|
2013-5-21
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 1. Samuēla grāmata 29:1-31:13
- Jāņa evaņģēlijs 11:55-12:19
- Salamana pamācības 15:24-26
1. Samuēla grāmata 29:1-31:13
29. nodaļa
1 Kad filistieši bija visus savus karapulkus sapulcinājuši Afekā un
Israēls bija apmeties teltīs pie avota, kas ir Jezreēlā,
2 un filistiešu lielkungi, kas bija pavēlnieki pār simtiem un pār
tūkstošiem, aizgāja garām, bet Dāvids ar saviem vīriem kopā ar Ahišu
gāja viņiem pakaļ,
3 tad filistiešu lielkungi jautāja: "Ko šie ebreji te dara?" Un
Ahišs atbildēja filistiešu lielkungiem: "Vai jūs to nezināt, ka tas ir
Dāvids, Saula, Israēla ķēniņa, kalps, kas visus šos gadus un šīs dienas
ir bijis pie manis, un es neesmu pie tā nekā aizdomīga manījis līdz šim
laikam, kopš viņš man ir piebiedrojies?"
4 Bet filistiešu lielkungi sašuta par to un sacīja viņam: "Sūti šo
vīru atpakaļ! Lai viņš atgriežas savā vietā, kuru tu viņam esi devis, un
lai viņš tur paliek, bet lai viņš neiet kopā ar mums karā, ka viņš
kaujas laukā nekļūst mūsu pretinieks. Tiešām, kā gan labāk šis vīrs
varētu izpatikt savam kungam, ja ne ar mūsu vīru galvām?
5 Tas ir tas pats Dāvids, kuram par godu tie, dejodami dejas solī,
dzied daudzinājuma dziesmu: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids
desmitiem tūkstošu!"
6 Tad Ahišs aicināja Dāvidu un tam sacīja: "Tik tiešām, ka Tas
Kungs dzīvo! Tu esi taisns vīrs un esi bijis pret mani patiesīgs, un es
tevi labprāt redzētu gan izejam, gan atgriežamies kopā ar karaspēku
nometnē, jo es neesmu manījis tevī nekā ļauna kopš tās dienas, kad tu
pie manis atnāci, līdz šai dienai, bet tu neesi patīkams pārējo
lielkungu acīm.
7 Tad nu griezies atpakaļ un ej ar mieru, un tu nedari nekā, kas būtu ļauns filistiešu lielkungu acīm!"
8 Un Dāvids sacīja Ahišam: "Ko es īsteni esmu izdarījis, un ko tu
esi ļauna savā kalpā manījis kopš tās dienas, kad es nokļuvu pie tevis,
līdz šai dienai, ka es nu nevarētu iet un cīnīties pret mana kunga,
ķēniņa, ienaidniekiem?"
9 Tad Ahišs atbildēja un sacīja Dāvidam: "Es zinu, ka tu esi
patīkams manām acīm, tieši kā Dieva eņģelis, bet filistiešu lielkungi ir
tā lēmuši, ka tev nebūs ar mums kopā doties karā.
10 Tad nu celies rītā agri, tu ar sava kunga kalpiem, kas ir tev
līdzi nākuši; celieties agri un, kad gaisma būs aususi, dodieties prom!"
11 Tad Dāvids cēlās agri no rīta, viņš un viņa vīri, lai dotos ceļā
un lai atgrieztos filistiešu zemē; bet filistieši devās kalnup uz
Jezreēlu.
30. nodaļa
1 Kad Dāvids pēc tam ar saviem vīriem trešajā dienā nonāca Ciklagā,
tad amalekieši jau bija ielauzušies Negebā un Ciklagā, un tie bija
Ciklagu izpostījuši un nodedzinājuši.
2 Un tie bija sievas un visus, kas tur atradās, mazus un lielus, no
turienes aizveduši gūstā. Tomēr tie nebija nevienu nonāvējuši, bet bija
tos apžēlojuši un aizveduši, un gājuši savu ceļu.
3 Kad Dāvids ar saviem vīriem atgriezās atpakaļ tanī pilsētā, un
redzi, tā bija ar uguni nodedzināta, un viņu sievas un viņu dēli, un
viņu meitas bija aizvesti gūstā,
4 tad Dāvids ar saviem vīriem, kuri bija pie viņa, pacēla savu
balsi un sāka skaļi raudāt, kamēr tiem vairs nebija spēka raudāt.
5 Un arī abas Dāvida sievas, jezreēliete Ahinoāma un Abigaila, Karmela iedzīvotāja Nābala atraitne, bija aizvestas gūstā.
6 Arī pats Dāvids nonāca lielās briesmās, jo ļaudis taisījās viņu
nomētāt ar akmeņiem, tāpēc ka ikviena cilvēka sirds bija sarūgtināta
savu zaudēto dēlu un meitu dēļ. Bet Dāvids ieguva jaunus spēkus,
paļaudamies uz To Kungu, savu Dievu.
7 Un Dāvids pavēlēja priesterim Abjatā-ram, Ahimeleha dēlam: "Atnes man šurp efodu!" Un Abjatārs pienesa Dāvidam efodu.
8 Tad Dāvids vaicāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs vajāt šo
laupītāju pulku? Un vai es to panākšu?" Un Viņš tam atbildēja: "Jā, vajā
viņus! Tu viņus patiešām panāksi un sagūstītos atbrīvosi!"
9 Tad Dāvids devās ceļā ar seši simti vīriem, kas bija pie viņa,
un, kad tie nonāca pie Besora strauta, tad viņi tur atstāja divi simti
vīru.
10 Bet Dāvids ar četri simti vīriem dzinās tiem pakaļ; divi simti
vīru bija tā piekusuši, ka tie nespēja vairs pāriet Besora strautu, un
palika turpat.
11 Tad tie sastapa laukā kādu ēģiptieti, un tie to atveda pie
Dāvida un deva tam maizi, un viņš ēda, un viņi tam deva dzert ūdeni.
12 Un viņi tam iedeva gabalu vīģu rauša un divus rozīņu raušus, un,
tiklīdz viņš bija paēdis, tad tas atspirga, jo viņš nebija nedz maizi
ēdis, nedz ūdeni dzēris trīs dienas un trīs naktis.
13 Tad Dāvids tam jautāja: "Kam tu piederi, un no kurienes tu esi?"
Un viņš atbildēja: "Es esmu ēģiptiešu puisis, vergs kādam amalekietim,
un mans kungs mani šeit ir pametis, tāpēc ka es pirms trijām dienām
paliku slims.
14 Mēs bijām iebrukuši krētiešu dienvidu daļā, kā arī Jūdas novados
un Kāleba apgabala dienvidu daļā, un arī Ciklagu mēs nopostījām ar
uguni."
15 Un Dāvids tam jautāja: "Vai tu gribi mani novest pie šī
laupītāju pulka?" Un viņš tam atbildēja: "Zvēri man pie Dieva, ka tu
mani nenonāvēsi, nedz mani nodosi atpakaļ mana kunga rokā, tad es tevi
novedīšu pie šī iebrucēju pulka."
16 Kad viņš to bija novedis lejā, tad redzi, tie bija plaši
izklīduši pa visu klajumu, ēda, dzēra un dejoja, priecādamies par visu
lielo laupījumu, ko tie bija paņēmuši no filistiešu zemes un no Jūdas
zemes.
17 Un Dāvids tos kāva nākamajā dienā no agra rīta gaismas līdz
vakaram, un neviens vīrs no viņiem neizbēga, izņemot četri simti
jaunekļus, kuri uzkāpa uz kamieļiem un aizbēga jāšus.
18 Tā Dāvids izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši, un arī abas savas sievas Dāvids atbrīvoja.
19 Un no tiem netrūka neviena - ne maza, ne liela, ne dēlu, ne
meitu, nedz arī kā no tā laupījuma un visa, ko tie bija sev paņēmuši; to
visu Dāvids atguva atpakaļ.
20 Un Dāvids ņēma visus sīklopus un visus liellopus, un tie dzina
šo ganāmpulku viņa priekšā un sauca: "Šis ir Dāvida laupījums!"
21 Kad Dāvids atgriezās pie tiem divi simti vīriem, kuri bija
noguruši, nespēdami sekot Dāvidam, un kurus viņš bija atstājis pie
Besora strauta, tad tagad tie iznāca pretī Dāvidam un tiem vīriem, kas
bija pie viņa; un Dāvids piegāja pie šiem ļaudīm un apvaicājās, kā tiem
klājas.
22 Tad visi ļaunie un nevērtīgie no tiem vīriem, kas ar Dāvidu bija
gājuši, atbildēja un sacīja: "Tāpēc ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad
arī mēs tiem nekā nedosim no laupījuma, ko mēs esam glābuši, kā vien
ikkatram vīram viņa sievu un bērnus; tos lai viņi ņem un iet!"
23 Bet Dāvids sacīja: "Tā gan jums, mani brāļi, neklājas rīkoties
ar to, ko Tas Kungs mums devis! Taču Viņš mūs ir pasargājis, un Viņš ir
devis mūsu rokā iebrucēju pulku, kas pie mums bija ielauzies.
24 Un kas gan jums šinī lietā klausītu? Jo, kāda daļa ir tiem, kas
gājuši cīņā, tāda pati daļa pienākas tiem, kas palika pie mantām, - tie
kopīgi lai dalās!"
25 Un tas no tās dienas tā joprojām palicis un ir padarīts par likumu un par tiesu Israēlā līdz pat šai dienai.
26 Kad Dāvids nāca uz Ciklagu atpakaļ, tad viņš nosūtīja daļu no
laupījuma Jūdas vecajiem, saviem draugiem, sacīdams: "Redzi, še jums
dāvana ar svētības vēlējumu no Tā Kunga ienaidnieku laupījuma!"
27 Šādas dāvanas viņš sūtīja vecajiem Bētelē un tiem, kuri Rāmā un Negebā, arī tiem, kuri Jatīrā,
28 un tiem, kuri Aroērā, un tiem, kuri Sipmotā, un tiem, kuri Eštemoā,
29 un tiem, kuri Rakalā, un tiem, kuri bija jerahmeliešu pilsētās, un tiem, kuri dzīvoja keniešu pilsētās,
30 un tiem, kuri Hormā, un tiem, kuri Bor-Ašanā, un tiem, kuri Atakā,
31 tiem, kuri Hebronā, un visām vietām, kuras Dāvids ar saviem vīriem bija pārstaigājis.
31. nodaļa
1 Un filistieši karoja ar Israēlu, bet Israēla vīri bēga no filistiešiem un nokauti krita Gilboas pakalnos.
2 Un filistieši uzvarēja Saulu un viņa dēlus, un filistieši nokāva Jonatānu, Abinadabu un Malhišu, Saula dēlus.
3 Kad kauja iedegās ap pašu Saulu un strēlnieki vērsa savus stopus tieši pret viņu, tad viņš tika smagi ievainots.
4 Un Sauls pavēlēja savam ieroču nesējam: "Izvelc savu zobenu no
maksts un nodur ar to mani, iekāms šie neapgraizītie nāk un mani nodur,
lai tie neliek mani apsmieklā!" Bet viņa ieroču nesējs negribēja to
darīt, jo viņš ļoti bijās. Tad Sauls ņēma zobenu un metās uz tā.
5 Kad viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad arī tas metās uz savu zobenu un nomira līdz ar viņu.
6 Un tā krita tanī pašā dienā gan Sauls, gan viņa trīs dēli, gan viņa ieroču nesējs un visi viņa vīri.
7 Kad Israēla vīri, kas dzīvoja Jezreēlas līdzenuma pilsētās un
pilsētās pie Jordānas, redzēja, ka Israēla vīri metās bēgt un ka Sauls
ar saviem dēliem bija kritis, tad tie pameta savas pilsētas un bēga; tad
tajās ienāca filistieši un apmetās tur uz dzīvi.
8 Kad nākamā dienā nāca filistieši, lai kritušos aplaupītu, un tie
atrada Saulu un viņa trīs dēlus, kas visi bija krituši Gilboas pakalnos,
9 tad tie viņam nocirta galvu, novilka viņam bruņas līdz ar
ieročiem, un tie sūtīja uzvaras vēsti visapkārt pa visu savu zemi,
pasludinādami to savu elku dievu namos un visai tautai.
10 Un tie novietoja viņa ieročus Aštartes templī, bet viņa līķi tie pakāra pie mūra Bet-Šeanā.
11 Kad Jabešas iedzīvotāji Gileādā dzirdēja, ko filistieši bija Saulam izdarījuši,
12 tad cēlās visi spēcīgie vīri, gāja visu nakti, noņēma Saula līķi
un arī viņa dēlu līķus no Bet-Šeanas mūra un griezās ar tiem atpakaļ uz
Jabešu, kur viņi tos sadedzināja.
13 Un viņi ņēma viņu kaulus un apraka tos Jabešā zem tamariska un gavēja septiņas dienas.
Jāņa evaņģēlijs 11:55-12:19
55 Bet jūdu Pashā bija tuvu, un daudzi no laukiem jau pirms Pashā devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos.
56 Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, Templī stāvēdami: "Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?"
57 Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši rīkojumu, ka
katram, kas zina, kur Viņš ir, Viņš jāuzrāda, lai tie Viņu varētu
apcietināt.
12. nodaļa
1 Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
2 Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda.
3 Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas,
svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās
eļļas smarža piepildīja visu māju.
4 Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja:
5 "Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?"
6 Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc,
ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.
7 Tad Jēzus sacīja: "Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi!
8 Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr."
9 Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka Viņš ir tur, un atnāca ne
vien Jēzus dēļ, bet arī lai Lācaru redzētu, ko Viņš bija uzmodinājis no
miroņiem.
10 Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru,
11 jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum.
12 Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi,
13 ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: "Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!"
14 Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts:
15 nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! -
16 To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis
apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un
ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši.
17 Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem.
18 Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis.
19 Bet farizeji runāja savā starpā: "Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!"
Psalmi 118:1-18
1 Teiciet To Kungu, jo Viņš ir mīlīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!
2 Tādēļ lai saka Israēls: "Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!"
3 Tā lai saka arī Ārona nams: "Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!"
4 Tā lai saka visi, kas bīstas To Kungu: "Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!"
5 Bailēs un nomāktības bēdās es piesaucu To Kungu, un Viņš paklausīja un mani atsvabināja.
6 Tas Kungs ir ar mani, es nebīstos nenieka. Ko cilvēki man darīs?
7 Tas Kungs ir ar mani, lai man palīdzētu; tādēļ es droši noskatīšos uz saviem ienaidniekiem, gavilēdams uzvaras priekā.
8 Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz cilvēkiem!
9 Labāk ir paļauties uz To Kungu nekā cerēt uz dižciltīgajiem!
10 Visas tautas bija aplenkušas mani, bet Tā Kunga Vārdā es viņus izdeldēju.
11 Viņi bija apgājuši man visapkārt, bet Tā Kunga Vārdā es viņus iznīcināju.
12 Viņi lidoja ap mani kā bišu spieti, bet viņi izdzisa kā uguns ērkšķos. Tā Kunga Vārdā es viņus uzveicu.
13 Mani grūstin grūda, lai es kristu, bet Tas Kungs man palīdzēja.
14 Tas Kungs ir mans stiprums un mana slavas dziesma, Viņš ir mans glābējs.
15 Gaviles un uzvaras prieks atskan taisno teltīs: "Tā Kunga labā roka dara varenus darbus,
16 Tā Kunga labā roka ir augstu pacelta, Tā Kunga labā roka dara varenus darbus!"
17 Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.
18 Tas Kungs mani gan smagi pārmācīja, bet tomēr nenodeva nāvei.
Salamana pamācības 15:24-26
24 Dzīves ceļš gudrajam iet strauji augšup, lai viņš izvairītos no nāves valstības tā lejas galā.
25 Augstprātīgā namu Tas Kungs sagraus, bet nabaga atraitnes robežas apstiprinās.
26 Ļauna cilvēka nodomi un gudrojumi Tā Kunga acīs ir negantība, bet sirdsšķīstie runā uz Viņu laipnīgi.
www.bibele.lv
|
|
