|
2013-5-13
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Samuēla grāmata 14:1-52
- Salamana pamācības 15:5-7
1. Samuēla grāmata 14:1-52
14. nodaļa
1 Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa
viņa ieročus: "Nāc, mēģināsim tuvoties filistiešu sardzei, kas atrodas
tur pretējā pusē." Bet savam tēvam viņš nekā neteica.
2 Sauls bija apmeties Gibeas ārmalā zem granātkoka, kas atrodas
Migronā; un karotāju, kas bija pie viņa, varēja būt ap seši simti.
3 Tur bija arī Ahija, Ahituba dēls, kas bija Šīlo svētnīcas, Tā
Kunga priestera, Ēļa dēla Pinehasa dēla Ihaboda brālis, un nēsāja efodu;
bet ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis.
4 Bet pie šaurās pārejas, kurai Jonatāns lūkoja tikt pāri, lai
nokļūtu filistiešu sardzei tuvāk, atradās divas smailas klints radzes -
viena šai pusē, otra viņā pusē; vienas smailes vārds bija Bocecs, bet
otrai vārds bija Sene.
5 Viena stāvi slējās uz ziemeļiem pret Mikmašu, otra uz dienvidiem pret Gibeu.
6 Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: "Nāc, dosimies
tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt Tas Kungs dos mums
veiksmi, jo Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar
daudz, vai arī ar maz ļaudīm."
7 Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: "Dari itin visu, kas tavā
sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar
tevi."
8 Tad Jonatāns sacīja: "Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot.
9 Un, ja tie mums uzsauc: stāviet mierā, kamēr mēs pie jums
nonāksim, - tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim augšā pie
viņiem.
10 Bet, ja gadītos, ka tie mums saka: nāciet augšā pie mums, - tad
kāpsim augšā, jo tad Tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums
zīme."
11 Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad
filistieši sacīja: "Redzi, ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija
paslēpušies."
12 Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam,
sacīdami: "Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim labu mācību." Tad
Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: "Kāp man pakaļ, jo Tas Kungs ir
tos devis Israēla rokā!"
13 Tad Jonatāns rāpās ar rokām un kājām augšā un viņa ieroču nesējs
aiz viņa. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa ieroču nesējs pēc tam
tos nonāvēja pavisam.
14 Un šajā pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču
nesējs, krita divdesmit vīru uz tik liela lauka gabala, ko vēršu jūgs
apar pus dienā.
15 Tad nometnē izcēlās izbailes gan ļaudīs, gan kareivjos, pat
sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; un zeme trīcēja
un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas.
16 Kad Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, ka tas pulks tur šķīda un klīda šurpu turpu,
17 tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: "Pārskaitiet
ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!" Un tie nostājās
rindās, un redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja.
18 Tad Sauls pavēlēja Ahijam: "Atnes šurp Dieva šķirstu," - jo Dieva šķirsts tolaik bija pie Israēla bērniem.
19 Un, kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis
filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja
priesterim: "Apturi savu roku!"
20 Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās
uzbrukumā, un redzi, tur jau bija zobens pret zobenu un visai liels
apjukums.
21 Un arī ebreji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem
nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas
lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna
pusē.
22 Tāpat arī visi Israēla vīri, kas bija savrup paslēpušies Efraima
kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt
viņus, tiem uzbrukdami.
23 Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai.
24 Un tanī dienā Israēla vīri ļoti nogura, jo Sauls bija uzlicis
tautai lāstu, sacīdams: "Nolādēts tas vīrs, kas ko ēdīs, pirms nāks
vakars un iekāms es nebūšu atriebies saviem ienaidniekiem!" Un tā
neviens no viņiem neaiztika ēdamo.
25 Un visa tauta devās mežā, un tur bija medus uz lauka.
26 Kad ļaudis ienāca mežā, redzi, tur pilēja medus, bet neviens necēla savu roku pie mutes, jo viņi bijās lāsta.
27 Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs bija uzlicis
lāstu tautai, un viņš izstiepa savu šķēpa galu, kas bija viņa rokā,
iemērca to medus šūnās un cēla savu roku pie mutes; tad viņa acis kļuva
skaidras.
28 Tad kāds no ļaudīm ieminējās, sacīdams: "Tavs tēvs likdams
uzlika lāstu tautai, sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas šodien ko ēd!" Un
tā tauta nogura.
29 Tad Jonatāns sacīja: "Mans tēvs grūž visu zemi postā! Redziet,
cik skaidras ir kļuvušas manas acis, kopš es esmu kādu lāsi no šī medus
nobaudījis.
30 Bet cik daudz labāk vēl būtu bijis, ja ļaudis šodien būtu
spēcīgi ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie ir ieguvuši; tāpēc
nu arī filistiešu sakāve vēl nav bijusi tik liela."
31 Taču tanī dienā tie kāva filistiešus no Mikmašas līdz Ajalonai, kaut arī karotāji bija ļoti noguruši.
32 Bet pret vakaru tauta metās laupīt, un tie ņēma sīklopus, vēršus un teļus, kāva tos turpat nost un ēda tos ar visām asinīm.
33 Kad tas tika pateikts Saulam, paziņojot: redzi, tauta apgrēkojas
pret To Kungu, ēzdama gaļu kopā ar asinīm, - tad viņš sacīja: "Jūs esat
noziegušies! Atveliet man tagad šurp lielu akmeni!"
34 Un Sauls sacīja: "Iejaucieties ļaužu vidū un sakiet tiem:
atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi un nokaujiet
tos šinī te vietā un ēdiet, bet neapgrēkojieties pret To Kungu, ka jūs
ēdat gaļu kopā ar asinīm!" Un tā ikviens no viņiem naktī atveda savu
vērsi, kas bija viņa īpašums, un tos tur nokāva.
35 Tad Sauls uzcēla altāri Tam Kungam; tas bija pirmais altāris, ko viņš cēla Tam Kungam.
36 Un Sauls sacīja: "Dzīsimies filistiešiem pakaļ šai naktī un
aplaupīsim tos, līdz kamēr rīta gaisma aust, un neatstāsim no viņiem
dzīvu nevienu!" Un tie sacīja: "Dari, kā tev patīk." Bet priesteris
teica: "Lai vispirms mēs še stājamies Dieva priekšā."
37 Kad Sauls prasīja Dievam: "Vai man doties vajāt filistiešus? Vai
Tu tos dosi Israēla rokā?" - tad Tas Kungs viņam tanī dienā
neatbildēja.
38 Tad Sauls sacīja: "Nāciet šurp, visi tautas vadoņi, meklējiet un izdibiniet, kas bijis šodien šīs apgrēcības vaininieks!
39 Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas ir Israēlu izglābis, un,
jebšu tas būtu mans dēls Jonatāns, tam ir jāmirst!" Bet neviens no visas
tautas viņam neatbildēja.
40 Un atkal viņš sacīja visam Israēlam: "Jūs būsit vienā pusē, bet
es un mans dēls Jonatāns būsim otrā pusē." Bet kara tauta Saulam
atbildēja: "Dari, kā tev patīk."
41 Tad Sauls sacīja Tam Kungam, Israēla Dievam: "Dari zināmu
patiesību!" Tad Jonatāns un Sauls ar meslu tika apzīmēti, bet tauta
izgāja bez vainas.
42 Tad Sauls pavēlēja: "Metiet meslus par mani un par manu dēlu Jonatānu!" Un mesli krita par ļaunu Jonatānam.
43 Un Sauls vaicāja Jonatānam: "Saki man, ko tu esi izdarījis?" Un
Jonatāns viņam sacīja: "Es tikai ar sava šķēpa smaili, kas bija man
rokā, esmu nogaršojis lāsi medus; vai tāpēc man tagad jāmirst?"
44 Tad Sauls sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet, Jonatān, tev tiešām ir jāmirst!"
45 Tad ļaudis iebilda un sacīja Saulam: "Vai Jonatānam ir jāmirst,
kas Israēlam sagādāja šo lielo uzvaru? Nebūt ne! Tik tiešām, ka Tas
Kungs dzīvo, ne matam nebūs nokrist no viņa galvas! Jo viņš to šodien ir
veicis kopā ar Dievu." Un tā tauta Jonatānu atbrīvoja, un viņam nebija
jāmirst.
46 Tad Sauls pārtrauca filistiešu vajāšanu un devās atpakaļ kalnā; arī filistieši atgriezās paši savās vietās.
47 Bet Sauls bija sagrābis varu pār Israēlu, un viņš karoja
visapkārt pret visiem saviem ienaidniekiem: pret Moābu, pret Amona
bērniem un pret Edomu, pret Cobas ķēniņiem un pret filistiešiem. Un it
visus, pret kuriem viņš vērsās, viņš visur uzvarēja.
48 Un viņš rīkojās drosmīgi un sakāva amalekiešus, un izglāba Israēlu no viņu laupītāju rokām.
49 Un Saulam bija dēli: Jonatāns, Išvijs un Malhišs, un viņa abu meitu vārdi bija: pirmdzimtās - Meraba, bet jaunākās - Mihala.
50 Un Saula sievas vārds bija Ahinoāma, Ahimaaca meita; bet viņa
karaspēka virspavēlnieka vārds bija Abners, Nera, Saula tēvabrāļa, dēls.
51 Un Kīšs, Saula tēvs, un Ners, Abnera tēvs, abi bija Abiēla dēli.
52 Bet karš pret filistiešiem, kamēr Sauls dzīvoja, bija briesmīgs.
Un, kad Sauls redzēja kādu stipru un varenu cīnītāju, viņš to
pievienoja savam pulkam.
Jāņa evaņģēlijs 7:31-53
31 Bet no tautas daudzi Viņam sāka ticēt un sacīja: "Vai gan Kristus, kad Tas nāks, vairāk zīmes darīs, nekā šis ir darījis?"
32 Kad nu farizeji dzirdēja, ka tautā iet par Viņu tādas valodas,
tad augstie priesteri un farizeji nosūtīja sulaiņus, lai Viņu
apcietinātu.
33 Tad Jēzus sacīja: "Vēl īsu brīdi Es esmu pie jums, tad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis.
34 Jūs Mani meklēsit, bet neatradīsit, jo, kur Es noeimu, jūs nevarat līdzi nākt."
35 Tad jūdi sacīja cits citam: "Kur Viņš grib iet, ka mēs Viņu
nevarētu atrast? Vai tik Viņš negrib iet pie tiem, kas dzīvo starp
grieķiem, un mācīt grieķus?
36 Ko nozīmē vārdi, ko Viņš teica: jūs Mani meklēsit un neatradīsit, - un: kur Es noeimu, jūs nevarat līdzi nākt."
37 Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!
38 Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes."
39 To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja;
jo vēl nebija Gara, tāpēc ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.
40 Daudzi no tautas, kas šos vārdus dzirdēja, sacīja: "Šis tiešām ir gaidāmais pravietis."
41 Cits sacīja: "Šis ir Kristus." Bet citi sacīja: "Vai gan no Galilejas jānāk Kristum?
42 Vai nav sacīts rakstos, ka Kristus nāk no Dāvida dzimuma, no Betlēmes ciema, kur dzīvoja Dāvids?"
43 Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ.
44 Daži no viņiem gribēja Viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie Viņa nepielika.
45 Kad sulaiņi atgriezās pie augstiem priesteriem un farizejiem, tie viņiem sacīja: "Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?"
46 Sulaiņi atbildēja: "Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks."
47 Farizeji viņiem atbildēja: "Vai arī jums prāti sajaukti?
48 Vai gan kāds no valdības vīriem vai no farizejiem tic Viņam?
49 Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības, - lai nolādēti viņi!"
50 Tad viens no viņu vidus, Nikodēms, kas jau agrāk bija nācis pie Viņa, sacīja:
51 "Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, to iepriekš neuzklausījusi un neizzinājusi, ko viņš dara?"
52 Tie atbildēja viņam: "Vai arī tu esi galilietis? Izpēti un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis."
53 Un tie aizgāja katrs savā mājā.
Psalmi 109:1-31
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Ak, Dievs, es Tevi slavēju, neciet klusu!
2 Jo bezdievju mute un meļu mute ir atvērusies pret mani un runā ar viltus mēli.
3 Tie uzbrūk man dzēlīgi no visām pusēm ar naidīgiem vārdiem un bez iemesla apkaro mani.
4 Uz manu mīlestību tie atbild ar naidu, kaut es par tiem lūdzu Dievu.
5 Tie atmaksā labu ar ļaunu, ar ienaidu par manu mīlestību.
6 Iecel viņam bezdievi par tiesnesi, un sātans lai stāv viņam pie viņa labās rokas!
7 Par vainīgu lai viņš top atzīts tiesā, un pat viņa Dieva lūgšana lai kļūst viņam par grēku!
8 Viņa mūža dienas lai iet mazumā, viņa amatu lai pārņem citi!
9 Par bāriņiem lai kļūst viņa bērni un par atraitni viņa sieva!
10 Viņa bērni lai staigā kā klaidoņi ubagodami un meklē maizi tālu no savas tēva mājas drupām!
11 Parāda devējs lai atņem visu, kas viņam ir, svešinieki lai izvazā un laupa viņa mantu!
12 Neviens lai viņam nepalīdz, un lai neviens nežēlo viņa bārabērnus!
13 Viņa pēcnācēji lai top izdeldēti, otrā augumā lai izzūd viņa vārds!
14 Viņa tēva noziegumus Tas Kungs lai piemin, un viņa mātes grēki lai paliek nepiedoti!
15 Tie lai paliek Tā Kunga priekšā vienumēr, un viņa piemiņa lai izzūd virs zemes,
16 tādēļ ka viņš necentās rādīt mīlestību, bet vajāja atstāto un nabago un sirdī noskumušo, lai to nogalinātu.
17 Viņš mīlēja lāstu - lai tas tagad krīt uz viņa galvu; viņš nemīlēja svētību - tā tagad lai paliek tālu nost no viņa!
18 Viņš tērpās lāstos kā drēbēs - lai tie tagad spiežas kā ūdens viņam iekšā, kā eļļa viņa kaulos!
19 Tie lai top viņam kā par drēbēm, kas viņu sedz, kā par jostu, ar ko tas jožas!
20 Tā lai ir Tā Kunga alga maniem pretiniekiem un visiem tiem, kas par mani runā ļaunu!
21 Bet Tu, Kungs, esi ar mani Sava Vārda dēļ, Tava žēlastība ir liela, izglāb mani!
22 Jo es esmu nelaimīgs un nabags, mana sirds manī ir ievainota.
23 Es iznīkstu un zūdu kā novakara ēna, kas stiepjas garumā, un esmu līdzīgs sisenim, ko vētra dzenā.
24 Mani ceļi ļodzās no gavēšanas, un mana miesa ir izdilusi, un treknuma vairs nav.
25 Es esmu kļuvis ļaudīm par apsmieklu: kad viņi mani redz, viņi, mani nievādami, krata galvu.
26 Palīdzi man, ak, Kungs mans Dievs, izglāb mani pēc Savas žēlastības!
27 Lai viņi atzīst, ka tā ir Tava roka, ka Tu, Kungs, to dari!
28 Lai viņi lād, bet Tu svētī; kad viņi ceļas, tad lai viņi krīt kaunā, bet Tavs kalps lai priecājas!
29 Mani pretinieki lai top tērpti kaunā, viņu negods lai viņus sedz kā drēbes!
30 Bet es skaļi pateikšos Tam Kungam no visas sirds ar savu muti un slavēšu Viņu lielā pulkā,
31 jo Viņš stāv nabagam pie viņa labās rokas, lai viņu glābtu no tiem, kas viņu pazudina.
Salamana pamācības 15:5-7
5 Nepraša nonievā sava tēva mācības, bet, kas pieņem pārmācību, kļūs gudrs.
6 Taisnīgā namā ir visāda labuma diezgan, bet bezdievja ienākumi slēpj sevī pazudinājumu.
7 Zinīgu cilvēku lūpas pauž labus padomus, bet ģeķa sirds nebūt tāda nav.
www.bibele.lv
|
|
