|
2013-5-20
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Samuēla grāmata 26:1-28:25
- Salamana pamācības 15:22-23
1. Samuēla grāmata 26:1-28:25
26. nodaļa
1 Tad zifieši nāca pie Saula uz Gibeu un sacīja: "Vai Dāvids nav paslēpies Hakilas pakalnā austrumos no Ješimonas?"
2 Un Sauls cēlās un nogāja uz Zifas tuksnesi, un viņam bija līdzi
trīs tūkstoši vīru, kas bija izlasīti no visa Israēla vidus, lai meklētu
Dāvidu Zifas tuksnesī.
3 Un Sauls uzcēla savas teltis pie Hakilas pakalna, kas ir pie ceļa
austrumos no Ješimonas, bet Dāvids uzturējās tuksnesī. Kad viņš
redzēja, ka Sauls viņam seko tuksnesī,
4 tad Dāvids izsūtīja izlūkus un tā pārliecinājās, ka Sauls bija atnācis.
5 Un Dāvids cēlās un nogāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties
teltī. Kad Dāvids to vietu redzēja, kur Sauls ar savu karaspēka
virspavēlnieku Abneru, Nera dēlu, gulēja, - jo Sauls gulēja aplī
novietoto ratu vidū, bet kara saime bija apmetusies teltīs viņam
visapkārt -,
6 tad Dāvids griezās un sacīja hetietim Ahimeleham un Abišajam,
Cerujas dēlam, Joāba brālim, teikdams: "Kas nāks līdz ar mani pie Saula
viņa nometnē?" Un Abišajs sacīja: "Es iešu tev līdzi!"
7 Kad nu Dāvids un Abišajs nonāca pie Saula ļaudīm naktī, tad
redzi, Sauls bija apgūlies un aizmidzis savesto nometnes ratu vidū un
viņa šķēps bija viņa galvgalī zemē iedurts, bet Abners un karavīri
gulēja visapkārt ap viņu.
8 Tad Abišajs sacīja Dāvidam: "Dievs šodien tavu ienaidnieku
saslēgtu ir devis tavā rokā; un tagad ļauj man viņu ar viņa paša šķēpa
vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs."
9 Bet Dāvids sacīja Abišajam: "Nenonāvē viņu! Jo kurš gan drīkst
izstiept savu roku pret Tā Kunga svaidīto un palikt nenoziedzīgs?"
10 Un Dāvids sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, - nē! Varbūt
viņu ķers Tā Kunga roka, varbūt tam pienāks viņa laiks, ka tas mirs,
varbūt viņam būs jādodas kaujas laukā un viņš ies bojā.
11 Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku paceltu pret Tā
Kunga svaidīto! Nē! Tāpēc ņem tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvgalī,
un ūdens krūzi, un ejam!"
12 Un tā Dāvids ņēma gan šķēpu, gan ūdens krūzi no Saula galvgaļa,
un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja.
Neviens arī neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo Tā Kunga sūtīts
miegs bija tos nomācis.
13 Kad Dāvids bija pārgājis ielejas otrā pusē, viņš nostājās kalna galā tālu no tiem; un starp viņiem bija liels attālums.
14 Un tad Dāvids uzsauca karavīru saimei un Abneram, Nera dēlam,
sacīdams: "Vai tu neatbildi, Abner?" Un Abners atsaucās: "Kas tu tāds
esi, ka tu uzsauc ķēniņam?"
15 Tad Dāvids sacīja Abneram: "Vai tu neesi liels vīrs? Un kas tev
ir līdzīgs Israēlā? Kāpēc tu nesargā savu kungu un ķēniņu? Redzi, kāds
no ļaudīm bija nogājis, lai nonāvētu ķēniņu, tavu kungu!
16 Tas tev godu nedara, ko tu esi izdarījis; pie tā dzīvā Kunga,
jūs esat nāvi pelnījuši, tādēļ ka jūs neesat labi sargājuši savu
pavēlnieku, Tā Kunga svaidīto! Bet tagad, redzi, kur ir ķēniņa šķēps un
ūdens krūze, kas bija viņa galvgalī?"
17 Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: "Vai tā nav tava
balss, mans dēls Dāvid?" Un Dāvids atbildēja: "Jā gan, mans kungs un
ķēniņ!"
18 Tad viņš turpināja: "Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām?
19 Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu, uzklausi sava kalpa
vārdus! Ja Tas Kungs tevi pret mani skubina, tad lai Viņš ož dāvanu
upura smaržu; bet, ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir
nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani šodien ir izdzinuši, ka es
nevaru piedalīties Tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: ej projām, kalpo
citiem dieviem!
20 Bet tagad, lai manas asinis nekrīt uz zemes tālu no Tā Kunga
vaiga, jo tiešām Israēla ķēniņš ir devies mani meklēt, kā meklē kādu
blusu jeb kā irbi medī kalnos."
21 Tad Sauls sacīja: "Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls
Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli
esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un
es esmu ļoti noziedzies!"
22 Tad Dāvids atbildēja un teica: "Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem!
23 Bet Tas Kungs lai ikvienam atmaksā, vērodams, kāda viņa taisnība
un kāda viņa uzticība, jo Tas Kungs šodien bija tevi nodevis manā rokā,
bet es negribēju pacelt savu roku pret Tā Kunga svaidīto.
24 Un redzi, tāpat kā tava dvēsele šodien likās esam dārga manās
acīs, tāpat lai mana dvēsele tagad tiek augsti turēta Tā Kunga acīs, un
lai Viņš pats mani izglābj no visām bēdām."
25 Tad Sauls sacīja Dāvidam: "Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid!
Patiešām, ko tu uzņemsies, to tu arī novedīsi līdz galam!" Tad Dāvids
aizgāja savu ceļu, bet Sauls atgriezās savā vietā.
27. nodaļa
1 Un Dāvids pārdomāja savā sirdī: taču kādā dienā man pienāks gals
no Saula rokas; nekas cits man neatliek kā steidzīgi glābties filistiešu
zemē; tad Sauls mitēsies mani meklēt Israēla robežās, un tā es būšu
izglābies no viņa rokas.
2 Tad Dāvids cēlās un pārgāja pāri ar seši simti vīriem, kuri bija pie viņa, pie Ahiša, Maoha dēla, Gātas ķēniņa.
3 Un Dāvids dzīvoja ar saviem vīriem Gātā pie ķēniņa Ahiša, ikviens
ar savu namu, un Dāvids ar savām abām sievām, jezreēlieti Ahinoāmu un
Abigailu, Nābala atraitni no Karmela.
4 Kad Sauls saņēma ziņu, ka Dāvids aizbēdzis uz Gātu, tad viņš to vairs nemeklēja.
5 Un Dāvids sacīja Ahišam: "Ja es esmu labvēlību atradis tavās
acīs, tad dod man vietu kādā no lauku pilsētām, ka es tur varētu dzīvot;
jo kādēļ gan tavam kalpam būtu jādzīvo ķēniņa pilsētā kopā ar tevi?"
6 Tad Ahišs viņam tanī pašā dienā iedeva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga pieder Jūdas ķēniņiem līdz šai dienai.
7 Un tas laiks, ko Dāvids pavadīja, dzīvodams filistiešu zemē, bija gads un četri mēneši.
8 Un Dāvids devās ar saviem vīriem sirojumos, un viņš uzbruka
gešūriešiem un amalekiešiem, jo tie kopš seniem laikiem bija šīs zemes
iedzīvotāji līdz pat Šuras pievārtei un līdz Ēģiptei.
9 Un Dāvids izpostīja visu zemi un neatstāja dzīvu nevienu vīru un
nevienu sievu, un laupīja sīklopus, vēršus, ēzeļus, kamieļus un drēbes;
pēc tam viņš griezās atpakaļ pie Ahiša.
10 Un Ahišs tam jautāja: "Kur jūs bijāt šoreiz ielauzušies?" Tad
Dāvids atbildēja: "Jūdas, jerahmeliešu un keniešu zemēs Negebā, kā nu
kuru reizi gadījās."
11 Bet Dāvids neatstāja nedz vīrus, nedz sievas pie dzīvības,
neļaudams nevienam nākt uz Gātu, jo viņš domāja: lai tie nenes vēstis
pret mums, sacīdami: tā un tā Dāvids mums ir darījis, tāda un tāda ir
bijusi viņa rīcība. Un tā viņš darīja visu to laiku, kamēr viņš dzīvoja
filistiešu zemē.
12 Un Ahišs uzticējās Dāvidam un domāja: viņš ir kaut ko ļoti
nepatīkamu izdarījis savā tautā Israēlā; un tādēļ viņš būs mans kalps uz
mūžīgiem laikiem.
28. nodaļa
1 Kad tai laikā filistieši sapulcināja savu karaspēku kara gājienam
pret Israēlu, tad Ahišs sacīja Dāvidam: "Tev nopietni ir jāievēro, ka
tev līdz ar taviem vīriem ir jāiet karā kopā ar mani."
2 Tad Dāvids sacīja Ahišam: "Labi! Gan tu pats redzēsi, ko tavs
kalps spēj veikt." Un Ahišs sacīja Dāvidam: "Tāpēc es tevi iecelšu par
savu miesassargu uz visiem laikiem."
3 Bet Samuēls jau bija nomiris, un viss Israēls bija par viņu
sērojis, un tie bija viņu apglabājuši Rāmā, viņa dzimtajā pilsētā. Un
Sauls bija izdzinis no zemes zīlniekus un burvjus.
4 Kad filistieši bija sapulcējušies, tad tie devās ceļā un apmetās
nometnē pie Šunamas. Tikmēr arī Sauls sapulcināja visu Israēlu un
apmetās nometnē Gilboas pakalnos.
5 Kad Sauls ieraudzīja filistiešu karaspēka nometni, tad viņš izbijās, un viņa sirdi pārņēma lielas bailes.
6 Un Sauls jautāja To Kungu, bet Tas Kungs viņam neatbildēja nedz ar sapņu, nedz ar urīma, nedz ar praviešu starpniecību.
7 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: "Atrodiet man kādu sievu, kurai
ir vara pār mirušo gariem, ka es varētu pie tās doties un to izvaicāt."
Un viņa kalpi tam atbildēja: "Redzi, En-Dorā dzīvo kāda sieva, kas ir
šāda mirušo garu izsaucēja."
8 Tad Sauls padarīja sevi nepazīstamu, viņš uzvilka citas drēbes un
kopā ar diviem saviem pavadoņiem devās ceļā. Kad viņi naktī nonāca pie
tās sievas, viņš tai sacīja: "Lūdzu, nosaki man ar mirušo garu
izsaukšanu nākotni un liec uznākt augšā tam garam, ko es tev nosaukšu."
9 Bet šī sieva viņam atbildēja: "Redzi, tu taču pats zini, ko Sauls
ir izdarījis un ka viņš mirušo garu izsaucējus un burvjus ir šai zemē
izskaudis. Kāpēc tu liec lamatas manai dzīvībai, lai mani nonāvētu?"
10 Bet Sauls viņai zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, tev tas netiks pieskaitīts kā pārkāpums!"
11 Un tad šī sieva jautāja: "Ko lai es tev izsaucu?" Viņš atbildēja: "Liec, lai man parādās Samuēls!"
12 Kad šī sieva ieraudzīja Samuēlu, tad tā iebrēcās ar skaļu balsi
un Saulam sacīja, teikdama: "Kāpēc tu mani esi pievīlis? Tu esi Sauls!"
13 Un ķēniņš viņai sacīja: "Nebīsties! Bet ko tu redzi?" Un sieva
sacīja Saulam: "Es redzu pārcilvēcisku būtni kāpjam ārā no zemes."
14 Un viņš tai jautāja: "Kāds viņš ir pēc sava izskata?" Un viņa
atbildēja: "Tur kāpj augšā vecs vīrs, ietinies mētelī." Tad Sauls
noprata, ka tas ir Samuēls, un viņš noliecās ar savu vaigu pie zemes,
parādīdams tam godu.
15 Un Samuēls sacīja Saulam: "Kāpēc tu mani traucē manā mierā,
likdams man nākt augšā?" Tad Sauls sacīja: "Es esmu lielās bailēs, jo
filistieši ir uzsākuši karu pret mani, bet Dievs ir no manis atstājies,
un Viņš man vairs nedod atbildi nedz ar praviešu vārdiem, nedz sapņiem.
Tāpēc es esmu licis tevi izsaukt, lai tu man dotu padomu, ko lai es
daru."
16 Tad Samuēls sacīja: "Kāpēc tad tu mani vaicā, ja jau Tas Kungs no tevis ir novērsies un ir kļuvis tavs ienaidnieks?
17 Tas Kungs taču ir tev darījis tikai to, ko Viņš caur mani ir
sacījis: Tas Kungs ir valstību izrāvis no tavas rokas un to iedevis
Dāvidam, tavam tuvākam.
18 Tāpēc ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij un arī neesi licis
piepildīties Viņa dusmu bargumam pret Amaleku, tāpēc Tas Kungs tev
šodien to dara.
19 Un Tas Kungs nodos Israēlu līdz ar tevi filistiešu rokā, jo rīt
tu būsi ar saviem dēliem pie manis, un Tas Kungs Israēla karaspēku nodos
filistiešu rokā!"
20 Tad piepeši Sauls nogāzās visā savā garumā, kā viņš stāvēja, pie
zemes: tik ļoti viņš bija izbijies no Samuēla vārdiem. Viņam arī nebija
vairs spēka, tādēļ ka viņš nebija visu to dienu un visu to nakti nekā
ēdis.
21 Kad tā sieva nāca pie Saula un redzēja, ka viņš bija ļoti
izbijies, tad tā viņam sacīja: "Redzi, tava kalpone ir tavai balsij
klausījusi, un es esmu savu dzīvību likusi savā rokā un paklausījusi
taviem vārdiem, ko tu esi man sacījis!
22 Tad nu klausi arī tu tagad, lūdzams, savas kalpones balsi, jo es
gribu celt tev galdā kādu kumosu maizes: ēd, lai tev būtu spēka, ka tu
vari doties atceļā."
23 Taču viņš noraidīja viņu un sacīja: "Es negribu ēst!" Bet, kad
viņa kalpi kopā ar to sievu viņu piespieda, tad viņš paklausīja viņu
padomam; viņš piecēlās no zemes un apsēdās gultā.
24 Un tai sievai bija barots teļš aplokā, un viņa steidzās un to
nokāva. Tad viņa ņēma smalkos miltus un tos samīcīja, un izcepa
neraudzētas maizes.
25 Un viņa visu to cēla priekšā Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda, cēlās un aizgāja no šīs vietas tai pašā naktī.
Jāņa evaņģēlijs 11:1-54
1 Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā.
2 Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu
un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja
slims.
3 Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims."
4 Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts."
5 Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.
6 Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.
7 Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!"
8 Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?"
9 Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.
10 Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas."
11 To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt."
12 Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies."
13 Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu.
14 Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris;
15 un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!"
16 Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!"
17 Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā.
18 Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju.
19 Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli.
20 Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.
21 Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!
22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos."
23 Jēzus viņai saka: "Tavs brālis celsies augšām!"
24 Marta saka Viņam: "Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā."
25 Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,
26 un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?"
27 Viņa saka: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē."
28 Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs ir atnācis un tevi sauc."
29 Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie Viņa.
30 Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi.
31 Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu,
redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs
domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu.
32 Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi,
metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans
brālis nebūtu miris."
33 Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma
34 un sacīja: "Kur jūs viņu esat likuši?" Tie Viņam saka: "Kungs, nāc un redzi!"
35 Jēzus raudāja.
36 Tad jūdi sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!"
37 Bet daži viņu starpā sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?"
38 Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
39 Jēzus saka: "Noņemiet akmeni!" Marta, mirēja māsa, saka Viņam: "Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas."
40 Jēzus viņai saka: "Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?"
41 Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis!
42 Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo
ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis."
43 Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!"
44 Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un
seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un
ļaujiet viņam iet."
45 Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt.
46 Bet daži no tiem aizgāja pie farizejiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis.
47 Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: "Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.
48 Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu."
49 Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: "Jūs neko nesaprotat
50 un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā."
51 Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā
52 un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.
53 No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut.
54 Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no
turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā
Efraima, un tur palika kopā ar mācekļiem.
Psalmi 117:1-2
1 Teiciet To Kungu, visas tautas! Slavējiet Viņu, visas tautas!
2 Jo pilna varenības Viņa žēlastība valda pār mums, un Tā Kunga uzticība paliek mūžīgi. Alelujā!
Salamana pamācības 15:22-23
22 Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā, bet, kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās.
23 Vīram ir prieks, kad viņš pareizi atbild, un īstenā laikā teikts vārds - cik tas ir vērtīgs!
www.bibele.lv
|
|
