|
2013-5-15
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Samuēla grāmata 17:1-18:4
1. Samuēla grāmata 17:1-18:4
17. nodaļa
1 Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un
viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās
nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas.
2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem.
3 Un filistieši nostājās uz kalna - vienā pusē, bet israēlieši
novietojās uz otra kalna - otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā.
4 Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts,
no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis.
5 Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu
bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara.
6 Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps.
7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši
simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā.
8 Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja
tiem: "Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu
filistietis, bet jūs - Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai
nāk lejā pie manis!
9 Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar
mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad
jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!"
10 Un filistietis vēl piebilda: "Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!"
11 Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās.
12 Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds
bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs
vīrs, labi gados.
13 Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo
triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais,
Abinadabs - otrs un Šama - trešais.
14 Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā,
15 bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē.
16 Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas.
17 Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē.
18 Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār
tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem
arī kādas piemiņas zīmes no viņiem."
19 Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri,
patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem.
20 Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu
nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis.
Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un
sacēla lielu kaujas troksni.
21 Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru.
22 Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem.
23 Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca
filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas,
ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos
dzirdēja.
24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās.
25 Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru,
kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks,
ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām
un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs
brīvu no nodevām Israēlā!"
26 Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams:
"Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu
no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir
neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?"
27 Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus."
28 Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar
šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu
esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju
pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu,
jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā."
29 Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums."
30 Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus
vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā
iepriekšējais.
31 Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis.
32 Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!"
33 Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim
filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir
karavīrs no savām jaunības dienām."
34 Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva
avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi
no ganāmā pulka,
35 tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es
izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it
spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu.
36 Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis
neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā
Dieva karapulkus izaicinājis!"
37 Un Dāvids turpināja un sacīja: "Tas Kungs, kas mani ir izglābis
no lauvas un no lāča ķetnām - tas mani izglābs arī no šī filistieša
rokas." Tad Sauls sacīja: "Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!"
38 Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas.
39 Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja
staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: "Tā
es nevaru iet, jo es neesmu tā radis." Un Dāvids atkal novilka visu no
sevis nost.
40 Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus
gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš
lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī
filistietim.
41 Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu.
42 Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un
viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un
patīkamu izskatu.
43 Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie
manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā.
44 Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!"
45 Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un
šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas
ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis.
46 Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un
tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku
līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes,
lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs!
47 Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar
zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod
mūsu rokā!"
48 Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos,
tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim
pretī.
49 Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to
laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās
viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes.
50 Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā.
51 Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu,
izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu.
Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad
tie metās bēgt.
52 Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara
saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas
pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu
no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai.
53 Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni.
54 Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī.
55 Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad
viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: "Kā dēls ir šis
zēns, Abner?" Tad Abners viņam atbildēja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele
ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!"
56 Tad ķēniņš Sauls sacīja: "Pajautā, kā dēls ir šis zēns!"
57 Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners
viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā.
58 Tad Sauls viņam jautāja: "Kā dēls tu esi, jaunekli?" Un Dāvids atbildēja: "Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls."
18. nodaļa
1 Un, kad viņš bija beidzis runāt ar Saulu, tad Jonatāna sirds
saistījās ar Dāvida sirdi un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš
bija tikpat kā viņa paša dzīvība.
2 Un Sauls tanī pašā dienā ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties viņa tēva namā.
3 Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu paša sirdi.
4 Un Jonatāns noņēma savu apmetni, kas viņam bija, un viņš to deva
Dāvidam, kā arī savas bruņas, savu zobenu, savu loku un savu jostu.
Jāņa evaņģēlijs 8:21-30
21 Tad Viņš atkal tiem sacīja: "Es aizeimu, un jūs
Mani meklēsit un tomēr mirsit savos grēkos. Kurp Es eimu, tur jūs
nevarat līdzi nākt."
22 Tad jūdi sacīja: "Viņš taču pats Sev nedarīs galu, ka Viņš saka: kurp Es eimu, jūs nevarat līdzi nākt."
23 Viņš tiem sacīja: "Jūs esat no zemes, Es esmu no augšienes, jūs piederat šai pasaulei, Es nepiederu šai pasaulei.
24 Tādēļ Es jums sacīju, ka jūs mirsit savos grēkos. Jo, ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos."
25 Tad tie sacīja Viņam: "Kas Tu tāds esi?" Jēzus viņiem sacīja: "Es esmu no iesākuma, kā jau esmu jums teicis.
26 Daudz kas Man par jums jārunā un jāspriež. Bet Tas, kas Mani
sūtījis, ir patiess, un Es pasaulei stāstu to, ko no Viņa esmu
dzirdējis."
27 Bet tie nesaprata, ka Viņš runāja uz viņiem par Tēvu.
28 Tad Jēzus sacīja: "Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad
jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet
runāju, kā Tēvs Mani mācījis.
29 Un, kas Mani ir sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr."
30 Viņam tā runājot, daudzi sāka Viņam ticēt.
Psalmi 111:1-10
1 Alelujā! Es pateicos Tam Kungam un daudzinu Viņu no visas sirds taisno vidū un draudzē.
2 Lieli ir Tā Kunga darbi; tos lai cenšas izdibināt visi, kam par tiem sirsnīgs prieks.
3 Slaveni un brīnišķi ir Viņa darbi, Viņa taisnība paliek mūžīgi.
4 Viņš Saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu; žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs.
5 Viņš dod barību tiem, kas Viņu bīstas; Viņš piemin un atceras Savu derību mūžīgi.
6 Viņš rādīja Savai tautai Savus varenuma pilnos darbus, tai nododams citu tautu mantojumu.
7 Viņa roku darbi ir uzticība un tiesiski taisna patiesība, negrozāmi ir visi Viņa baušļi;
8 nodrošināti mūžīgi mūžam, tie pamatoti uzticībā un godīgumā.
9 Viņš sūtīja pestīšanu Savai tautai un noteica, ka Viņa derība pastāvēs mūžīgi. Svēts un bijājams ir Viņa Vārds.
10 Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi.
Salamana pamācības 15:11
11 Elle un bezdibeņi stāv atklāti Tā Kunga priekšā, cik gan vēl jo vairāk tad cilvēku bērnu sirdis!
www.bibele.lv
|
|
