|
2013-5-26
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Samuēla grāmata 9:1-11:27
- Salamana pamācības 16:1-3
2. Samuēla grāmata 9:1-11:27
9. nodaļa
1 Un Dāvids jautāja: "Vai ir vēl kāds pāri palicis no Saula nama? Es tam gribētu Jonatāna dēļ žēlastību parādīt!"
2 Un Saula namā bija kāds kalps, vārdā Ciba. Tas tika aicināts
Dāvida priekšā, un ķēniņš viņam jautāja: "Vai tu esi Ciba?" Un viņš
atbildēja: "Jā, tavs kalps!"
3 Un ķēniņš jautāja tālāk: "Vai nav vēl kāds no Saula nama, kam vēl
es lai parādu Dieva žēlastību?" Tad Ciba atbildēja ķēniņam: "Vēl dzīvo
Jonatāna dēls, kas ir tizls uz abām kājām."
4 Kad ķēniņš viņam jautāja: "Kur viņš ir," - tad Ciba ķēniņam
atbildēja: "Redzi, viņš atrodas Mahīra, Amiēla dēla, namā Lodebarā."
5 Tad ķēniņš Dāvids nosūtīja ļaudis turp un lika to atvest no Mahīra, Amiēla dēla, nama, no Lodebaras.
6 Kad Mefibošets, Jonatāna dēls, Saula dēla dēls, nāca pie Dāvida,
tad viņš noliecās un metās uz sava vaiga pie zemes, apliecinādams savu
goddevību. Un Dāvids sacīja: "Mefibošet!" Un viņš atbildēja: "Redzi, še
ir tavs kalps!"
7 Un Dāvids viņam sacīja: "Nebīsties! Es tev tiešām parādīšu
žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un es tev atdošu itin visus tava
vectēva Saula tīrumus, bet tev pašam būs ēst maizi pastāvīgi pie mana
galda."
8 Un viņš palocījās un sacīja: "Kas tavs kalps tāds ir, ka tu savu
žēlastību parādi, mani uzlūkodams, kur es pats esmu līdzīgs beigtam
sunim?"
9 Tad ķēniņš ataicināja Saula kalpu Cibu un tam sacīja: "Visu, kas
piederēja Saulam un viņa namam, to es nododu atpakaļ tava agrākā kunga
dēlam.
10 Tādēļ tu apstrādā viņam zemi, gan tu pats, gan tavi dēli, gan
tavi kalpi, un savāc visu, lai tava agrākā kunga dēla namam būtu diezgan
maizes un pietiktu savas barības; bet Mefibošets, tava agrākā kunga
dēls, lai ēd maizi pastāvīgi pie mana galda." Bet Cibam bija piecpadsmit
dēli un divdesmit kalpi.
11 Un Ciba sacīja ķēniņam: "Visu, ko mans kungs un ķēniņš pavēlēs
savam kalpam, to tavs kalps darīs." Tā Mefibošets ēda pie Dāvida galda,
it kā viņš būtu viens no ķēniņa dēliem.
12 Bet Mefibošetam bija mazs dēls, vārdā Miha, un visi, kas dzīvoja Cibas namā, tie visi kļuva kalpi Mefibošetam.
13 Un Mefibošets pats dzīvoja Jeruzālemē, jo viņš pastāvīgi ēda pie ķēniņa galda. Bet viņš bija tizls uz abām kājām.
10. nodaļa
1 Un notika, pēc tam nomira amoniešu ķēniņš, un viņa dēls Hanūns kļuva ķēniņš viņa vietā.
2 Tad Dāvids sacīja: "Es būšu laipns pret Hanūnu, Nahaša dēlu,
tāpat kā viņa tēvs bija laipns pret mani." Un Dāvids sūtīja savus kalpus
mierināt viņu tēva dēļ, un tā Dāvida kalpi nāca uz amoniešu zemi.
3 Tad amoniešu lielkungi sacīja savam kungam Hanūnam: "Vai tu tici,
ka Dāvids ir sūtījis šos mierinātājus, lai parādītu godu tavam tēvam?
Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai
viņi šo pilsētu izpētītu, to izlūkotu un izpostītu?"
4 Tad Hanūns lika Dāvida kalpus saņemt ciet, nodzina tiem pusi
bārdas un nogrieza viņu sēru tērpiem apakšējo daļu līdz jostas vietai un
tad tos atlaida.
5 Kad tas tika Dāvidam pateikts, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie
vīri bija ļoti apsmieti. Bet ķēniņš lika viņiem sacīt: "Palieciet
Jērikā, tiekāms jūsu bārdas būs ataugušas, tad atgriezieties atpakaļ
mājās."
6 Kad amonieši redzēja, ka viņi bija kļuvuši Dāvidam nicināmi, tad
Amona dēli nosūtīja vēstnešus, un tie sev salīga par naudu sīriešus, gan
no Bet-Rehobas, gan sīriešus no Cobas, divdesmit tūkstošus kājnieku, un
tāpat no Moāba ķēniņa - tūkstoš vīru, un no Tobas ļaudīm, divpadsmit
tūkstošus vīru.
7 Un, tiklīdz Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu un visu varoņu karapulku.
8 Arī amonieši izgāja un nostājās kaujai vārtu priekšā, bet sīrieši
no Cobas un no Rehobas un karavīri no Tobas un Maāhas bija savrup uz
lauka.
9 Kad Joābs redzēja, ka viņam nāksies karot no priekšas un no
aizmugures, tad viņš izraudzīja no visiem izlasītiem Israēla vīriem un
izkārtoja tos pretim sīriešiem.
10 Bet pārējos karavīrus viņš deva sava brāļa Abišaja rokā, un tas nostājās pret amoniešiem.
11 Tad viņš sacīja: "Ja sīrieši būs par mani stiprāki, tad nāc man
palīgā, bet, ja izrādītos, ka amonieši būs stiprāki par tevi, tad es
iešu tev palīgā.
12 Esi stiprs! Un lai stipri stāvam par mūsu ļaudīm un par mūsu Dieva pilsētām! Bet Tas Kungs lai dara, kā Viņam labāk patīk!"
13 Tad Joābs ar tiem karavīriem, kas pie viņa bija, devās uzbrukumā pret sīriešiem, un tie viņa priekšā bēga.
14 Bet, kad amonieši redzēja, ka sīrieši bēg, tad arī tie Abišaja
priekšā metās bēgt un iegāja atpakaļ pilsētā; bet Joābs griezās atpakaļ
no amoniešiem un gāja uz Jeruzālemi.
15 Kad sīrieši redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad tie atkal pilnā skaitā sapulcējās vienkopus.
16 Un Hadadēzers nosūtīja ziņu un lika doties cīņā tiem sīriešiem,
kas bija viņpus upes, un tie nonāca Helamā, un Šobahs, Hadadēzera
karaspēka virspavēlnieks, gāja to priekšgalā.
17 Kad Dāvidam tas tika paziņots, tad viņš sapulcināja visu Israēlu
karam, gāja pāri Jordānai un nonāca Helamā, kur sīrieši nostājās kaujai
Dāvidam pretim, un tie izcīnīja kauju ar viņu.
18 Bet sīrieši bēga Israēla priekšā; un Dāvids iznīcināja septiņi
simti ratu un četrdesmit tūkstošus jātnieku; un viņš ievainoja viņu
karaspēka virspavēlnieku Šobahu, ka tas tur nomira.
19 Kad visi ķēniņi, Hadadēzera kalpi, redzēja, ka tie bija Israēla
sakauti, tad tie salīga mieru ar Israēlu un viņam kalpoja. Tā sīrieši
bijās turpmāk iet amoniešiem palīgā.
11. nodaļa
1 Un, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet,
lai karotu, tad Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu
Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to
ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē.
2 Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas
guļasvietas un pastaigājās šurpu turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš
ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgājamies; šī sieva
bija neparasti skaista izskata.
3 Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa
ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Ēliāma meita, hetieša
Ūrijas sieva.
4 Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie
viņa, un viņš pie tās gulēja, un, kad tā bija no savas nešķīstības
nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā.
5 Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu, sacīdama: "Es esmu grūta."
6 Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: "Atsūti hetieti Ūriju pie manis!" Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida.
7 Kad Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: "Kā klājas Joābam, kā klājas karavīriem, un kā veicas karā?"
8 Un Dāvids sacīja Ūrijam: "Noej lejā savā namā un mazgā savas
kājas!" Un, kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika
nestas aiz viņa.
9 Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja.
10 Kad tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad
Dāvids sacīja Ūrijam: "Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?"
11 Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: "Gan Dieva šķirsts, gan Israēls,
gan Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga
kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu
un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo
un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!"
12 Tad Dāvids sacīja Ūrijam: "Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es
tevi atlaidīšu." Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākamo dienu
Jeruzālemē.
13 Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un
dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos
savā guļasvietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā
namā.
14 Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūriju.
15 Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: "Noliec Ūriju
pirmajās rindās, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa, tā
ka viņš tiek pārvarēts un mirst!"
16 Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pretinieki.
17 Kad pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu,
tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis
Ūrija dabūja galu.
18 Kad Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija karalaukā norisinājušies,
19 tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: "Kad tu būsi izstāstījis ķēniņam visus kara notikumus
20 un kad ķēniņš iedegsies dusmās un viņš tev jautās: kāpēc jūs
bijāt tik tuvu pie pilsētas nostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu?
Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus?
21 Kas Abimelehu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva,
kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā
nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? - tikai tad saki: arī tavs
kalps, hetietis Ūrija, ir kritis."
22 Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis.
23 Un vēstnesis sacīja ķēniņam: "Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki
nekā mēs, tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies
pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai.
24 Tad strēlnieki sāka šaut no mūriem uz taviem kalpiem, un daži no
ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu."
25 Tad Dāvids sacīja vēstnesim: "Saki tā Joābam: lai tava sirds
neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas
sparu pret pilsētu un izposti to! - Un tā iedrošini viņu!"
26 Kad Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu.
27 Un, kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā
namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko
Dāvids bija darījis, gan nepatika Tam Kungam.
Jāņa evaņģēlijs 15:1-27
1 "ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.
2 Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.
3 Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.
4 Palieciet Manī un Es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis,
ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.
5 ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.
6 Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.
7 Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.
8 Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.
9 Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!
10 Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin
kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.
11 To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.
12 Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.
13 Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.
14 Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.
15 Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa
kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es
esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.
16 Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs
nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko
jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.
17 Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.
18 Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi.
19 Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder.
Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no
pasaules, tad pasaule jūs ienīst.
20 Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks
par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus
vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos.
21 Bet to visu viņi jums darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis.
22 Ja Es nebūtu nācis un viņiem to teicis, viņiem nebūtu grēka. Bet tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku.
23 Kas Mani ienīst, ienīst arī Manu Tēvu.
24 Ja Es viņu starpā nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav
darījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņi tos ir redzējuši un tomēr
ienīst gan Mani, gan Manu Tēvu.
25 Bet jāpiepildās vārdiem, kas rakstīti viņu bauslībā: tie Mani velti ienīduši!
26 Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani.
27 Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis.
Psalmi 119:49-64
49 Piemini vārdu, ko Tu esi teicis Savam kalpam un uz ko Tu man ļāvi cerēt!
50 Tā ir mana ieprieca manās bēdās, jo Tavs vārds mani atspirdzina.
51 Pārgalvji pārlieku mani apsmej, tomēr es neatkāpjos no Taviem baušļiem.
52 Kad es pieminu, Kungs, Tavus likumus no senām dienām, tad tas mani iepriecina.
53 Pret bezdievjiem mani pārņem sašutums, ka tie atmet Tavus baušļus.
54 Tavi likumi ir kļuvuši par manām slavas dziesmām manās svešniecības gaitās.
55 Pat naktī es pieminu, Kungs, Tavu Vārdu un turu Tavus baušļus.
56 Tā ir man liela manta, ka es turu Tavas pavēles.
57 Mans uzdevums, Kungs, ir, to es atzīstu, turēt Tavus vārdus.
58 Es Tevi lūdzu no visas sirds, esi man žēlīgs pēc Sava apsolījuma!
59 Es esmu pārdomājis savus ceļus un vēršu savus soļus atpakaļ pie Tavām liecībām.
60 Es steidzos bez kavēšanās pildīt Tavus baušļus.
61 Bezdievji apmetuši ap mani valgus, tomēr es neaizmirstu Tavus baušļus.
62 Nakts vidū es ceļos, lai pateiktos Tev par Tavas taisnības tiesām.
63 Es esmu draugs visiem tiem, kas Tevi bīstas un kas pilda Tavas pavēles.
64 Zeme ir pilna, Kungs, Tavas žēlastības, māci man Tavus likumus!
Salamana pamācības 16:1-3
1 Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no Tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka.
2 Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.
3 Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.
www.bibele.lv
|
|
