|
2013-5-16
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Samuēla grāmata 18:5-19:24
- Salamana pamācības 15:12-14
1. Samuēla grāmata 18:5-19:24
18. nodaļa
5 Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu
sūtīja. Viņš arī visu sapratīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par
virsnieku karavīriem. Viņš jo labi patika visai tautai un tāpat arī
Saula galma ļaudīm.
6 Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup
ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām
Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar
bungām, prieka saucieniem un dejas solī.
7 Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: "Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu."
8 Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un
viņš sacīja: "Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie
devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!"
9 Un, sākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu - un tā arī joprojām.
10 Un notika, ka nākamajā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva
un viņš nonāca savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku
spēlēja cītaru kā ik dienas, un Saulam bija rokā šķēps.
11 Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas. Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes.
12 Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka Tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis.
13 Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no
sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara
gājienos un atgriezās no tiem sava karapulka priekšgalā.
14 Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un Tas Kungs bija ar viņu.
15 Kad Sauls redzēja, ka viņš bija ļoti sapratīgs, tad tas no viņa bijās.
16 Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un atgriezās viņu karapulka priekšgalā.
17 Un Sauls sacīja Dāvidam: "Redzi, es tev došu savu vecāko meitu
Merabu par sievu, bet esi tikai man allaž varonīgs karotājs un izcīni tu
manā labā Tā Kunga karus." Pie tam Sauls domāja: mana roka nebūs tieši
pret viņu, bet lai filistieši ceļ savu roku pret viņu.
18 Bet Dāvids atbildēja Saulam: "Kas es esmu, un kas ir mana ģimene, mana tēva dzimta Israēlā, lai es kļūtu ķēniņa znots?"
19 Bet, kad pienāca laiks, kad Saula meitu Merabu vajadzēja izprecināt Dāvidam, tad tā tika dota par sievu Adriēlam no Meholas.
20 Bet Saula meita Mihala iemīlēja Dāvidu, un, kad tas tika pateikts Saulam, tad tas viņam patika.
21 Un Sauls nodomāja: to es viņam došu par sievu, lai tā kļūst
viņam par slazda valgu un lai viņš krīt filistiešu rokā. Tāpēc Sauls
sacīja Dāvidam: "Ar šo otru tu man šodien kļūsi par znotu."
22 Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: "Runājiet slepeni ar Dāvidu,
sacīdami: redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpotāji tevi mīl; tad
nu kļūsti tagad ķēniņam par znotu!"
23 Saula kalpi tad arī atkārtoja šos vārdus, Dāvidam pašam tos
dzirdot, bet Dāvids sacīja: "Vai tā ir maza lieta jūsu acīs - kļūt par
ķēniņa znotu? Un es taču esmu nabags un maznozīmīgs vīrs."
24 Kad Saula kalpi viņam paziņoja šos vārdus, sacīdami: "Šādus vārdus Dāvids ir runājis," -
25 tad Sauls sacīja: "Sakiet Dāvidam tā: ķēniņš neprasa nekādas
līgavas izpirkšanas maksas kā tikai vienu simtu filistiešu priekšādu,
lai tā būtu atriebība ķēniņa ienaidniekiem." Jo Saula nodoms bija likt
Dāvidam krist cīņā ar filistiešiem.
26 Kad šos viņa vārdus paziņoja Dāvidam, tad Dāvids bija ar mieru kļūt par ķēniņa znotu. Un, iekāms laiks bija piepildījies,
27 Dāvids jau cēlās, un viņa karavīri līdz ar viņu, devās ceļā un
nokāva no filistiešiem divi simti vīru. Un Dāvids atnesa viņu
priekšādas, un tās pilnā skaitā tika nodotas ķēniņam, lai viņš kļūtu par
ķēniņa znotu. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mihalu par sievu.
28 Un Sauls redzēja un atzina, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Mihala, Saula meita, viņu mīlēja.
29 Tad Sauls vēl daudz vairāk bijās Dāvida, un Sauls bija Dāvidam ienaidnieks visu laiku, kamēr viņš dzīvoja.
30 Un, kad filistiešu lielkungi izgāja karot, tad, lai arī cik
reizes tie būtu devušies uzbrukumā, Dāvids aizvien bija gudrāks nekā
visi citi Saula vadoņi; un tā viņa vārds kļuva augsti cienīts.
19. nodaļa
1 Tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem,
lai tie nonāvētu Dāvidu. Bet Jonatānam, Saula dēlam, Dāvids bija ļoti
mīļš.
2 Un Jonatāns paziņoja Dāvidam, teikdams: "Mans tēvs Sauls tīko pēc
tavas dzīvības, tāpēc rīt no rīta agri piesargies un labi paslēpies!
3 Bet es pats iziešu un nostāšos pie sava tēva sāniem tanī laukā,
kur tu būsi noslēpies, un es ar savu tēvu par tevi runāšu, un, ja es ko
ievērošu, tad es tev to pateikšu."
4 Un Jonatāns runāja labu par Dāvidu, sarunādamies ar savu tēvu
Saulu, un viņš tam sacīja: "Lai ķēniņš tik ļoti neapgrēkojas pret savu
kalpu Dāvidu, viņš nav pret tevi grēkojis, bet viņa darbība tev bijusi
ļoti noderīga.
5 Viņš pat savu dzīvību iežņaudza dūrē un nokāva lielo filistieti,
un Tas Kungs ir devis lielu izglābšanos visam Israēlam. To tu pats
redzēji un priecājies; kādēļ tu grēkodams alksti nevainīgā asinis un
tīko Dāvidu bez kāda iemesla nonāvēt?"
6 Un Sauls klausīja Jonatāna balsij, un viņš deva zvērestu: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, tam nebūs tikt nonāvētam!"
7 Un Jonatāns ataicināja Dāvidu, un Jonatāns pateica visus šos
vārdus Dāvidam; tad Jonatāns noveda Dāvidu Saula priekšā, un viņš bija
pret to tikpat laipns kā vakar un aizvakar.
8 Kad atkal karš no jauna cēlās un Dāvids izgāja un karoja ar
filistiešiem, tad viņš tos sakāva lielā kaujā, un tie no viņa metās
bēgt.
9 Bet Tā Kunga sūtītais ļaunais gars pārņēma Saulu, kad viņš sēdēja
savā namā, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids ar savu roku spēlēja
cītaru.
10 Tad Sauls gribēja ar savu šķēpu Dāvidu piedurt pie sienas, bet
viņš no Saula izvairījās, un tas iemeta šķēpu sienā. Tad Dāvids bēga un
tā tanī naktī izglābās.
11 Tai pašā naktī Sauls sūtīja vēstnešus uz Dāvida namu, lai tie
viņu uzmanītu, ka viņš varētu viņu nākamā rītā nonāvēt. Bet Mihala,
Dāvida sieva, to viņam pastāstīja, sacīdama: "Ja tu šinī naktī neglābsi
savu dzīvību, tad tu rīt no rīta būsi beigts!"
12 Un Mihala nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas aizgāja, bēga un izglābās.
13 Tad Mihala ņēma terafīmu, ielika to gultā, nolika galvgalī tam no kazu vilnas vērptu pārklāju un apklāja to ar segām.
14 Kad Sauls sūtīja vēstnešus saņemt Dāvidu, tā sacīja: "Viņš ir slims."
15 Tad Sauls sūtīja vēstnešus Dāvidu aplūkot, sacīdams: "Atnesiet viņu ar visu gultu pie manis, ka es viņu nogalinu."
16 Kad viņa vēstneši ienāca, tad redzi, terafīms bija gultā un kazu vilnas auduma pārklājs bija viņa galvgalī.
17 Tad Sauls sacīja Mihalai: "Kādēļ tu esi mani tā pievīlusi un
manu ienaidnieku atlaidusi, ka viņš ir aizbēdzis?" Bet Mihala sacīja
Saulam: "Viņš man sacīja: atlaid mani, jo citādi man tevi jānogalina!"
18 Tā Dāvids bēga, un viņš izglābās un nonāca pie Samuēla Rāmā, un
viņš tam visu izstāstīja, ko Sauls bija viņam nodarījis. Un tie cēlās,
viņš un Samuēls, un apmetās Najotā pie Rāmas.
19 Kad Saulam tas tika paziņots, sakot: "Redzi,- Dāvids atrodas Najotā pie Rāmas," -
20 tad Sauls izsūtīja vēstnešus, lai Dāvidu sagūstītu. Kad tie
redzēja praviešu pulku pravietojam un Samuēlu pie viņiem stāvam par
uzraugu, tad Dieva Gars nāca pār Saula vēstnešiem, ka arī viņi
pravietoja.
21 Kad tas tika Saulam paziņots, tad viņš izsūtīja citus vēstnešus,
bet arī tie pravietoja. Un tāpat tas notika ar vēstnešiem, kurus Sauls
izsūtīja trešo reizi, un arī tie pravietoja.
22 Un tad viņš pats gāja uz Rāmu; un, kad viņš nonāca pie lielās
ūdens tvertnes, kura atrodas pie Seho, tad viņš jautāja un sacīja: "Kur
atrodas Samuēls ar Dāvidu?" Un viņam teica: "Lūk, Najotā, Rāmas tuvumā!"
23 Tad viņš gāja uz turieni - uz Najotu pie Rāmas. Un arī pār viņu
nāca Dieva Gars, tā ka arī viņš gāja pravietodams, līdz viņš nonāca
Najotā pie Rāmas.
24 Un arī viņš tur novilka savas drēbes un pravietoja Samuēla
priekšā. Viņš krita kails pie zemes un gulēja tur visu dienu un arī
nakti. Tāpēc mēdz sacīt: vai tad arī Sauls ir starp praviešiem?
Jāņa evaņģēlijs 8:31-59
31 Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: "Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi,
32 un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus."
33 Tie Viņam atbildēja: "Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam
bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: jūs būsit brīvi?"
34 Jēzus viņiem atbildēja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.
35 Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu.
36 Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.
37 Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs Mani meklējat nokaut, jo Maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas.
38 Ko Es pie Tēva esmu redzējis, to Es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva."
39 Tie Viņam atbildēja: "Mūsu tēvs ir Ābrahāms." Jēzus viņiem saka: "Ja jūs esat Ābrahāma bērni, darait Ābrahāma darbus!
40 Bet jūs Mani meklējat nokaut, Mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko Es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis.
41 Jūs darāt sava tēva darbus!" Tie sacīja: "Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs, Dievs."
42 Jēzus viņiem sacīja: "Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu,
jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš
Mani sūtījis.
43 Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos.
44 Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva
kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo
patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš
ir melis un melu tēvs.
45 Bet Man jūs neticat, tāpēc ka Es runāju patiesību.
46 Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?
47 Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva."
48 Jūdi Viņam atbildēja: "Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?"
49 Jēzus atbildēja: "Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu.
50 Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu.
51 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!"
52 Tad jūdi Viņam sacīja: "Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms
ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves
nemūžam!
53 Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?"
54 Jēzus atbildēja: "Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas.
Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.
55 Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka
nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu
Viņa vārdus.
56 Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to."
57 Tad jūdi Viņam sacīja: "Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?"
58 Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es."
59 Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.
Psalmi 112:1-10
1 Alelujā! Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa baušļiem!
2 Viņa dzimums būs varens virs zemes, tas būs svētīts kā taisno cilts.
3 Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi.
4 Taisnajiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma; Viņš ir žēlīgs, žēlsirdīgs un taisns.
5 Labi tam cilvēkam, kas ir žēlsirdīgs un labprāt aizdod, viņš tiesā panāks savu taisnību;
6 viņš savā garā neļodzīsies nemūžam, taisnais paliek mūžīgā piemiņā.
7 Viņš nebīstas no ļaunas slavas, viņa sirds ir stipra savā paļāvībā uz To Kungu.
8 Viņa sirds ir droša, viņš nebīstas, tiekāms ar gandarījuma prieku viņš var noskatīties uz saviem ienaidniekiem.
9 Viņš ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienumēr, viņa rags paceļas godā.
10 Bezdievis to redz ar nepatiku un dusmām, bet viņš tomēr, kaut zobus griezdams, iznīks. Tas nenotiks, ko bezdievji vēlas.
Salamana pamācības 15:12-14
12 Smējējs nemīl to, kas viņu nosoda un dod viņam pareizus norādījumus, un tāpēc viņš nepiebiedrojas zinīgajiem.
13 Līksma sirds dara līksmu arī vaigu, bet, ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme.
14 Gudrā sirds rīkojas apdomīgi, bet neprašas mute klāsta muļķības.
www.bibele.lv
|
|
