|
2013-5-23
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Samuēla grāmata 2:12-3:39
- Salamana pamācības 15:29-30
2. Samuēla grāmata 2:12-3:39
2. nodaļa
12 Un Abners, Nera dēls, izgāja ar Išbošeta, Saula dēla, kalpiem no Mahanajimas un gāja uz Gibeonu.
13 Un Joābs, Cerujas dēls, arī izgāja ar Dāvida kalpiem. Abi pulki
sastapās pie Gibeona dīķa un apmetās nometnē: vieni palika dīķa vienā
krastā, bet otri dīķa otrā krastā.
14 Tad Abners sacīja Joābam: "Lai taču jaunekļi ceļas un lai cīkstās mūsu priekšā!" Tad Joābs sacīja: "Labi, lai notiek!"
15 Tad tie cēlās un nosoļoja garām pa pāriem, Išbošeta, Saula dēla,
priekšā pēc skaita divpadsmit no Benjamīna un divpadsmit no Dāvida
kalpiem.
16 Tad ikviens sagrāba savu pretinieku stingri pie galvas un iedūra
savu zobena asmeni pretinieka sānos, un tie visi krita reizē; tāpēc šo
vietu nosauca par Helkat-Curīmu, un tā atrodas pie Gibeonas.
17 Kad šinī dienā iedegās sīva kauja, tad Abners un Israēla karavīri tika sakauti un bēga no Dāvida kalpiem.
18 Un tur bija arī trīs Cerujas dēli - Joābs, Abišajs un Asahēls, bet Asahēls bija tik ātrs kā stirna laukā.
19 Un Asahēls dzinās pakaļ Abneram un nenovērsās savā gaitā nedz pa labi, nedz pa kreisi, vajādams Abneru.
20 Bet Abners atgriezās atpakaļ un sauca: "Vai tu neesi Asahēls?" Tas atbildēja: "Es tas esmu."
21 Tad Abners tam sacīja: "Nogriezies no manis vai pa labi, vai pa
kreisi un satver sev kā gūstekni vienu no šiem jaunekļiem, un paņem viņa
ieročus!" Bet Asahēls negribēja atstāties no viņa.
22 Tad vēlreiz Abners viņam uzsauca: "Atstājies no manis! Kādēļ lai
es tevi nogāžu pie zemes? Kā tad es varēšu pacelt savu vaigu tava brāļa
Joāba priekšā?"
23 Bet, kad viņš negribēja atstāties, tad Abners ar šķēpa otru galu
iedūra viņam vēderā, šķēps tam izgāja cauri, un viņš tur krita un
turpat nomira, kur viņš apstājās. Bet visi, kas vien pie šīs vietas
nāca, kur Asahēls bija kritis un nomiris, tie tur apstājās.
24 Bet Joābs un Abišajs joprojām vajāja Abneru, un saule jau
rietēja, kad tie nonāca pie Ammas pakalna, kas ir šaipus Giāhas pie ceļa
uz Gibeona tuksnesi.
25 Un Benjamīna dēli sapulcējās ap Abneru, saliedējās vienā pulkā un ieņēma vietu uz viena no pakalniem.
26 Tad Abners uzsauca Joābam, sacīdams: "Vai lai zobens rij bez
apstājas? Vai tu nezini, ka beigu cīņa būs līdz pēdējam vīram? Cik tad
ilgi būs vēl jāgaida, līdz kamēr tu pavēlēsi saviem karotājiem, lai tie
pārtrauc savu brāļu vajāšanu?"
27 Un Joābs atbildēja: "Tik tiešām, ka Dievs dzīvo! Ja tu to nebūtu
sacījis, tad varbūt tikai uz rīta pusi karotāji būtu mitējušies dzīties
cits citam pakaļ!"
28 Tad Joābs pūta tauri, un visi viņa ļaudis apstājās un vairs nevajāja Israēlu un pārtrauca cīņu.
29 Bet Abners ar saviem vīriem gāja visu nākamo nakti un
pārstaigāja Arābu tuksnesi; tie pārcēlās pāri Jordānai, izgāja caur visu
Bitronas ieleju, un, visu priekšpusdienu gājuši, tie nonāca Mahanajimā.
30 Arī Joābs atgriezās no Abnera vajāšanas un sapulcināja visu
karaspēku, un jundas pārbaudē no Dāvida vīriem iztrūka deviņpadsmit vīru
un Asahēls.
31 Bet Dāvida vīri bija nonāvējuši no Benjamīna, no Abnera vīriem, trīs simti sešdesmit vīru; tie arī visi bija pagalam.
32 Tad Jūdas ļaudis ņēma Asahēlu un apglabāja viņa tēva kapā, kas
atradās Bētlemē. Bet Joābs un viņa vīri gāja visu nakti, un rīta ausmā
tie sasniedza Hebronu.
3. nodaļa
1 Karš starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida
nams kļuva jo dienas jo stiprāks, bet Saula nams ar katru dienu jo
vājāks.
2 Dāvidam Hebronā tika dzemdēti šādi dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons no jezreēlietes Ahinoāmas;
3 viņa otrais dēls bija Kileābs no Abigailas, Karmela iemītnieka
Nābala atraitnes; bet trešais dēls bija Absaloms no Maāhas, Gešūras
ķēniņa Talmaja meitas;
4 viņa ceturtais bija Adonijs, Hagitas dēls, un piektais bija Šefatja, Abitalas dēls;
5 bet sestais bija Itreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie visi tika Dāvidam dzemdēti Hebronā.
6 Tik ilgi, kamēr starp Saula namu un Dāvida namu bija karš, Abners uzticīgi turējās Saula nama pusē un to stiprināja.
7 Bet Saulam bija bijusi blakussieva, vārdā Ricpa, Ajas meita. Un
Išbošets jautāja Abneram: "Kāpēc tu guli pie mana tēva blakussievas?"
8 Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem un viņš sacīja:
"Vai tad es esmu suņa galva Jūdā? Līdz šai dienai es esmu tava tēva
Saula namam, gan viņa radiem, gan viņa draugiem, uzticīgi kalpojis un
neesmu tevi nodevis Dāvida rokā, bet tu man šodien pārmet pārkāpumu ar
šo sievu!
9 Lai Dievs dara Abneram tā un vēl vairāk, ja es tagad to, ko Tas Kungs Dāvidam ar zvērestu ir solījis, viņam neizdaru,
10 proti, ja es neatņemu ķēniņa varu Saula namam un neuzceļu Dāvida troni pār Israēlu un pār Jūdu no Danas līdz Bēršebai!"
11 Un Išbošets nespēja atbildēt Abneram ne vārda, tādēļ ka tas viņu ļoti bijās.
12 Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un lika viņam
sacīt: "Kam šī zeme pieder? Noslēdz ar mani derību, redzi, tad mana roka
būs ar tevi, lai visu Israēlu atgrieztu pie tevis."
13 Un Dāvids deva atbildi: "Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet
vienu lietu es prasu no tevis, un proti, tu manu vaigu neredzēsi, pirms
tu nebūsi atvedis pie manis Mihalu, Saula meitu, kad nāksi mani satikt."
14 Tai pašā laikā Dāvids sūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla,
ar prasību: "Atdod man Mihalu, manu sievu, ko es sev ieguvu par simts
filistiešu priekšādām!"
15 Tad Išbošets lika to atņemt viņas vīram Paltiēlam, Laiša dēlam.
16 Bet viņas vīrs gāja viņai līdzi un pavadīja viņu raudādams visu
ceļu līdz Bahurimai; tad Abners viņam sacīja: ej, griezies atpakaļ,- un
viņš arī atgriezās.
17 Un Abners bija runājis ar Israēla vecajiem un viņiem sacījis:
"Jau ilgs laiks pagājis, kopš jūs esat vēlējušies Dāvidu sev par ķēniņu.
18 Tad nu dariet to! Atminieties, ka Tas Kungs ir apsolījis
Dāvidam, sacīdams: ar Sava kalpa Dāvida roku Es izglābšu Savu tautu,
Israēlu, no filistiešu un no visu viņu ienaidnieku rokas."
19 Tāpat Abners bija teicis arī Benjamīnam; un Abners gāja uz
Hebronu to pateikt arī Dāvidam, un tas ļoti patika Israēlam un visam
Benjamīna namam.
20 Kad Abners divdesmit vīru pavadībā ieradās pie Dāvida Hebronā un
Dāvids sarīkoja Abneram un viņa vīriem, kas bija viņam līdzi, dzīres,
21 tad Abners sacīja Dāvidam: "Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu
visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz
derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!" Ar
to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā.
22 Un redzi, pašreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas
un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā,
jo viņš to bija atlaidis, un tas ar mieru bija aizgājis.
23 Kad Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa,
atgriezās mājās un Joābam tika sacīts: "Abners, Nera dēls, ir nācis pie
ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru ir aizgājis," -
24 tad Joābs gāja pie ķēniņa un sacīja: "Ko tu esi izdarījis?
Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis; bet kāpēc tu esi viņu
atlaidis, ka tas ir aizgājis?
25 Tu gan Abneru, Nera dēlu, pazīsti, ka tas bija nācis tevi
pierunāt, lai izzinātu tavu iziešanu un tavu atnākšanu un lai izprastu
visu, ko tu dari!"
26 Un Joābs aizgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus pakaļ Abneram, un
tie viņu atgrieza atpakaļ no Sīras avota, bet Dāvids to nezināja.
27 Kad Abners atgriezās atpakaļ Hebronā, tad Joābs viņu ievilināja
vārtu vidū, it kā viņš gribētu klusībā ar to parunāt, un tur viņš tam
iedūra šķēpu vēderā, ka tas nomira, lai tā atriebtu sava brāļa Asahēla
asinis.
28 Kad Dāvids to tikai pēc tam dzirdēja, tad viņš sacīja: "Es un
mana ķēniņa valsts vara Tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem esam
nenoziedzīgi par Abnera, Nera dēla, asinīm!
29 Lai tās nāk pār Joāba galvu un pār visu viņa tēva namu! Lai
Joāba namā turpmāk netrūkst nedz ar dzimuma slimībām saslimušo, nedz
spitālīgo, nedz tādu, kas kritīs no zobena, nedz tādu, kuriem pietrūks
maizes!"
30 Kad Joābs un viņa brālis Abišajs bija Abneru nogalinājuši, tādēļ
ka tas bija nonāvējis viņu brāli Asahēlu kaujā pie Gibeonas,
31 tad Dāvids pavēlēja Joābam un visiem ļaudīm, kas bija pie viņa:
"Saplēsiet savas drēbes un aplieciet ap saviem gurniem maisus, un
sērojiet Abnera dēļ!" Un ķēniņš Dāvids sekoja aiz Abnera šķirsta.
32 Kad Abneru glabāja Hebronā, tad ķēniņš pacēla savu balsi un
skaļi raudāja pie Abnera kapa, un kopā ar viņu raudāja arī visa tauta.
33 Un ķēniņš veltīja Abneram šo raudu dziesmu: "Vai Abneram bija jāmirst, kā mirst bezdievīgais?
34 Tavas rokas nebija saitēm sasietas, un tavas kājas neskāra vara
važas; nē, tu esi kritis, kā krīt ļauna darītāja priekšā!" Tad visa
tauta raudāja par viņu vēl vairāk.
35 Kad visa tauta, kas tur bija klāt, nāca pie Dāvida, lai to
pierunātu ēst maizi, kamēr vēl bija diena, tad Dāvids zvērēja un sacīja:
"Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja es baudīšu maizi vai kaut ko
citu, pirms saule noriet!"
36 Un visa tauta to lika vērā, un tas tiem labi patika; viss, ko ķēniņš darīja, tas bija labi visas tautas acīs.
37 Un visa tauta un viss Israēls tanī dienā noprata, ka tas nebija bijis ķēniņa nodoms nonāvēt Abneru, Nera dēlu.
38 Un ķēniņš sacīja saviem kalpiem: "Vai jūs nezināt, ka šodien ir kritis vadonis un liels vīrs no Israēla?
39 Bet es, kaut arī svaidīts par ķēniņu, esmu vēl pašlaik par
nevarīgu, bet šie vīri, Cerujas dēli, tie manās acīs ir pārāk
cietsirdīgi; Tas Kungs pats lai atdara ļauna darītājiem pēc viņu pašu
ļaunuma!"
Jāņa evaņģēlijs 13:1-30
1 Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un
ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko
Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.
2 Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot,
3 zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis,
4 Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to;
5 pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis.
6 Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: "Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?"
7 Jēzus atbildēja viņam: "Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi."
8 Pēteris Viņam saka: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!" Jēzus
atbildēja viņam: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis."
9 Sīmanis Pēteris saka Viņam: "Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!"
10 Jēzus saka viņam: "Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien
kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne
visi."
11 Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: "Ne visi jūs esat tīri."
12 Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un
atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu
darījis?
13 Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu.
14 Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.
15 Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.
16 Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis.
17 Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!
18 Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis. Bet
jāpiepildās rakstiem: kas Manu maizi ēd, pret Mani pacēlis savu kāju.
19 Jau tagad Es jums to saku, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka Es tas esmu.
20 Patiesi, patiesi Es jums saku: kas uzņem, ko Es sūtu, tas uzņem Mani, bet, kas Mani uzņem, uzņem To, kas Mani sūtījis."
21 To sacījis, Jēzus, garā satriekts, liecināja un sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!"
22 Mācekļi paskatījās cits uz citu neziņā, par kuru Viņš runā.
23 Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.
24 Tam Sīmanis Pēteris pamāj un saka viņam: "Vaicā, kurš tas ir, par ko Viņš runā!"
25 Tas, noliecies pie pašas Jēzus krūts, saka Viņam: "Kungs, kurš tas ir?"
26 Jēzus atbild: "Tas ir tas, kam Es, kumosu iemērcis, to došu." Un,
kumosu iemērcis, Viņš to ņem un dod Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam.
27 Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātans. Bet Jēzus viņam saka: "Ko tu dari, to dari drīz!"
28 Bet no tiem, kas pie galda sēdēja, neviens nekā nesaprata, kādā nolūkā Viņš tam to sacīja.
29 Jo dažiem šķita, ka Jēzus tāpēc, ka Jūdam bija maks, tam būtu
sacījis: iepērc uz svētkiem, kā mums vajag, - vai: dod kaut ko nabagiem!
30 Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts.
Psalmi 119:1-16
1 Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā pēc Tā Kunga baušļiem!
2 Svētīgi tie, kas sargā Viņa liecības, kas Viņu meklē no visas sirds,
3 kas nedara netaisnību, bet staigā Viņa ceļos!
4 Tu pats pavēlēji stipri sargāt Tavus likumus un tiem rūpīgi sekot.
5 Kaut es uz to vien tiektos, lai sargātu un pildītu Tavus likumus!
6 Kad es turēšu visus Tavus baušļus sev acu priekšā, es nekad nepalikšu kaunā.
7 Es Tev pateicos ar skaidru sirdi, kad es mācos Tavas taisnības tiesas.
8 Es turēšu Tavus likumus, neatstāj mani pavisam!
9 Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? Kad turēsies pie Taviem vārdiem.
10 Es Tevi meklēju no visas sirds. Neļauj man aizmaldīties projām no Taviem baušļiem.
11 Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.
12 Slavēts esi Tu, ak, Kungs! Māci man Tavus likumus.
13 Ar savām lūpām es varu noskaitīt visus Tavas mutes baušļus.
14 Es priecājos par Tavu liecību rādīto ceļu kā par dārgu mantu.
15 Es pārdomāju Tavas pavēles un vēroju Tavus ceļus.
16 Par Taviem likumiem man ir prieks, es neaizmirsīšu Tavu vārdu.
Salamana pamācības 15:29-30
29 Tas Kungs ir tālu projām no bezdievjiem, bet taisno lūgšanas Viņš uzklausa.
30 Laipns skats iepriecina sirdi; laba vēsts atspirdzina kaulu serdi un pašus kaulus.
www.bibele.lv
|
|
