās, un tos
nedrīkst baznīcā paturēt (piem., zvanu un akmeņu kristības jeb iesvētīšana,
apslakot ar svētīto ūdeni, kas radusies pēc analoģijas ar Kristības sakramentu
un ir tā zaimojoša parodija).
Taču, kā uzsver luteriskās ticības apliecības, arī par tādām tradīcijām un
rituāliem, ko var bez grēka paturēt, ļaudis ir jābrīdina, lai viņi nedomātu, ka
tie ir pestīšanai nepieciešami, kā arī Kristus saka: “Bet velti tie Mani godā,
sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mt. 15:9)
Bībele visā tās kopumā un
atsevišķajās daļās ir uzticams un iedvesmots Trīsvienīgā Dieva vārds.
Luteriskās ticības apliecības atzīst kanoniskos Vecās un Jaunās Derības Svētos
Rakstus par vienīgo ticības un mācības avotu. Baznīcā nedrīkst mācīt neko, kas
ir pretrunā Svētajiem Rakstiem, tāpat arī baznīcā nedrīkst ieviest neko kā
nepieciešamu ticībai un dzīvei, kas nebūtu pamatots Svēto Rakstu mācībā. Svētie
Raksti ir vienīgā norma un mēraukla, saskaņā ar kuru jātiek izvērtētām visām mācībām
un mācītājiem. Nedz tradīcija, nedz baznīcas autoritāte nav pārāka par Rakstu
autoritāti, bet ir pakļautas Rakstu spriedumam. Svētie Raksti var kalpot par
mācības mērauklu tāpēc, ka tie ir patiesi, skaidri un pietiekami, lai pildītu
šādu uzdevumu. (Ps. 119:105; Mt. 5:18; Jņ. 10:35; 2. Tim. 3:15–17) Jebkuru
paaugstināšanos pāri Svēto Rakstu autoritātei luteriskās ticības apliecības
sauc par antikrista valstības izpausmi (sk. Luteriskās ticības apliecības).
Romas katoļu baznīca un Austrumu pareizticīgā baznīca neatzīst un nosoda
uzskatu, ka Svētie Raksti ir vienīgais mācības avots un norma. Romas katoļu
baznīcas oficiālajā mācībā līdzās Rakstiem kā vienlīdz autoritatīva tiek
pasludināta arī Baznīcas tradīcija un pāvesta nemaldīgā autoritāte, kad viņš sava
amata pilnvarā (ex cathedra) ievieš baznīcā jaunas mācības. Arī Austrumu
pareizticīgā baznīca līdzās Rakstiem kā vienlīdz autoritatīvu mācības avotu
atzīst tradīciju.
Luteriskā mācība par galveno Rakstu skaidrošanas principu atzīst to, ka
Raksti skaidro paši sevi. Tas nozīmē, ka mums nesaprotamās Rakstu vietas ir
jāskaidro, pamatojoties tajās Rakstu vietās, kas skaidri un saprotami māca par
to pašu mācības jautājumu.
Par luterisko baznīcu dažviet ir
izveidojies maldīgs priekšstats, ka tajā nav Bikts jeb privātās grēksūdzes.
Šāds uzskats veidojies tāpēc, ka privātā grēksūdze ilgāku laiku vismaz Latvijas
luterāņu vidū ir bijusi pamesta novārtā. Taču luteriskās ticības apliecības gan
privāto, gan publisko Absolūciju jeb grēku piedošanu grēksūdzē sauc par
sakramentu.
Augsburgas ticības apliecības XI artikulā rakstīts: “Par grēksūdzi tiek
mācīts, ka privātā grēku piedošana jeb Absolūcija draudzēs ir paturama, lai gan
grēksūdzē nav nepieciešama visu pārkāpumu uzskaitīšana, jo tas nav iespējams,
kā par to sacīts psalmā: "Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?" (Ps.
19:13)”
Draudzes dievkalpojums nav mūsu kalpošana
Dievam vai žēlastības nopelnīšana, bet dievišķais kalpojums mums ar vārdu un
sakramentiem, ko mēs ar pateicību un slavu saņemam. Mūsu kalpošana Dievam
izpaužas kalpošanā tuvākajam (Rom. 12:1; sk. arī Baznīca, kalpošana
Dievam).
Baznīcas lokāla pamatvienība, kurai ir visas baznīcai
nepieciešamās iezīmes un pilna Kristus klātbūtne (sk. Baznīca).
(Mt. 18:20)
Viena no divām Bībeles galvenajām mācībām (šīs
mācības ir Bauslība un Evaņģēlijs). Viss, kas Svētajos Rakstos vēsta par Dieva
žēlastību un grēku piedošanu, ir Evaņģēlijs. Konkordijas formulas (sk. Luteriskās
ticības apliecības) V artikulā rakstīts: “Jo viss, kas mierina un
iepriecina, dāvā bauslības pārkāpējiem labvēlību un žēlastību,– tieši tas ir
Evaņģēlijs, labā un priecīgā vēsts, ka Dievs grib nevis sodīt grēku, bet piedot
to Kristus dēļ. Tādēļ ikvienam atgriezties gatavam grēciniekam jātic, tas ir, jāpaļaujas
vienīgi uz Kungu Kristu, ka Viņš mūsu grēku dēļ nodots nāvē un uzmodināts, lai
mēs tiktu attaisnoti (Rom. 4:25); ka Viņš, kas grēku nepazina, mūsu labā ir
darīts par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība (2. Kor. 5:21), kurš pats
mums kļuvis par taisnību (1. Kor. 1:30); kura paklausība mums tiek pielīdzināta
par taisnību Dieva bargās tiesas priekšā, ka tādā kārtā bauslība, kā iepriekš
paskaidrots, ir amats, kas caur burtu nokauj un sludina pazudināšanu (2. Kor.
3:7); turpretī Evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic (Rom
1:16; 1. Kor. 1:18); tas sludina taisnību un dod Garu (Gal. 3:2).”
Evaņģēlijs tiek cilvēkiem dāvāts caur dievišķo Vārda un sakramentu
kalpošanu. Luters Šmalkaldes artikulos (sk. Luteriskās ticības apliecības)
par to raksta šādi: “Atgriezīsimies atkal pie Evaņģēlija. Tas dod padomu un
palīdzību pret grēku ne vienā vien veidā, jo Dievs ir pārlieku bagāts savā
žēlastībā. Vispirms ar runāto Dieva vārdu, ar ko visā pasaulē tiek sludināta
grēku piedošana; tas ir īstais Evaņģēlija uzdevums. Otrkārt, ar Kristību.
Treškārt, ar svēto Altāra Sakramentu. Ceturtkārt, ar Atslēgu varu un arī per
mutum colloquium et consolationem fratrum (tas ir, ar savstarpēju brālīgu
izrunāšanos un mierinājumu): Ubi duo aut tres fuerint congregati etc. –
"..kur divi vai trīs ir sapulcējušies.." (Mt. 18:20)” (III
daļas IV artikuls) (sk. Bauslība, Bauslības un Evaņģēlija atšķiršana, sakramenti)
- grēks, iedzimtais jeb pirmgrēks
Mācība par iedzimto
grēku ir viena no svarīgākajām kristīgajā baznīcā. Tikai saprotot cilvēka
grēcīguma patieso dabu, var pareizi izprast Kristus darbu un tā nozīmi. Jo
tāpēc, ka cilvēks pēc grēkā krišanas ir pilnīgi nespējīgs pastāvēt pret
bauslības apsūdzību un būt saskaņā ar Dieva absolūtajām svētuma un taisnības
prasībām, Kristum bija jāuzņemas cilvēku grēki un ar savu nāvi tos pie krusta
jāiznīcina. Īsāk sakot – tāpēc, ka cilvēks bija tāds grēcinieks, Kristum
bija tā jācieš.
Tikai tad, ja trūkst pareizas izpratnes par iedzimto grēku, var rasties
teoloģija, kas piedēvē kādas spējas izpelnīties pestīšanu cilvēka dabiskajiem
vai citiem cilvēka paša spēkiem. Pareiza izpratne par cilvēka grēcīgumu ir
iegūstama vienīgi no Svēto Rakstu liecībām, tā dziļumu nevar izprast nekādā
citā veidā. Svētie Raksti apstiprina iedzimtā grēka spēku un cilvēka dabas
grēcīgumu gan pirms attaisnojošās ticības iegūšanas (Rom. 3:10–19), gan
ticīgajos (Rom. 7:17–25). Tādēļ nekādi neatpestīto vai atpestīto darbi un
nopelni nedāvā pestīšanu, to vienmēr dāvā vienīgi Kristus ar savu nopelnu.
Luters par iedzimto grēku raksta: “Šeit mums jāapliecina, kā to saka Sv.
Pāvils, ka grēks ir nācis no Ādama, viena cilvēka, kura nepaklausības dēļ visi
cilvēki ir kļuvuši par grēciniekiem, pakļauti nāvei un velnam (Rom. 5:12). To
sauc par iedzimto grēku jeb galveno grēku.
Šī grēka augļi tad nu ir ļaunie darbi, kas aizliegti desmit baušļos, kā
neticība, nepareiza ticība, elkdievība, dievbijības trūkums, pārdrošība,
šaubas, aklība un, īsi sakot, Dieva nepazīšana vai nicināšana. Tālāk: melot,
zvērēt Dieva vārdā, nelūgt, nepiesaukt; neturēt cieņā Dieva vārdus, nepaklausīt
vecākiem, nonāvēt, piekopt izvirtību, zagt, krāpt utt.
Šis iedzimtais grēks ir tik dziļa, ļauna cilvēka dabas samaitātība, ka ar
prātu tas nav ieraugāms. Tam jātic pēc Rakstu atklāsmes (Ps. 51:7; Rom. 5:16;
2. Moz. 33:20; 1. Moz. 3:6). Tāpēc tīrie maldi un aklība ir tas, ko pret šo
tēzi ir mācījuši sholastiķi, proti: pēc Ādama grēkā krišanas cilvēka dabiskie
spēki esot palikuši veseli un nesamaitāti, un cilvēks no dabas esot
taisnprātīgs un apveltīts ar labu gribu, kā to māca filozofi.
Tālāk: cilvēkam esot brīva griba, lai darītu labu un nedarītu ļaunu un,
otrādi, lai darītu ļaunu un nedarītu labu.
Tālāk: cilvēks varot ar saviem dabiskajiem spēkiem ievērot un pildīt visus
Dieva baušļus.
Tālāk: viņš ar saviem dabiskajiem spēkiem varot Dievu mīlēt vairāk par visu
un savu tuvāko kā sevi pašu.
Tālāk: ja cilvēks paveiks visu to, kas ir viņa spēkos, tad Dievs viņam
noteikti piešķirs savu žēlastību.” (Šmalkaldes artikuli, II daļa, I) (sk. attaisnošana, ticība, Evaņģēlijs, bauslība) (sk. Bikts jeb Grēksūdze, attaisnošana,
ticība)
Mūsu kalpošana Dievam neizpaužas kādu
reliģisku rituālu pildīšanā vai kādā īpašā reliģiskā dzīves veidā (mūku dzīve,
miesas mērdēšana vai citu cilvēku ieviestu priekšrakstu un tradīciju
ievērošanā), bet gan kalpojot savam tuvākajam mīlestībā, kā Kristus to noteicis
– “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mt. 19:19; 22:39). Saskaņā ar
apustuļu doto kristīgās dzīves aprakstu tas nozīmē katram krietni un ticībā
pildīt savus pienākumus: vīriem mīlēt savas sievas un audzināt ticībā savu
saimi, sievām būt paklausīgām, kalpiem krietni pildīt visus savus pienākumus
utt. Īsi sakot: “Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne
cilvēkiem.” (Kol. 3:23; sk. arī Rom. 12. un 13. nodaļu)
Kādu reliģisku rituālu vai īpaša “svēta” dzīves veida ieviešanu, lai ar to
kalpotu Dievam, apustulis Pāvils bargi nosoda un sauc par “pašizdomātu
dievkalpošanu” (Kol.2:16–23) (sk. Bauslība, dievkalpojums)
Kristība ir žēlastības pilns sakraments, kas
dāvā grēku piedošanu un jaunu dzīvi Kristū. Ir ļoti svarīgi saprast, ka
Kristība nav vienkārši cilvēku veikts rituāls, bet Dieva darbs, kas glābj
cilvēku. Augsburgas ticības apliecības X artikuls (sk. Luteriskās ticības
apliecības) to izsaka šādi: “Par Kristību tiek mācīts, ka tā ir
nepieciešama pestīšanai, jo Kristībā tiek dāvāta Dieva žēlastība. Bērni ir
jākrista, lai tie, Kristībā Dievam novēlēti, taptu uzņemti Dieva žēlastībā.
Tiek nosodīti anabaptisti, kas noraida bērnu kristīšanu un apgalvo, ka bērni
tiek glābti bez Kristības.”
Šo mācību par Kristību kā Dieva žēlastības līdzekli un visas atjaunotās
dzīves pamatu mums daudzviet atklāj Svētie Raksti (Rom. 6; Gal. 3:26–28; Kol.
2:11–13; Tit. 3:5–7). Tā mēs varam droši apgalvot, ka Kristība ir nepieciešama
pestīšanai (Mk. 16:16; Jņ. 3:5; 1. Pēt. 3:21) un ka Kristus ir miris tādēļ, lai
mēs caur Kristību iemantotu Viņa dāvāto mūžīgo dzīvību (Ef. 5:25b–27).
Taču tas nenozīmē, ka cilvēks, kas ir ticējis Evaņģēlijam, bet nomiris,
nepagūdams saņemt Kristību, top pazudināts; šajā jautājumā luteriskās baznīcas
mācība ir šāda: “Cilvēku pazudina nevis Kristības trūkums, bet tās nonievāšana”
(Contemptus sacramenti damnat, non privatio).
Tas, ka mazi bērni ir jākrista, nav Bībelē pateikts tieši (jo Bībelē vispār
netiek precizēts kas, kad, kur un kā būtu jākrista), bet ir
viegli izsecināms, ja saprot Kristības būtību. Baznīcai bērni ir jākrista, jo
(1) viņi ir nākuši pasaulē ar iedzimto grēku (sk. grēks, iedzimtais jeb
pirmgrēks), bet Kristībā grēki tiek atlaisti un tiek dāvāta atjaunota
dzīve; (2) Kristus pats saka to, ka mazie bērniņi var saņemt Dieva valstību un
viņiem tā caur Viņu ir jāsaņem (Mk. 10:13–16),– šo Dieva valstību mums visiem,
lieliem un maziem, tagadējā laikā atver un dāvā savienošanās ar Kristu svētajā
Kristībā; (3) mazie bērniņi arī spēj ticēt, tādēļ tie var saņemt Kristības
(Mk.16:16) dāvāto svētību (sk. ticība (zīdaiņu), Evaņģēlijs, sakramenti)
Kopš seniem laikiem liturģija jeb
dievkalpojuma kārtība baznīcā tikusi uzskatīta par “dziedāto dogmu”. Ar
liturģiju draudzes dievkalpojumā sapulcētajiem ik reizi tiek atgādinātas
ticības pamatpatiesības un ticīgie tiek sagatavoti dievišķajai Vārda un
sakramentu kalpošanai, kas veido draudzes dievkalpojuma būtību. Tādēļ
liturģijai ir ļoti liela nozīme draudzes dzīvē un tai jābūt veidotai ciešā
saskaņā ar baznīcas mācību.
Lai gan luteriskajā baznīcā parasti tiek saglabātas vai no jauna godā celtas
senas liturģiskas tradīcijas, tās attīrot no visa, kas neatbilst baznīcas
mācībai, pati liturģija tomēr netiek uzskatīta par mūsu kalpošanu Dievam, kas
būtu nepieciešama žēlastības iegūšanai.
Dažādās luteriskajās baznīcās un pat draudzēs var būt atšķirīgas liturģijas.
Parasti luteriskajās baznīcās pamatā tiek saglabāta senā Rietumu baznīcas
liturģiskā tradīcija, tomēr ir arī tādas luteriskās baznīcas, kurās draudzes
dievkalpojumus notur pēc Austrumu baznīcas liturģiskās kārtības (piem.,
Ukrainas evaņģēliski luteriskā baznīca) vai arī veido savas īpašas liturģijas.
(sk. dievkalpojums, baznīca)
- luteriskās ticības apliecības
Tās ir Svētajos Rakstos
pamatoti luteriskās baznīcas mācībai normatīvi dokumenti. Šīs ticības
apliecības ir normatīvas tāpēc, ka luterāņi uzskata tās par patiesu Svēto
Rakstu mācības skaidrojumu un kopsavilkumu. Ja kādā luteriskajā baznīcā vai
draudzē tiek ieviesta mācība, kas ir atšķirīga no luteriskajām ticības
apliecībām, tad šādu baznīcu vai draudzi nevar vairs uzskatīt par patiesi
luterisku.
Vienprātības grāmatā, kas ir luterisko ticības apliecību apkopojums, ir
ietvertas 10 ticības apliecības:
1. Apustuļu ticības apliecība sākotnēji ir radusies kā
senbaznīcas Kristību apliecība Romā. Tā bija sastopama jau II gadsimta pirmajā
pusē. Tajā laikā visā Baznīcā jau bija līdzīgas liecības gan
Austrumu grieķu, gan latīniskajā Rietumu daļā. Apustuļu ticības apliecība
ieguva mūsdienās lietoto veidu viduslaikos, kad šī ticības apliecība aizstāja
visas citas Rietumu daļas ticības apliecības un ieguva vispārēju, t.i., –
ekumenisku – raksturu. Evaņģēliski luteriskā baznīca apzināti paturēja šo
tradīciju.
2. Nīkajas ticības apliecība tika pieņemta 381. gadā II
ekumeniskajā – Konstantinopoles – koncilā, kas svinīgi apstiprināja I
ekumēniskā – Nīkajas – koncila 325. gadā formulēto ticības apliecību un
pievienoja tai trešo artikulu par Svēto Garu un Viņa darbu. Šī ekumeniskā
ticības apliecība ir aktuāla arī šodien un ir visvairāk lietota Baznīcas
vēsturē – gan Austrumu pareizticīgajā, gan Romas katoļu un daudzās protestantu
baznīcās.
3. Atanāsija ticības apliecība katehētiski skaidro
Nīkajas ticības apliecību, īpaši izceļot kristoloģiju, un tiek saukta
Atanāsija – ievērojama Aleksandrijas bīskapa un baznīctēva – vārdā, kurš
visu savu dzīvi veltīja tam, lai Nīkajas ticības apliecība tiktu atzīta un
pieņemta kristīgajā pasaulē. Pašam Atanāsijam nav tiešas saistības ar viņa
vārdā nosaukto ticības apliecību. Rietumu kristietībā – iespējams,
Gallijā vai Spānijā – tā kļūst pazīstama tikai V gadsimtā. Viduslaikos tā
rietumu kristietībā gūst lielu ievērību un tiek pieskaitīta ekumeniskajām
ticības apliecībām. Augsburgas ticības apliecības 1. un 3. artikulā, kā arī
Šmalkaldes artikulu I daļā luteriskā baznīca seko šīs ticības apliecības
paraugam.
4. Augsburgas ticības apliecība latīņu valodā tika
iesniegta ķeizaram Kārlim V 1530. gada 25. jūnijā – Augsburgas reihstāga laikā.
Tajā pašā dienā ticības apliecības teksts vācu valodā tika nolasīts ķeizara un
visu viņa impērijas augstmaņu priekšā. Tam vajadzēja pierādīt, ka evaņģēliskie
jeb protestanti, kā tie tika saukti, kopš 1529. gadā tie atstāja Špeires
reihstāgu protestējot, ir uzticīgi senbaznīcas mācībai un ka pretējā puse tos
nepatiesi apvaino, saucot par jaunas kustības sācējiem. Šī ir pirmā pabeigtā
baznīcas ticības apliecība, kas aptvēra visu baznīcas mācības galveno jautājumu
kopumu, jo senbaznīcas ekumeniskie simboli skāra tikai Trīsvienības un
kristoloģijas jautājumus. Tādējādi pirmajos artikulos ir redzama apzināta
Augsburgas ticības apliecības atsaukšanās uz seno koncilu lēmumiem un šo
koncilu noraidīto ķecerību nosodīšana.
5. Augsburgas ticības apliecības apoloģija tika iesniegta
Augsburgas reihstāgam tad, kad Ķeizars Kārlis V un Svētās Romas impērijas
dižciltīgie pāvesta piekritēji noraidīja Augsburgas ticības apliecību un centās
to atspēkot dokumentā, kuru sauca Confutatio. Augsburgas ticības
apliecības pamatautors Melanhtons uzrakstīja Augsburgas ticības
apliecības apoloģiju kā dokumentu Augsburgas ticības apliecības aizstāvībai.
Tā tika sarakstīta latīniski un atklāja dziļu doktrināru kontroversi ar Romas
katoļu baznīcas sholastisko teoloģiju.
6. Šmalkaldes artikulus sarakstījis Mārtiņš Luters. Saksijas
kūrfirsts Johans Frederiks lika Mārtiņam Luteram sastādīt un apkopot mācības
tēzes, kas būtu luterāņu oficiāls dokuments pāvesta Pāvila III iecerētajā
vispārējā koncilā Mantujā 1537. gada 25. maijā. 1537. gada februārī luteriskie
valdnieki sapulcējās Šmalkaldē, taču Mārtiņa Lutera smagās slimības dēļ viņi
artikulus oficiāli nepieņēma, tomēr šajā pilsētā sapulcinātie luterāņu teologi
parakstīja šo dokumentu. Tikai kopš Vienprātības grāmatas publicēšanas
1580. gadā Šmalkaldes artikuli tiek pieskaitīti luteriskajām ticības
apliecībām.
7. Traktāts par pāvesta varu un primātu un par bīskapu varu un
tiesībām Filips Melanhtons to sarakstīja savas uzturēšanās laikā
Šmalkaldē 1537. gadā. Šis nelielais traktāts bija nepieciešama tādēļ, ka ne
Augsburgas ticības apliecība, ne tās apoloģija, kurām pēc firstu un augstmaņu
gribas vajadzēja pārstāvēt reformācijas viedokli Mantujas koncilā, neko
nesacīja par pāvesta un garīdzniecības statusu Baznīcā. 1580. gadā traktāts
tikai iekļauts luterisko ticības apliecību kopumā Šmalkaldes artikulu sastāvā.
8. un 9. Mārtiņa Lutera Mazais un Lielais katehisms
Abus katehismus Luters ir rakstījis vienlaikus. Uz šo darbu viņu mudināja citi
luterāņu teologi. Lielais katehisms ir veidots, apkopojot Lutera sprediķus par
katehisma tekstiem, kurus viņš teica 1528. gadā no maija līdz novembrim
Vitenbergas baznīcā. Mazais katehisms parādījās 1529. gada sākumā,
vispirms plakātu veidā. Tā paša gada maijā tas tika publicēts ilustrēta
izdevuma formā. Lielais katehisms, kas bija paredzēts kā palīglīdzeklis
katehisma skolotājiem, tika publicēts mēnesi iepriekš.
10. Konkordijas jeb vienprātības formula tika sarakstīta to
doktrināro nesaskaņu dēļ, kas luterāņu vidū izcēlās pēc Mārtiņa Lutera nāves
1546. gadā. Nesaskaņas vēl vairāk pastiprināja luterisko firstu izveidotās
Šmalkaldes militārās savienības sakāve 1547. gadā. Šīs militārās sakāves
rezultātā luteriskajām zemēm tika uzspiestas pagaidu vienošanās jeb tā sauktie
interimi (Augsburgas – 1548. gada maijā un Leipcigas – 1548. gada decembrī),
kas lika luteriskajām baznīcām piekāpties Romai būtiskos ticības jautājumos.
Tāpat, kopš XVI gadsimta 60. gados kalvinisms ienāca Vācijas dienvidrietumos,
radās nopietns drauds bibliskajai mācībai par Svēto Vakarēdienu un
kristoloģiju, lai gan tā atbalstītāji it kā apliecināja savu piederību
Augsburgas apliecības mācībai. Doktrinārās kontroverses luterāņu vidū pārtrauc Konkordijas
formula. Šīs apliecības iniciators ir Jākobs Andreass, darbu ļoti sekmīgi
palīdzēja veikt un paplašināja Mārtiņš Hemnics un Nikolajs Zēlnekers, kurus
atbalstīja un iedrošināja vairāki luterāņu firsti. Svarīgākā Konkordijas
formulas daļa – Pamatdeklarācija (Solida Declaratio) – tika pabeigta
1577. gada maijā. Konkordijas formulas īsākā daļa Epitome ir Pamatdeklarācijas
īss kopsavilkums.
Konkordijas formula, lietojot tās pašas vārdus, ir “vispārējs,
skaidrs, pareizs un galīgs vairāku Augsburgas ticības apliecības artikulu atkārtojums,
par kuriem kādu laiku dažu teologu starpā ir bijuši strīdi, bet kuri pēc Dieva
Vārda un mūsu kristīgās mācības kopīgā satura nu izskaidroti un atrisināti.”
1580. gada 25. maijā
Konkordijas formula kopā ar citām luteriskās ticības apliecībām tika oficiāli
pieņemta un publicēta Vienprātības grāmatas sastāvā.
Sakramenti ir Dieva žēlastības līdzekļi, caur
kuriem Viņš dāvā grēku piedošanu, attaisnošanu un ticību. Tie ir Svētajos
Rakstos pamatoti Dieva pavēlēti rituāli, kuriem ir pievienots Dieva pestījošās
žēlastības apsolījums. Šādi rituāli ir trīs: Kristība, Svētais Vakarēdiens un
Bikts jeb Grēksūdze. Daļa luterāņu uzskata, ka Bikts nav atsevišķs sakraments,
bet tā būtu jāuzskata par Kristības turpinājumu kristieša ikdienas dzīvē.
Konfirmāciju, laulību, ordināciju, pēdējo svaidīšanu jeb slimnieku sakramentu
un iesvētīšanu mūku kārtā (ko par sakramentiem uzskata Romas katoļi un Austrumu
baznīca) luterāņi nesauc par sakramentiem, jo tiem trūkst vai nu Rakstos
pamatotas Dieva pavēles, vai arī pestījošās žēlastības apsolījuma.
Tā kā sakramenti ir cieši saistīti ar Kristus personu un Viņa darbu,
novirzīšanās un maldi mācībā par sakramentiem neizbēgami noved pie novirzīšanās
un maldiem mācībā par Kristu un Viņa darbu, un otrādi. Šai ziņā mācība par
sakramentiem var kalpot kā labs indikators visam mācības kopumam. (sk. Kristība, Svētais Vakarēdiens, Bikts jeb Grēksūdze)
Svētais Vakarēdiens ir Kristus
iedibināts Sakraments – piemiņas mielasts, kurā tiek baudīta patiesa Kristus
miesa un asinis. Ar šādu Kristus miesas un asiņu baudīšanu ticīgajiem tiek
dāvāta grēku piedošana un stiprināta ticība. Tāpat kā citi sakramenti, arī
Svētais Vakarēdiens nav vienkārši cilvēka veikts rituāls, bet paša Dieva darbs.
Luteriskās ticības apliecības pievērš Svētajam Vakarēdienam jeb Altāra
sakramentam īpašu vērību, jo pret to tika vērsti daudzi uzbrukumi no citu
reformēto baznīcu puses un viduslaikos baznīcā bija ieviesušās daudzas šo
Sakramentu kropļojošas tradīcijas. Divi kodolīgākie Svētā Vakarēdiena
formulējumi atrodami Augsburgas ticības apliecībā un Šmalkaldes artikulos:
“Par Tā Kunga Mielastu tiek mācīts, ka Kristus miesa un asinis ir patiesi
klātesošas un tiek izdalītas Tā Kunga Mielastā maizē un vīnā tiem, kas to
bauda, un tiek nosodīti tie, kas māca citādi.” (Augsburgas ticības apliecība,
X)
“Mūsu pārliecība par Altāra Sakramentu ir tāda, ka maize un vīns Vakarēdienā
ir Kristus patiesā miesa un patiesās asinis.” (Šmalkaldes artikuli, III daļa,
VI artikuls)
Attiecībā uz šī Sakramenta būtību luteriskā baznīca ir vienādos uzskatos ar
Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo baznīcu, bet vairāk vai mazāk atšķiras no
pārējām baznīcām.
Citas reformētās baznīcas un kustības neatzīst patiesās Kristus miesas un
patieso asiņu klātbūtni Svētajā Vakarēdienā, pamatojoties nebibliskā
priekšstatā par Kristus personu un cilvēka prāta spriedumos par to, ka Kristus
pēc Debesbraukšanas atrodas prombūtnē debesīs un tādēļ nevar būt miesīgi
klātesošs Vakarēdiena maizē un vīnā, vai arī – ka šāda miesīga Kristus
klātbūtne Vakarēdienā ir neiespējama, pretēja katrai loģikai un pretēja viņu
iedomātajām Kristus cilvēciskās dabas īpašībām. Luteriskās baznīcas mācība šajā
jautājumā nav pamatota kādos iepriekšpieņēmumos par to, kas varētu vai nevarētu
būt, bet vienīgi Svēto Rakstu skaidrajās un viennozīmīgajās liecībās par to,
kas tas ir. Jo Kristus saka: “Tā ir mana miesa.., .. tās ir manas asinis” (Mt.
26:26–28; Mk. 14:22–24; Lk. 22:19–20). Tie ir Tā Kunga vārdi. Tāpēc tie, kas ar
saviem “skaidrojumiem” tos kropļo, atbildēs Tā Kunga, un nevis cilvēku, tiesas
priekšā. Saskaņā ar Kunga vārdiem mūs māca arī svētais apustulis Pāvils, tā
parādīdams, ka senā un patiesā baznīcas izpratne pamatojas Jēzus vārdu
vienkāršā un nesamākslotā izpratnē (1. Kor. 10:16; 11:23–28).
Lai gan par šī sakramenta būtību luteriskā baznīca ir vienisprātis ar Romas
katoļu un Austrumu pareizticīgo baznīcu, citos jautājumos, kas saistīti ar šo
sakramentu, pastāv nopietnas domstarpības:
1) luterāņiem ir nopietni Svētajos Rakstos pamatoti iebildumi pret Romas
katoļu izpratni par Altāra sakramentu kā mises upuri, kas ar šo upurēšanas
darbību kā tādu (ex opere operato) dzēš dzīvo un mirušo (šķīstītavā)
grēkus pat bez Sakramenta saņemšanas;
2) luteriskās ticības apliecības vēršas arī pret Romas katoļu baznīcas
tradīcijām, kurās Sakramenta elements (hostija) tiek lietots ārpus Kristus
noteiktās kārtības (pateicība, izdalīšana un saņemšana), t.i., izmantots
adorācijai, Kristus miesas svētku procesijai vai kādai citai vajadzībai, kā arī
pret apgalvojumu, ka šāda Sakramenta godināšana nopelna grēku piedošanu un dāvā
dažādas garīgas svētības, lai gan Sakraments šajās darbībās – pretēji Kristus
skaidrajai pavēlei “Ņemiet un ēdiet .., ņemiet un dzeriet!” – netiek baudīts.
Šajā ziņā luteriskā baznīca ir vienisprātis ar seno baznīcu: “Sakramenta daba
nepiemīt nekam, kas ir ārpus Kristus iedibinātā lietojuma” (Nihil habet
rationem sacramenti extra usum a Christo institutum);
3) tāpat pilnīgi nepieņemams luterāņiem ir Sakramenta izkropļojums, kas
saistīts ar Romas katoļu baznīcas paradumu (līdz II Vatikāna koncilam,
1965–1968, – strikti noteiktu baznīcas likuma norma, kas nostiprina garīdznieku
pārākumu pār lajiem) pasniegt lajiem (vienkāršajiem draudzes locekļiem) tikai
vienu Sakramenta elementu – Kristus miesu, jo tieši par Vakarēdiena biķeri
(asinīm) Kristus ir noteicis: “dzeriet visi no tā” (Mt. 26:27), arī Pāvils (1.
Kor. 10:16, 26–29) un baznīctēvi apliecina, ka Kristus asinis ir paredzētas
visiem, kas saņem Sakramentu;
4) luteriskā mācība noliedz arī nebiblisko uzskatu, ka Sakramentu padara par
sakramentu kāda īpaša priestera spēja vai īpašība (character indelebilis),
ko viņš it kā saņēmis ordinācijas sakramentā, saistībā ar bīskapu vai pāvestu
pēctecību. (sk. sakramenti, Evaņģēlijs)
Svētbildes un citi sakrālās mākslas
priekšmeti sākotnēji nav bijuši nekas cits kā ilustrācija jeb paskaidrojošs
attēls nemācītajiem (lasītnepratējiem) ļaudīm; tie varēja kalpot arī kā
izgreznojums dievnamam un dievkalpojumam. Šādu uzskatu pārstāv arī luteriskā mācība.
Luteriskās ticības apliecības asi nosoda baznīcā iezagušos pagāniskos
priekšstatus par to, ka ir kādas brīnumainas bildes vai statujas (pat no
debesīm nākušas, Ap.d. 19:24–35) un tajās mājotu īpašs brīnumains spēks (kā
tiek apgalvots arī par brīnumdarītājām svētbildēm vai ikonām).
Lai gan to konfesiju pārstāvji, kurās svētbildes tiek godinātas, bieži
apgalvo, ka ne jau svētbildes dara brīnumus, bet gan Dievs, tomēr svētbilžu
godināšanas prakse liecina par pretējo. Piemēram, dažādās svētbilžu “specializācijas”,
kas īpaši izpaužas sakarā ar dažādajām Dievmātes svētbildēm jeb ikonām
(Vladimiras Dievmāte dodot gudrību, Tihvinas – labklājību un uzplaukumu un
tml.). Dievmāte taču ir tikai viena persona, bet caur dažādām ikonām tiek
piesolīta atšķirīga palīdzība, tātad gaidāmais brīnums tomēr ir saistīts ar
konkrētu ikonu vai svētbildi. Luterisko ticības apliecību mācība uzsver, ka
šāda ikonu godināšana ir atvasinājums no svēto kulta, kas savos galējos
izpaudumos ir elkkalpošana, jo mudina cilvēkus paļauties uz svētajiem tajās
lietās, kurās Bībele māca un mudina paļauties vienīgi uz Dievu, pie kura
vienīgā cilvēkam jāvēršas savās lūgšanās (sk. svētie, luteriskās ticības
apliecības).
Bībele sauc par svētajiem visus ticīgos, taču
luterāņi atzīst arī seno baznīcas tradīciju ar vārdu svētais godināt
baznīcas izcilos dēlus un meitas – apustuļus, baznīcas tēvus, mocekļus u.c.
Saskaņā ar luterisko mācību ir pieļaujama svēto godināšana, taču nav
pieļaujama svēto piesaukšana (svētajiem veltītas lūgšanas, cerot uz viņu
palīdzību un aizbildniecību). Bibliska svēto godināšana – un tā saskan ar
luterisko mācību – ir šāda: 1) pateicība Dievam par dāvanām, ko Viņš dāvājis
caur saviem kalpiem, 2) ticības stiprināšana ar svēto piemēru, 3) sekošana
svēto dzīves piemēram.
Lūgšanu raidīšana mirušajiem svētajiem nav Svētajos Rakstos pamatota un
paredz dievišķu spēju piedēvēšanu svētajiem (lai tie dzirdētu mūsu lūgšanas,
tiem būtu jābūt visuresošiem, turklāt tiem būtu jāsaprot visas dažādās valodas,
kurās skan lūgšanas; turklāt svētie tiek aplami uzskatīti pat par pestīšanas
vidutājiem utt.). Luteriskā mācība uzskata, ka šādu spēju piedēvēšana svētajiem
ir elkkalpošana, kas mazina Kristus godu, jo Viņš ir mūsu vienīgais starpnieks
starp Dievu un cilvēkiem un vienīgi Viņa vārdā mums ir pieeja pie Dieva lūgšanā
(Jņ. 14:13, 14; 15:7; Ebr. 4:14–16).
Turklāt arī Bībeles mācība par cilvēka pēcnāves stāvokli nepieļauj šādu
mirušo ticīgo aktīvu līdzdalību zemes lietās (Atkl. 14:13).
Luters Šmalkaldes artikulu sadaļā “Par svēto piesaukšanu” raksta: “Arī svēto
piesaukšana ir viena no aplamajām antikristīgajām izdarībām, tā ir pret pirmo
galveno artikulu [attaisnošanu ticībā] un grauj Kristus atziņu. Tā arī nav ne
pavēlēta, ne ieteikta, un tai nav arī ne parauga, ne apliecinājuma Rakstos; un
mums taču ir tūkstoškārt labāk vērsties pie Kristus, pat ja arī šīs izdarības
būtu kāda dārga lieta, kas nepavisam tā nav.
Eņģeļi Debesīs gan lūdz par mums (kā to dara arī pats Kristus), tāpat arī
svētie virs zemes un varbūt arī Debesīs. Bet no tā nav jāsecina, ka mums
vajadzētu eņģeļus un svētos piesaukt, pielūgt, viņiem par godu gavēt, svinēt,
noturēt mises, upurēt, dibināt baznīcas, altārus un dievkalpojumus un vēl kaut
kādā veidā kalpot, ka mums vajadzētu viņus uzskatīt par palīgiem grūtos brīžos,
piedēvējot viņiem dažāda veida palīdzības sniegšanu, katram kādu īpašu, kā to
māca un dara pāvesta piekritēji. Tā ir elkdievība, un tāds gods pienākas
vienīgi Dievam. Tu jau vari kā kristietis un svētais virs zemes aizlūgt par
mani, ne vienā vajadzībā vien, bet visās. Bet tādēļ man tevi nav jāpielūdz un
jāpiesauc, tev par godu jāsvin, jāgavē, jāupurē, jānotur mises un jābalsta uz
tevi sava ticība, lai tiktu glābts.”
Nebibliskais svēto kults ir radījis un sekmējis baznīcā arī citas maldu
mācības: svētbilžu un statuju godināšanu (sk. svētbildes),
indulgences jeb grēku atlaižu rakstus, relikviju godināšanu u.c..
- ticība (Attaisnojošā ticība)
Attaisnojošā ticība nav
vienkārši vēsturiska zināšana par evaņģēlija notikumiem vai prāta piekrišana
kādiem mācības jautājumiem. Tā nav arī kāds Dievam īpaši tīkams cilvēka darbs
vai tikums, kura dēļ Dievs dāvā žēlastību un piedod grēkus. Attaisnojošā ticība
ir stipra sirds paļaušanās uz Dieva piedodošo žēlastību Kristū. Tādējādi
attaisnojošā ticība ir līdzeklis, ar ko cilvēks, Svētajam Garam darbojoties,
satver un attiecina uz sevi Dieva žēlastības apsolījumus Kristū. Šādu ticību
Dievs pierēķina par taisnību (Jņ. 3:36; 6:40, 47; Ap.d. 26:18; Rom. 1:16, 17;
3:22–28; 4:5; Ef. 2:8–10; Gal. 2:16; Ebr. 4:2). Attaisnojošo ticību rada un
stiprina Evaņģēlijs, kas pie cilvēka nonāk caur žēlastības līdzekļiem – Vārdu
un sakramentiem (sk. attaisnošana, grēku piedošana, Evaņģēlijs). Šāda ticība ir visu labo darbu avots un
nes augļus Dievam. Bez šādas ticības nekādi darbi nav Dievam tīkami (Tit. 1:15;
Ebr. 11:6).
Arī maziem bērniem un pat zīdaiņiem
var būt Svētais Gars un tie var ticēt. Tādēļ tie var tikt uzņemti Kristus
žēlastības derībā caur Kristību (sk. Kristība). (Mk. 10:14, 15; Mt. 21:16; Lk. 1:15, 41–44)
(Pārpublicēts no Ērgļu draudzes mājaslapas - http://erglu.lelb.lv/?ct=teol&fu=read&id=5&start=1 )
|