|
2013-5-19
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Samuēla grāmata 24:1-25:44
- Salamana pamācības 15:20-21
1. Samuēla grāmata 24:1-25:44
24. nodaļa
1 Un Dāvids aizgāja no turienes un apmetās En-Gedija nepieejamās kalnu augstienēs.
2 Un notika, kad Sauls bija atgriezies atpakaļ no filistiešu
vajāšanas, tad viņam pateica, ka pēc ļaužu runām Dāvids esot En-Gedija
tuksnesī.
3 Tad Sauls ņēma trīs tūkstošus izlasītu vīru no visa Israēla un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus uz kalnu kazu klintīm.
4 Un, kad viņš nonāca pie avju aplokiem ceļa malā, tur bija kāda
ala, un Sauls tur iegāja dabiskās vajadzībās. Bet Dāvids un viņa vīri
atradās alas dibenā.
5 Tad Dāvida vīri tam sacīja: "Redzi, šī patiesi ir tā diena, par
kuru Tas Kungs tev ir sacījis: redzi, Es tavu ienaidnieku nodošu tavā
rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks." Un Dāvids
piecēlās un slepus nogrieza Saula virssvārku stūri.
6 Bet vēlāk Dāvidam sirds jo strauji lēca krūtīs, tādēļ ka viņš bija nogriezis apģērba stūri, kas piederēja Saulam.
7 Un viņš teica saviem vīriem: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā,
ka es ko nodarītu savam pavēlniekam, Tā Kunga svaidītam, un ka es pret
to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais!"
8 Un Dāvids ar vārdiem apsauca pats savus vīrus, un viņš tiem neļāva uzbrukt Saulam; un Sauls piecēlās un izgāja no alas.
9 Tūliņ pēc tam cēlās arī Dāvids, izgāja no alas un sauca Saulam
nopakaļ: "Mans pavēlniek un ķēniņ!" Kad Sauls atskatījās atpakaļ, tad
Dāvids noliecās ar savu vaigu pie zemes, tā parādīdams tam godu.
10 Un Dāvids sacīja Saulam: "Kāpēc tu klausi ļaužu valodām, kas saka: redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi?
11 Redzi, šodien tavas acis redz, ka Tas Kungs tevi šodien tanī alā
bija nodevis manā rokā; un, kaut gan kāds gribēja mani pierunāt, lai es
tevi nogalinu, es tevi žēloju un domāju: es tomēr necelšu savu roku
pret savu pavēlnieku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais.
12 Un nu, mans tēvs, skaties šurp! Tu redzi te savu virssvārku
stūri manā rokā; un redzi, es esmu gan nogriezis tavu virssvārku stūri,
bet tevi neesmu nogalinājis; tāpēc atzīsti un saproti, ka manā prātā nav
nedz ļaunuma, nedz viltus un ka es neesmu pret tevi apgrēkojies, bet tu
gan uzglūni manai dvēselei, lai man to atrautu.
13 Lai Tas Kungs pats ir tiesnesis starp mani un tevi, un lai Tas
Kungs pats atdara un atriebj tev manā vietā, bet mana roka nebūs pret
tevi!
14 Tēvutēvu sakāmvārds saka: no bezdievīgiem iziet bezdievība. - Bet mana roka nebūs pret tevi!
15 Ko tu, Israēla ķēniņ, esi izgājis vajāt? Ko tu īsteni vajā? Vienu beigtu suni, vienu atsevišķu blusu!
16 Tāpēc lai Tas Kungs ir tiesnesis un lai izspriež taisnību un
tiesu starp mani un tevi! Viņš arī izmeklēs manu lietu, aizstāvēs un
atbrīvos mani no tavas rokas."
17 Kad Dāvids bija beidzis šos vārdus ar Saulu runāt, tad notika,
ka Sauls sacīja: "Vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid?" Un Sauls
pacēla savu balsi un gauži raudāja.
18 Un viņš sacīja Dāvidam: "Tu esi taisnāks nekā es, jo tu man esi labu darījis, bet es pret tevi esmu bijis ļauns.
19 Un šodien tu esi savu mīlestību pret mani parādījis it sevišķi
spēcīgi, jo, kad Tas Kungs mani bija nodevis tavā rokā, tu tomēr mani
neesi nogalinājis.
20 Vai tad ir kāds, kas, savu ienaidnieku atradis, to atlaistu,
novēlēdams viņam labu ceļu? Lai Tas Kungs tev par to atmaksā ar labu, ko
tu šodien man esi darījis!
21 Un redzi, tagad es zinu, ka tu tiešām valdīsi kā ķēniņš un ka tavā rokā pastāvēs Israēla ķēniņa valstība.
22 Un tagad zvērē pie Tā Kunga, ka tu manu dzimumu pēc manis neizdeldēsi un manu vārdu mana tēva namā neiznīcināsi!"
23 Tad Dāvids zvērēja Saulam, un Sauls atgriezās savās mājās, bet
Dāvids un viņa vīri devās kalnup uz savām nocietinātām kalnu vietām.
25. nodaļa
1 Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un
viņu apglabāja Rāmā, viņa dzimtajā vietā. Bet Dāvids cēlās un nogāja uz
Pāranas tuksnesi.
2 Un tur bija kāds vīrs pie Maonas kalna, kura saimniecība atradās
Karmelā; un šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam bija trīs tūkstoši avju un
tūkstotis kazu; un viņš pašreiz bija nodarbināts Karmelā, lai cirptu tur
savas avis.
3 Šis vīrs saucās Nābals, un viņa sievas vārds bija Abigaila. Viņa
sieva bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā, bet pats vīrs bija
no kālebu cilts, varmācīgs un ļauns.
4 Kad Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals pašreiz cērp savas avis,
5 tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: "Eita
augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un
vaicājiet, kā tam labi klājas.
6 Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu un miers ar visu, kas tev pieder!
7 Es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Un
tolaik, kad tavi gani bija pie mums, mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un
tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā.
8 Vaicā saviem puišiem, tie tev to pastāstīs! Lai tad arī šie
jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši.
Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, ko tava roka
atrod!"
9 Kad Dāvida puiši bija atnākuši un Dāvida uzdevumā visus viņa vārdus pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu.
10 Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: "Kas tas Dāvids
tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu,
kuri aizbēg no saviem kungiem!
11 Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai
sagatavoto gaļu, kuru es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to
piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?"
12 Tad Dāvida puiši atgriezās uz sava ceļa un gāja atpakaļ; un viņi nāca un izstāstīja Dāvidam visus šos vārdus.
13 Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: "Apjoziet ikviens savu zobenu!"
Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un
tie devās Dāvida vadībā augšup - kādi četri simti vīru, bet kādi divi
simti vīru palika pie mantām.
14 Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu
puišiem pastāstīja, sacīdams: "Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no
tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlējumus, bet viņš tos
izsmēja.
15 Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi: tie mums nekā
ļauna nav darījuši, un mums nekas nav zudis visu šo laiku, kamēr mēs,
kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā.
16 Tie mums bija par aizsargmūri gan naktīs, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām.
17 Un nu, zini un skaties pati, ko tu vari darīt, jo mūsu kungam un
visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir nekam nederīgs vīrs,
un ar viņu nekā nevar sarunāties."
18 Tad Abigaila steidzās un ņēma divi simti maizes un divus ādas
traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un
piecus mērus grauzdētu miltu, un simts rozīņu raušu, un divi simti vīģu
raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem.
19 Un viņa sacīja saviem puišiem: "Izejiet man pa priekšu; redzi,
es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!" Bet savam vīram Nābalam viņa to
nepateica.
20 Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad
redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa.
21 Bet Dāvids bija pie sevis sacījis: "Tiešām, es esmu velti visu
sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam
pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu.
22 Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara šādi vai vēl vairāk, ja es
no visa tā, kas viņam pieder, līdz rīta gaismai atstātu pāri kaut vienu
vienīgu, kas vīriešu kārtas!"
23 Kad Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no
ēzeļa un krita Dāvida priekšā uz sava vaiga un noliecās līdz zemei.
24 Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: "Lai uz mani, mans
kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to
dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus!
25 Mans kungs, lūdzams, nedusmojies uz šo nekam nederīgo vīru, uz
Nābalu, jo, kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals ir viņa
vārds, un ģeķība iet viņam līdzi. Bet es, tava kalpone, tavus puišus, ko
tu, mans kungs, biji atsūtījis, gan netiku redzējusi.
26 Un tagad, mans kungs, tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvs un tava
dvēsele dzīva, Tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu
neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un tagad, lai
taviem ienaidniekiem un visiem, kuri pret manu kungu domā ļauni, klājas
tāpat kā Nābalam!
27 Un šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kuri seko manam kungam viņa ceļos.
28 Piedod, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: jo Tas Kungs
patiešām uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā
Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika
gala.
29 Un, ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc
tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvības
tīstoklī, kas pieder Tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku
dvēseli izlingos kā no lingas!
30 Kad Tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis,
būs darījis un kad Viņš tevi būs ar Savu pavēli cēlis par valdnieku
Israēlam,
31 tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas
pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev
taisnību. Un, kad Tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad
piemini savu kalponi."
32 Tad Dāvids sacīja Abigailai: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir sūtījis man pretī!
33 Un slavēta lai ir tava gudrība, un slavēta lai esi tu pati: tu
esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asinsgrēkā un ka es pats
ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu!
34 Un patiesi, tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, ir dzīvs,
kas mani aizkavējis tev ļaunu darīt: ja tu nebūtu steigusies un nākusi
man pretī, tad Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena,
kas vīriešu kārtas!"
35 Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un
viņš tai sacīja: "Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu
paklausījis tavai balsij un ievērojis tavu lūgumu."
36 Kad nu Abigaila atgriezās pie Nābala atpakaļ, tad viņam bija
dzīres viņa namā. Tās bija īstas ķēniņa dzīres, un Nābals bija visai
priecīgā omā. Bet, tā kā viņš bija ļoti piedzēries, tad viņa tam
nesacīja ne pušplēsta vārda līdz rīta ausmai.
37 Bet, kad nākamā rītā Nābals bija savu dzēruma reibumu izgulējis,
viņa sieva tam izstāstīja visus šos notikumus. Tad viņa sirds viņa
miesās pamira, un viņš kļuva kā akmens.
38 Un pēc kādām desmit dienām Tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira.
39 Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, tad viņš sacīja:
"Slavēts ir Tas Kungs, kas manu apsmieklu ir atriebis Nābalam un kas
Savu kalpu ir pasargājis no ļauna darba; Tas Kungs Nābala ļaunam darbam
ir licis krist uz viņa paša galvu!" Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie
Abigailas un viņu bildināja, lai to ņemtu sev par sievu.
40 Kad Dāvida kalpi nonāca pie Abigailas uz Karmela un tie viņai
sacīja, teikdami: "Dāvids ir mūs pie tevis sūtījis, lai ņemtu tevi sev
par sievu," -
41 tad viņa cēlās, metās uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Jā,
tava kalpone ir ar mieru, ka viņa kalpodama mazgātu sava kunga kalpu
kājas."
42 Un Abigaila cēlās un steidzās un sēdās uz sava ēzeļa, tāpat
viņas piecas jaunavas, kalpones, kuras viņu pavadīja ik uz soļa. Tā viņa
sekoja Dāvida vēstnešiem un kļuva viņa sieva.
43 Bet Dāvids ņēma arī Ahionāmu no Jezreēlas, un tā viņas abas kļuva viņam sievas,
44 jo Sauls savu meitu Mihalu, Dāvida sievu, bija atdevis Paltiēlam, Laiša dēlam, kas bija no Gallimas.
Jāņa evaņģēlijs 10:22-42
22 Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā.
23 Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē.
24 Jūdi Viņu ielenca un sacīja Viņam: "Cik ilgi Tu mūs turēsi neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums to skaidri!"
25 Jēzus viņiem atbildēja: "Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva Vārdā, nodod liecību par Mani.
26 Bet jūs neticat, jo nepiederat pie Manām avīm.
27 Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko.
28 Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.
29 Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.
30 Es un Tēvs, mēs esam viens."
31 Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai Viņu nomētātu.
32 Jēzus tiem atbildēja: "Daudz labu darbu Es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ jūs Mani gribat nomētāt?"
33 Jūdi Viņam atbildēja: "Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam
nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari
Sevi par Dievu."
34 Jēzus viņiem atbildēja: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. -
35 Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti,
36 vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat
pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls.
37 Ja Es nedaru Sava Tēva darbus, neticiet Man!
38 Bet, ja Es tādus daru, tad, ja Man neticat, ticiet vismaz šiem
darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā."
39 Tad tie atkal Viņu taisījās gūstīt, bet Viņš izglābās no viņu rokām.
40 Pēc tam Viņš atkal aizgāja otrpus Jordānas, tai vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur.
41 Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja: "Jānis nav darījis nevienas
zīmes, bet viss, ko Jānis par Viņu runājis, ir bijis patiesība."
42 Un daudzi tur sāka Viņam ticēt.
Psalmi 116:1-19
1 Es mīlu To Kungu, jo Viņš klausīja manas lūgšanas balsi.
2 Viņš piegrieza man Savu ausi, tādēļ es Viņu piesaukšu visu savu mūžu.
3 Nāves tīkli tinās ap mani, mani sagrāba elles bailes, es ieslīgu nelaimē un bēdās.
4 Bet es piesaucu Tā Kunga Vārdu:"Izglāb manu dvēseli, ak, Kungs!"
5 Žēlīgs ir Tas Kungs un taisns, žēlsirdīgs ir mūsu Dievs!
6 Tas Kungs pasargā vienbūtīgos, kas nešaubīdamies paļaujas uz Viņu: kad es biju novārdzis, tad Viņš man palīdzēja.
7 Atgriezies savā mierā, mana dvēsele, jo Tas Kungs dara tev labu.
8 Tiešām, Tu izglābi manu dvēseli no nāves, no asarām manas acis un no slīdēšanas manu kāju.
9 Es staigāšu Tā Kunga priekšā dzīvo zemē.
10 Ticību es esmu turējis, kaut es arī sacīju: "Es esmu jo zemu noliekts."
11 Es sacīju savā izmisumā:"Visi cilvēki ir meļi."
12 Kā es atmaksāšu Tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?
13 Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu Tā Kunga Vārdu.
14 Es pildīšu Tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā!
15 Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs.
16 Ak, Kungs, es taču esmu Tavs kalps, es esmu Tavs kalps, Tavas kalpones dēls, Tu saraustīji manas važas.
17 Tev es upurēšu pateicības upurus un piesaukšu Tā Kunga Vārdu.
18 Es pildīšu Tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā
19 Tā Kunga nama pagalmos, tavā vidū, Jeruzāleme! Alelujā!
Salamana pamācības 15:20-21
20 Gudrs dēls iepriecina savu tēvu, bet nesapratīgs cilvēks ir savai mātei kauns.
21 Vientiesīgam neprašam neprātība sagādā prieku, bet sapratīgs cilvēks paliek uz īstenā ceļa.
www.bibele.lv
|
|
