|
2013-5-2
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- Salamana pamācības 14:17-19
Soģu grāmata 15:1-16:31
15. nodaļa
1 Un notika pēc kādām dienām, ap kviešu pļaujas laiku, kad Simsons
apmeklēja savu sievu, atnesdams tai kazlēnu, un sacīja: "Es gribu iet
pie savas sievas istabā." Bet viņas tēvs neļāva viņam ieiet,
2 sacīdams: "Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tu viņu tagad tikai
ienīsti, tāpēc es to devu par sievu kādam no taviem vedējiem. Bet viņas
jaunākā māsa ir vēl skaistāka nekā viņa, to tu vari viņas vietā iegūt
sev par sievu."
3 Bet Simsons tiem sacīja: "Šoreiz lai filistieši nevaino mani, ja es tiem darīšu ļaunu."
4 Un viņš nogāja un noķēra trīs simti lapsu, tad viņš, paņēmis
lāpas, pagrieza asti pret asti un iesprauda pa lāpai starp divām astēm.
5 Tad viņš pielaida uguni lāpām un palaida zvērus filistiešu vēl
nenokoptajās druvās, tā nodedzinādams itin visu: sacelto, kā arī vēl
nepļauto labību un pat vīna dārzus un olīvkokus.
6 Tad filistieši sacīja: "Kas to ir izdarījis?" Un viņiem sacīja:
"Simsons, timnieša znots, tāpēc ka tas ir viņa sievu ņēmis un devis to
vienam no viņa vedējiem." Tad filistieši cēlās un sadedzināja viņu un
viņas tēva namu ar uguni.
7 Bet Simsons tiem sacīja: "Ja jūs tā rīkojaties, tad es nemitēšos, kamēr nebūšu atriebies."
8 Un viņš varenā kautiņā sadragāja to plecus un gurnus; tad viņš nogāja lejā un dzīvoja Ētama klints aizā.
9 Tad filistieši devās kalnup, uzcēla savas teltis Jūdas zemē un ieņēma visu apgabalu līdz Lehijai.
10 Un Jūdas vīri tiem jautāja: "Kādēļ jūs esat pret mums izgājuši
karot?" Un tie atbildēja: "Lai Simsonu sasietu važās un viņam darītu tā,
kā viņš ir mums darījis."
11 Tad nonāca lejā trīs tūkstoši Jūdas vīru pie Ētama klints aizas
un sacīja Simsonam: "Vai tu nezini, ka filistieši pār mums valda? Kāpēc
tad tu esi mums to darījis?" Un viņš tiem atbildēja: "Kā tie man ir
darījuši, tā arī es esmu ar tiem izrīkojies."
12 Tad tie viņam sacīja: "Mēs esam nākuši, lai tevi saistītu un
nodotu filistiešu rokā." Un Simsons tiem sacīja: "Zvēriet man, ka jūs
man nenodarīsit nekā ļauna."
13 Un tie sacīja viņam: "Nē, mēs gribam tevi tikai sasiet ar saitēm
un tevi viņiem izdot, bet nonāvēt tevi mēs nenonāvēsim." Un tie viņu
saistīja ar divām jaunām virvēm un to uzveda augšā no aizas.
14 Kad viņš nonāca līdz Lehijai, tad filistieši, nākdami viņam
pretī, uzgavilēja, bet Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un virves, kas ap
viņa elkoņiem, šķita kā linu pavedieni, kas ugunī apsviluši, un tās
nokrita no viņa rokām.
15 Un viņš atrada svaigu ēzeļa žokļa kaulu, atvēza savu roku un, to satvēris, nosita tūkstoš vīru.
16 Un Simsons sacīja: "Ar ēzeļa žokļa kaulu es tos kapādams varēju sakapāt. Ar ēzeļa žokļa kaulu es nositu tūkstoš vīru."
17 Un notika, kad viņš bija beidzis runāt, tad viņš izmeta žokļa kaulu no savas rokas un nosauca to vietu: Ramat-Lehija.
18 Tad viņam ļoti slāpa un viņš skaļi piesauca To Kungu un sacīja:
"Tu esi tik lielu uzvaru guvis ar Sava kalpa roku, vai tagad man būs
slāpēs mirt un krist šo neapgraizīto rokās?"
19 Un Tas Kungs pāršķēla iedobumu žokļa kaulā, no tā izvira ūdens,
un viņš dzēra. Un viņa gars atgriezās viņā, un viņš atspirga; tādēļ tās
vietas vārdu nosauca - Ajin-Korē, kas atrodas Lehijā līdz pat šai
dienai.
20 Un viņš tiesāja Israēlu filistiešu dienās divdesmit gadus.
16. nodaļa
1 Reiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievu, un viņš pie tās iegāja.
2 Un Gazas iedzīvotājiem tika tūliņ sacīts: "Simsons ir atnācis
šurp." Un tie viņu ielenca un viņam uzglūnēja visu nakti pilsētas
vārtos, tie bija klusu visu nakti, un viņi sacīja: "Gan jau, kad rīta
gaisma ausīs, tad mēs viņu nositīsim."
3 Bet Simsons gulēja tikai līdz pusnaktij; ap pusnakti viņš
piecēlās un satvēra abas pilsētas vārtu veramās puses un abus stabus.
Tos viņš izcēla ar visu aizšaujamo bultu, uzcēla uz saviem kamiešiem un
uznesa tā kalna virsotnē, kas atrodas pretī Hebronai.
4 Un pēc tam notika, ka viņš iemīlēja kādu sievu Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla.
5 Pie viņas atnāca filistiešu lielkungi un sacīja viņai: "Pierunā
tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs
viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu, tad mēs ikviens
tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus."
6 Tad Delīla sacīja Simsonam: "Pasaki man, kā tas ir izskaidrojams,
ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt?"
7 Un Simsons viņai sacīja: "Ja mani sasietu ar septiņām svaigām
cīpslām, kas vēl nav izkaltušas, tad es kļūtu nespēcīgs un būtu kā
ikkatrs cilvēks."
8 Tad filistiešu lielkungi viņai atnesa septiņas svaigas cīpslas, kas vēl nebija izkaltušas, un viņa ar tām sasēja Simsonu.
9 Bet vīri, kam bija uzdots sagūstīt Simsonu, bija palikuši pie
viņas istabā. Kad viņa iesaucās: "Simson, filistieši!" - tad viņš sarāva
šīs cīpslas itin kā pakulu pavedienus, kas ugunī apsviluši; tā viņi arī
neizdibināja viņa spēku.
10 Tad Delīla sacīja Simsonam: "Redzi, tu esi mani pievīlis, un tu
esi man teicis nepatiesību. Bet tagad, lūdzams, pasaki, ar ko tevi var
sasiet?"
11 Tad viņš tai sacīja: "Ja mani saistītu ar jaunām virvēm, ar ko
vēl nekas nav darīts, tad es rimtos un būtu kā ikkatrs cilvēks."
12 Tad Delīla ņēma jaunas virves un viņu ar tām sasēja un iesaucās:
"Simson, filistieši!" Un vīri arī šoreiz atradās viņas istabā. Bet viņš
sarāva ar saviem elkoņiem šīs virves kā diegus.
13 Un Delīla sacīja Simsonam: "Līdz šim tu mani esi piekrāpis un
runājis nepatiesību, bet pasaki man - ar ko tad tevi var sasiet?" Un
viņš tai sacīja: "Ieaud septiņas manu matu šķipsnas audumā."
14 Viņa piestiprināja tās pie riestavas un iesaucās: "Simson,
filistieši!" - Un viņš uzmodās no miega un izrāva gan riestavu, gan
audumu.
15 Tad viņa tam sacīja: "Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava
sirds nav pie manis, trīs reizes tu esi mani pievīlis un neesi man
pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas."
16 Un, kad viņa diendienā viņu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei,
17 un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un
izstāstīja: "Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu
nazīrietis, novēlēts Dievam no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu,
tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā ikkatrs
cilvēks."
18 Kad nu Delīla noskārta, ka viņš tiešām no sirds tai bija
atzinies, tad viņa lika ataicināt filistiešu lielkungus, sacīdama:
"Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi." Tad
filistiešu lielkungi nāca augšā pie viņas, un tie nesa naudu savās
rokās.
19 Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpī un pasauca kādu vīru, kas
nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu,
bet viņa paša spēks to atstāja.
20 Kad viņa sauca: "Filistieši, Simson!" - tad viņš pamodās no sava
miega un domāja: gan es arī šoreiz izkļūšu tāpat kā citas reizes un
sevi atbrīvošu. Bet viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies.
21 Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda
viņu lejā uz Gazu un to iekala vara važās, un viņam nācās cietumā griezt
dzirnavas.
22 Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt pēc tam, kad tie bija tikuši nodzīti.
23 Tad filistiešu lielkungi sapulcējās, lai upurētu lielu upuri
savam dievam Dagonam un lai līksmotos, un tie sacīja: "Mūsu dievs mums
ir devis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās."
24 Kad viņi to rādīja tautai, tad ļaudis sumināja savu dievu, jo
tie sacīja: "Mūsu dievs ir devis mūsu rokā mūsu ienaidnieku un mūsu
zemes pretinieku, cīnītāju, kas daudzus no mums ir nokāvis."
25 Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja:
"Pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina." Tad tie lika atvest
Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uzjautrinājumu, un tie
nostatīja viņu stabu starpā.
26 Tad Simsons sacīja tam puisim, kas viņu stingri turēja satvertu
pie rokas un vadāja: "Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos
stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!"
27 Bet nams bija vīru un sievu pilns, un filistiešu lielkungi
pašreiz atradās uz jumta, un ap trīstūkstoš vīru kopā ar sievām bija
skatītājos, lai nolūkotos Simsonā.
28 Tad Simsons piesauca To Kungu un sacīja: "Tu, ak, Kungs, mans
Dievs! Lūdzu, piemini mani un dari mani stipru kaut vēl šo reizi, ak,
Dievs, ka es varu atriebties šiem filistiešiem kaut vai tikai par vienu
no manām abām acīm!"
29 Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams
balstījās, un viņš pret tiem atspiedās - pret vienu ar labo roku, pret
otru ar kreiso roku.
30 Un Simsons sacīja: "Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar
filistiešiem." Un viņš atspiedās ar spēku, tad nams gāzās pār
lielkungiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko
viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija
nogalinājis.
31 Tad ieradās viņa brāļi un visa viņa tēva nams, tie viņu pacēla,
aiznesa un apglabāja starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā. Un
viņš bija tiesājis Israēlu divdesmit gadus.
Jāņa evaņģēlijs 2:1-25
1 Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur.
2 Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās.
3 Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: "Viņiem nav vīna."
4 Jēzus saka tai: "Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi."
5 Viņa māte saka sulaiņiem: "Ko Viņš jums teiks, to darait!"
6 Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri.
7 Jēzus saka viņiem: "Piepildait traukus ar ūdeni!" Un tie tos piepildīja līdz malai.
8 Tad Viņš saka tiem: "Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!" Un tie to aiznesa.
9 Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par
vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija
smēluši, to zināja, - tad galda uzraugs aicina līgavaini
10 un viņam saka: "Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu,
un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis
līdz šim."
11 Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt.
12 Pēc tam Viņš nogāja Kapernaumā, Viņš, Viņa māte, brāļi un Viņa mācekļi, un tur palika nedaudz dienu.
13 Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
14 Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam.
15 Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus,
16 un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!"
17 Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij.-
18 Bet jūdi uzstājās un sacīja: "Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?"
19 Jēzus atbildēja: "Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu."
20 Tad jūdi sacīja: "Četrdesmit sešus gadus šis Templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?"
21 Bet Viņš runāja par Savas miesas templi.
22 Kad nu Viņš bija uzcēlies no miroņiem, Viņa mācekļi atcerējās, ka
Viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija
runājis.
23 Viņam Pashā svētkos Jeruzālemē esot, daudzi sāka ticēt Viņa Vārdam, redzēdami zīmes, ko Viņš darīja.
24 Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina.
25 Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā.
Psalmi 103:1-29
1 Dāvida psalms. Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu!
2 Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!
3 Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas;
4 Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.
5 Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.
6 Tas Kungs piešķir taisnību un tiesu visiem apbēdinātiem.
7 Viņš Mozum atklāja Savus ceļus un rādīja Israēla bērniem Savus darbus.
8 Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā.
9 Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi.
10 Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem,
11 jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas.
12 Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums;
13 kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.
14 Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.
15 Cilvēks savā dzīvē ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā,
16 kad vējš to skar, tad tās vairs nav, un neatrod vairs pat tās vietu.
17 Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam dzīva tajos, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība uz bērnu bērniem
18 tajos, kas Viņa derību sargā, neaizmirst Viņa baušļus un cenšas tos pildīt.
19 Tas Kungs ir debesīs uzcēlis Savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu.
20 Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi!
21 Teiciet To Kungu, visi Viņa karapulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu!
22 Teiciet To Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās! Teici To Kungu, mana dvēsele!
Salamana pamācības 14:17-19
17 Ātrās dusmās neprātīgais rīkojas neprātīgi, bet apdomīgs cilvēks paliek mierīgs.
18 Nesapratīgie manto muļķību, bet gudro vainagojums ir apdomīga un uzmanīga rīcība.
19 Ļaunajiem jānoliecas labo priekšā, un bezdievjiem jāpieliec galva taisno vārtos.
www.bibele.lv
|
|
