|
2013-5-17
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Samuēla grāmata 20:1-21:15
- Salamana pamācības 15:15-17
1. Samuēla grāmata 20:1-21:15
20. nodaļa
1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja
Jonatānam: "Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko
es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?"
2 Tad tas viņam sacīja: "Lai Dievs pasargā! Tu nemirsi! Redzi,
manam tēvam ir paradums gan lielās, gan mazās lietās, ka viņš man
iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu?
Tas tā nav."
3 Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: "Tavs tēvs it labi zina, ka es
esmu atradis labvēlību tavās acīs, un tādēļ viņš domā: labāk lai
Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Tik tiešām,
ka Tas Kungs ir dzīvs un cik tava dvēsele dzīva, - tik viens solis vien
ir starp mani un nāvi!"
4 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu."
5 Un Dāvids sacīja Jonatānam: "Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un
man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un jāēd. Bet atļauj man iet,
lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vakaram.
6 Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids
lūgdams mani lūdza, ka viņš varētu steigties uz savu pilsētu Bētlemi, jo
tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai.
7 Un, ja viņš tad teiktu: labi, - tad tavam kalpam nedraud nekādas
briesmas, bet, ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā
ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu.
8 Savukārt tu tad parādi savam kalpam žēlsirdību, jo tu pats esi
slēdzis ar savu kalpu Tā Kunga derību. Bet, ja pie manis tomēr atrodams
kāds noziegums, tad nonāvē tu mani, jo kāpēc gan tad tu gribētu mani
vest atpakaļ pie sava tēva?"
9 Tad Jonatāns sacīja: "Lai tas tev nemūžam nenotiek! Ja vien es
tikai izzināšu, ka mans tēvs ir apņēmies tev darīt ļaunu, tad kā gan lai
es tev to nepateiktu!"
10 Tad Dāvids sacīja Jonatānam: "Kas man to pateiks, ja tavs tēvs tev atbildēs bargi?"
11 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Nāc, iesim laukā!" Un tie abi izgāja laukā.
12 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir
liecinieks, ka es šinī noliktā laikā, rīt vai parīt, izdibināšu viņa
prātu, un redzi, ja tas būtu labvēlīgs pret Dāvidu un es tev to nedarītu
zināmu, tev nosūtīdams vārdu liecību,
13 tad lai Tas Kungs liek Jonatānam agrāk vai vēlāk par to ciest!
Bet, ja mans tēvs būs apņēmies tev ko ļaunu darīt, tad es tev to arī
ziņošu, ka tu varēsi neskarts aiziet. Un tad lai Tas Kungs ir ar tevi,
kā Viņš ir bijis ar manu tēvu.
14 Un kaut tu, kamēr es esmu vēl dzīvs, man parādītu Tā Kunga žēlastību,
15 bet arī kad es jau būšu miris, kaut tu nemūžam neatrautu savu
žēlastību no mana nama - arī tad ne, kad Tas Kungs būs izdeldējis no
zemes virsus visus Dāvida ienaidniekus!"
16 Tā Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu un sacīja: "Tas Kungs lai atriebj Dāvida ienaidniekiem!"
17 Un Jonatāns vēlreiz ar zvērestu apstiprināja savu solījumu,
tāpēc ka viņš to mīlēja ar tādu pašu mīlestību kā pats savu dvēseli.
18 Un Jonatāns viņam sacīja: "Rīt ir jauns mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša.
19 Bet trešajā dienā tiešām ej un noej uz to vietu, kur tu slēpies toreiz, un apmeties blakus Azela akmenim.
20 Tad es izšaušu trīs bultas tā virzienā, it kā mērķī šaudams.
21 Un redzi, tad es nosūtīšu zēnu, sacīdams: ej un sameklē manas
bultas! Un, ja es zēnam skaidri teikšu: redzi, bultas ir šaipus tevis,
nāc un tās paņem, - tad nāc, jo viss ir labi un nav nekāda ļaunuma, no
kā tev jābīstas, - tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo!
22 Bet, ja es zēnam teikšu: redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu
projām no tevis, otrā pusē, - tad ej projām, jo Tas Kungs tevi sūta
prom.
23 Bet par šo lietu, par kuru mēs spriežam - es un tu, redzi, lai
Tas Kungs pats ir starp mani un tevi vienīgais derības līdzzinātājs."
24 Tad Dāvids apslēpās laukā; un, kad pienāca Jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie mielasta galda.
25 Un, kad ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie
sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās
Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša.
26 Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: tam būs
kaut kas atgadījies, ka tas nav šķīsts; viņš vēl nebūs licis šķīstīt
sevi.
27 Un notika, ka arī nākošā dienā, kas sekoja Jauna mēness
svētkiem, Dāvida vieta atkal stāvēja tukša, un tad Sauls sacīja savam
dēlam Jonatānam: "Kāpēc Isaja dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne
šodien?"
28 Tad Jonatāns atbildēja Saulam: "Dāvids mani lūgdams lūdza, ka varētu noiet uz Bētlemi.
29 Un viņš man sacīja: lūdzams, atlaid mani, jo mūsu dzimtai ir
kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis
ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad,
lūdzams, atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos. - Tāpēc viņš nav
ieradies pie ķēniņa galda."
30 Tad Sauls iekaisa dusmās pret Jonatānu un uz to sacīja: "Tu
izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls! Vai tad es nezinu,
ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un
savas mātes netiklām miesām ar to arī sagādādams kaunu?
31 Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, nedz tu, nedz tava ķēniņa
vara nepastāvēs. Bet tagad sūti un liec viņu atvest pie manis, jo viņam
ir jāmirst!"
32 Tad Jonatāns atbildēja savam tēvam Saulam, viņam sacīdams: "Kādēļ viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?"
33 Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt.
34 Tad Jonatāns savā dusmu karstumā piecēlās no galda, un viņš neko
neēda tanī jauna mēness otrā dienā, jo viņa prāts bija noskumis par
Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā.
35 Un nākamā rītā Jonatāns izgāja laukā, kā viņš bija ar Dāvidu norunājis, un jauns zēns bija viņam līdzi.
36 Un viņš sacīja savam zēnam: "Skrej, meklē tās bultas, ko es
šaušu!" Tad zēns skrēja, un viņš izšāva vienu bultu, kas pārlidoja tam
pāri.
37 Kad zēns nonāca tanī vietā, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis,
tad Jonatāns sauca zēnam pakaļ: "Vai bulta nav viņpus tevis vēl tālāk?"
38 Un atkal Jonatāns izsaucās zēna aizmugurē: "Ātri, pasteidzies,
neapstājies!" Tad Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava
kunga.
39 Bet šis zēns neko nenojauta; tikai Jonatānam un Dāvidam bija zināma viņu noruna.
40 Un Jonatāns nodeva savus ieročus zēnam un tam sacīja: "Ej, nones tos uz pilsētu!"
41 Kad zēns aizgāja, tad Dāvids piecēlās no savas vietas pret
dienvidiem, un viņš nometās uz sava vaiga pie zemes; un tā viņš lūgšanā
trīs reizes metās ar vaigu pie zemes, tad viņi viens otru skūpstīja un
abi divi raudāja, bet Dāvids it sevišķi stipri.
42 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ej ar mieru! Ko mēs abi esam Tā
Kunga Vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas Kungs lai ir starp
mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, - tā tas lai
paliek mūžīgi!"
43 Un Dāvids piecēlās un aizgāja, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.
21. nodaļa
1 Tad Dāvids nonāca Nobā pie priestera Ahimeleha, bet Ahimelehs
izbijās, nāca Dāvidam pretī un viņam jautāja: "Kāpēc tu nāc viens pats
un neviena nav tev līdzi?"
2 Tad Dāvids sacīja priesterim Ahimeleham: "Ķēniņš man ir devis
kādu uzdevumu, un viņš man sacīja: lai neviens nekā nedabū zināt par to
lietu, kuras dēļ es esmu tevi sūtījis un par ko es esmu tev pavēlējis! -
Tāpēc es esmu saviem puišiem pavēlējis palikt noteiktā vietā.
3 Un nu, kas tev ir pie rokas pašreiz? Dod man kādas piecas maizes vai kas vien te atrodas!"
4 Tad priesteris atbildēja Dāvidam: "Man nav še pie rokas
ikdienišķās maizes, bet gan tikai svētās maizes; ja vien puiši ir
atturējušies no sievām!"
5 Tad Dāvids atbildēja priesterim: "Tiešām! Sievas mums jau trīs un
pat vairākas dienas nav bijušas pieejamas, kopš esam ceļā, un šo puišu
miesas bija šķīstas un lietas bija svētas - arī šoreiz, kaut tas ir
parasts gājiens. Bet cik daudz vairāk tas izcelsies šodien, kad tas tiks
svētīts ar šo svētumu!"
6 Tad priesteris viņam iedeva svēto maizi, šo svētumu, tāpēc ka tur
nebija citas maizes kā vienīgi tikai pāri palikušās Tam Kungam priekšā
ceļamās maizes, kuras noņēma, lai atkal tanī pašā dienā uzliktu jaunas.
7 Un tur bija todien kāds vīrs no Saula kalpiem. Tas bija
ieslēdzies Tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs, viņš bija
edomietis un uzraugs pār Saula ganiem.
8 Un Dāvids prasīja Ahimeleham: "Vai tev nav pie rokas kāds šķēps
vai zobens? Es neesmu līdzi paņēmis nedz savu zobenu, nedz savus
ieročus, tāpēc ka ķēniņa uzdevums bija steidzams."
9 Tad priesteris atbildēja: "Redzi, filistieša Goliāta zobens, kuru
tu Terebinšu ielejā nokāvi, tas ir še drēbē ietīts aiz efoda; ja tu to
gribi ņemt, tad ņem, jo te cita neviena nav kā tikai tas vien." Tad
Dāvids teica: "Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!"
10 Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Ahiša, Gātas ķēniņa.
11 Tad Ahiša kalpi viņam jautāja: "Vai šis nav Dāvids, kaimiņu
zemes ķēniņš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma,
kuru, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids
desmitiem tūkstošu!"
12 Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Ahiša, Gātas ķēniņa.
13 Un tādēļ viņš izlikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā.
14 Tad Ahišs sacīja saviem kalpiem: "Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs. Kāpēc jūs to esat pie manis atveduši?
15 Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā
priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam maz bija
atļauts ienākt manā namā?"
Jāņa evaņģēlijs 9:1-41
1 Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs.
2 Viņa mācekļi Viņam jautāja: "Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?"
3 Jēzus atbildēja: "Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.
4 Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.
5 Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma."
6 To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm
7 un sacīja viņam: "Ej, mazgājies Ziloas (tulkojumā: sūtītais) dīķī!" Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs.
8 Tad kaimiņi un citi, kas viņu iepriekš bija redzējuši, ka viņš ubagoja, sacīja: "Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?"
9 Daži sacīja: viņš tas ir, - citi turpretim: nē, bet viņš tam līdzīgs. Viņš pats sacīja: "Es tas esmu."
10 Tad tie viņam sacīja: "Kā tad tavas acis ir atvērušās?"
11 Viņš atbildēja: "Cilvēks, kuru sauc Jēzus, iztaisīja svaidāmo,
svaidīja ar to manas acis un sacīja man: ej uz Zilou un mazgājies! - Tad
es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs."
12 Tie viņam jautāja: "Kur Viņš ir?" Viņš sacīja: "Es nezinu."
13 Tad viņi šo agrāk neredzīgo cilvēku aizveda pie farizejiem.
14 Bet tā diena bija sabats, kad Jēzus bija taisījis svaidāmo un bija atvēris viņa acis.
15 Arī farizeji viņu atkal jautāja, kā viņš ticis redzīgs. Viņš
sacīja tiem: "Viņš uzlika svaidāmo uz acīm, es mazgājos un - varu
redzēt."
16 Tad daži farizeji sacīja: "Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš
nesvētī sabatu." Bet citi sacīja: "Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas
zīmes?" Un tie sāka šķelties savā starpā.
17 Tad viņi atkal saka neredzīgajam: "Ko tu pats saki par Viņu, ka Viņš atvēris tavas acis?" Tas sacīja: "Viņš ir pravietis."
18 Bet jūdi neticēja tam, ka viņš bijis neredzīgs un kļuvis redzīgs, kamēr tie nebija atsaukuši izdziedinātā cilvēka vecākus.
19 Viņi tiem jautāja: "Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis? Kā tad viņš tagad var redzēt?"
20 Viņa vecāki atbildēja: "Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis;
21 bet, kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas
viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš
pats par sevi atbildēs."
22 Tā viņa vecāki runāja, baidīdamies no jūdiem; jo jūdi jau bija
sarunājušies katru, kas Viņu apliecinātu par Kristu, izslēgt no
draudzes.
23 Tāpēc viņa vecāki sacīja: "Viņš ir pilngadīgs, jautājiet viņam pašam!"
24 Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis,
un sacīja viņam: "Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir
grēcinieks."
25 Tad tas atbildēja: "Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt."
26 Viņi tam sacīja: "Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis?"
27 Viņš tiem atbildēja: "Es jums jau teicu, bet jūs neesat
klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt
par Viņa mācekļiem?"
28 Tad tie viņu nolamāja un sacīja: "Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi.
29 Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir."
30 Izdziedinātais viņiem atbildēja: "Tas ir dīvaini, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis.
31 Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Viņš klausa.
32 Nemūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis.
33 Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt."
34 Tie viņam atbildēja: "Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?" Un tie viņu izdzina ārā.
35 Jēzus dabūja zināt, ka viņi to izdzinuši ārā. Saticis to, Viņš sacīja: "Vai tu tici Cilvēka Dēlam?"
36 Tas atbildēja: "Kungs, kas Tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?"
37 Jēzus viņam sacīja: "Tu esi Viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas Viņš ir."
38 Viņš teica: "Es ticu, Kungs!" - un To pielūdza.
39 Un Jēzus sacīja: "Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli."
40 To dzirdēja daži farizeji, kas bija pie Viņa, un Viņam sacīja: "Mēs taču neesam akli?"
41 Jēzus viņiem sacīja: "Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, - tāpēc jūsu grēks paliek."
Psalmi 113:1-114:8
Psalms 113.
1 Alelujā! Teiciet jūs, Tā Kunga kalpi, teiciet Tā Kunga Vārdu!
2 Slavēts lai ir Tā Kunga Vārds no šā laika mūžīgi mūžam!
3 No saules lēkta līdz tās rietam slavēts lai ir Tā Kunga Vārds!
4 Tas Kungs Savā diženumā ir augstāks par visām tautām, Viņa godība paceļas pāri pār debesīm.
5 Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā,
6 kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi!
7 Viņš paceļ no pīšļiem un paaugstina nabaga nelaimīgo no dzīves dubļiem,
8 lai nosēdinātu viņu blakus dižciltīgajiem, viņa tautas dižciltīgajiem.
9 Viņš dod bezbērnu sievai vietu un tiesu namā, ka viņa kļūst laimīga bērnu māte. Alelujā!
Psalms 114.
1 Kad israēlieši izgāja no Ēģiptes un Jēkaba nams devās projām no svešas valodas tautas,
2 tad Jūda kļuva par Viņa svēto vietu un Israēls par Viņa varas apgabalu.
3 Jūra to redzēja un bēga, Jordāna pagrieza atpakaļ savu straumi.
4 Kalni lēkāja kā auni un pakalni kā jauni jēri.
5 Kas tev bija, jūra, ka tu bēgi, un tev, Jordāna, ka tu griezies atpakaļ?
6 Kas notika jums, kalni, ka jūs lēkājāt kā auni un jūs, pakalni, kā jauni jēri?
7 Tā Kunga priekšā drebi, tu zeme, drebi Jēkaba Dieva priekšā,
8 kas pārvērta klinti par ezeru un akmeņus par ūdens avotiem!
Salamana pamācības 15:15-17
15 Noskumušajam nav nevienas priecīgas dzīves dienas, bet laba noskaņa rada ik dienas patīkamu labsajūtu.
16 Labāks ir mazumiņš ar Tā Kunga bijāšanu nekā liela manta, kam nemiers un raizes klāt.
17 Ir labāk kāpostu virums ar mīlestību nekā barots vērsis ar naidu.
www.bibele.lv
|
|
