|
2013-5-28
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Samuēla grāmata 13:1-39
- Salamana pamācības 16:6-7
2. Samuēla grāmata 13:1-39
13. nodaļa
1 Un notika pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls.
2 Un Amnons ļoti nobēdājās savas mīlestības dēļ uz savu pusmāsu
Tamāru, tā ka viņš palika slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam
šķita grūti viņai kaut ko darīt.
3 Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Šimeas, Dāvida brāļa, dēls, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs.
4 Un tas viņam jautāja: "Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk
izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?" Tad Amnons viņam atbildēja:
"Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu."
5 Tad Jonadabs viņam sacīja: "Iegulies savā guļasvietā un izliecies
slims. Kad tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: lūdzu, lai
atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa man dod maizi un gatavo ēdienu manu
acu priekšā, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas!"
6 Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad ķēniņš nāca viņu
apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: "Lūdzu sūti, lai nāk mana māsa
Tamāra un lai viņa taisa manu acu priekšā pāris plāceņu, ka es tos ēdu
no viņas rokas!"
7 Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: "Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam ēdienu!"
8 Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā
guļasvietā. Un viņa ņēma mīklu, samīcīja to, viņam redzot, taisīja
plāceņus un cepa tos.
9 Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās
ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā. Un visi, kas pie viņa bija,
izgāja.
10 Tad Amnons sacīja Tamārai: "Ienes man to ēdienu iekšējās telpās,
ka es tur ēdu no tavas rokas." Un Tamāra ņēma plāceņus, ko viņa bija
izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās.
11 Bet, kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: "Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!"
12 Bet viņa tam sacīja: "Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību!
13 Un es pati - kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu
līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev
neliegs."
14 Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsij un, būdams stiprāks par viņu, to pārvarēja un piegulēja.
15 Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka
nepatika, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību.
Tāpēc Amnons tai uzkliedza: "Celies un ej prom!"
16 Bet tad viņa sacīja: "Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums
būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen
projām!" Bet viņš negribēja tai klausīt.
17 Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja:
"Izraidi viņu prom no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas!"
18 Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa
meitas tik ilgi, kamēr tās vēl bija neprecētas. Kad nu viņa kalps to
bija izvedis ārā un durvis aiz viņas aizslēdzis,
19 tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savas galvas, saplēsa tērpu ar
piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savas galvas un staigāja
apkārt vaimanādama.
20 Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: "Vai tavs brālis Amnons
nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs
brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!" Tā Tamāra palika vientuļa
dzīvot sava brāļa Absaloma namā.
21 Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās.
22 Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu,
jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu
Tamāru.
23 Tad notika, ka pēc pilniem diviem gadiem Absalomam bija avju
cirpšana Baal-Hacorā, kas ir Efraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp
visus ķēniņa dēlus.
24 Absaloms arī nāca pie ķēniņa un sacīja: "Redzi, tavam kalpam ir
avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa."
25 Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: "Nē, mans dēls! Mēs taču visi
nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu." Un viņš centās ar
varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja.
26 Tad Absaloms sacīja: "Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk
mans brālis Amnons!" Un ķēniņš viņam jautāja: "Kādēļ viņam būtu jāiet ar
tevi?"
27 Kad Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi.
28 Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: "Uzmaniet to
brīdi, kad Amnona sirds būs kļuvusi līksma no vīna un es jums uzsaukšu:
sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Vai tad ne es to esmu
jums pavēlējis? Esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!"
29 Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis;
tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga.
30 Un, tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas līdz
Dāvidam, tās vēstīja: "Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka
neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības."
31 Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie
zemes; arī visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas
drēbes.
32 Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļadēls, un viņš
sacīja: "Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir
nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija
apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu
Tamāru.
33 Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie
sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir
miris!"
34 Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla
savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja daudz ļaužu, kas nāca
pa ceļu cits aiz cita no kalna puses.
35 Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: "Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas arī ir noticis!"
36 Un, tiklīdz viņš bija beidzis runāt, tad redzi, nāca ķēniņa
dēli, un tie pacēla savas balsis un raudāja; un arī ķēniņš līdz ar
visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā.
37 Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras
ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku.
38 Tā Absaloms bija bēdzis un gāja uz Gešūru, un viņš palika tur trīs gadus.
39 Bet ķēniņš Dāvids mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.
Jāņa evaņģēlijs 17:1-26
1 Tā Jēzus runāja un, Savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: "Tēvs,
Mana stunda ir nākusi: apskaidro Savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi.
2 Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.
3 Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.
4 Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.
5 Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.
6 Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules
esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir
turējuši.
7 Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis;
8 jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos
uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka
Tu Mani esi sūtījis.
9 Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi.
10 Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos.
11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie
Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai
viņi ir viens, itin kā mēs.
12 Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā Vārdā, ko Tu Man
esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas
dēls, lai raksti piepildītos.
13 Bet tagad Es eimu pie Tevis; un par to Es runāju pasaulē, lai Mans prieks viņos būtu pilnīgs.
14 Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.
15 Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.
16 Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.
17 Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.
18 Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.
19 Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.
20 Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.
21 Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.
22 Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens:
23 Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule
atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani
esi mīlējis.
24 Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man
esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis, tāpēc
ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.
25 Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis.
26 Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu,
lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu
viņos."
Psalmi 119:81-96
81 Mana dvēsele ilgojas pēc Tavas palīdzības, es paļaujos uz Taviem vārdiem.
82 Manas acis ilgojas pēc Taviem apsolījumiem, tāpēc es nemitīgi jautāju: "Kad Tu mani iepriecināsi?"
83 Es esmu kļuvis kā ādas vīna trauks dūmos, tomēr es neaizmirstu Tavus likumus.
84 Cik Tavam kalpam vēl atlicis dienu ko dzīvot? Kad Tu turēsi tiesu pār maniem vajātājiem?
85 Pārgalvji man rok bedres, tie, kas nerīkojas pēc Taviem likumiem.
86 Visi Tavi baušļi ir patiesība! Mani vajā ar meliem. Palīdzi man!
87 Tie mani zemes virsū gandrīz jau iznīcināja, bet es neatstāju Tavas pavēles.
88 Uzturi mani dzīvu pēc Tavas žēlastības, tad es sekošu Tavas mutes liecībām!
89 Tavs vārds, Kungs, stāv nelokāmi debesīs uz mūžīgiem laikiem!
90 Tava patiesība un uzticība paliek uz radu radiem. Tu zemei esi licis pamatus, tā stāv stipri.
91 Pēc Taviem likumiem debess un zeme stāv vēl šodien, jo visas lietas Tev kalpo.
92 Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, es jau sen būtu aizgājis bojā savās bēdās.
93 Tavas pavēles es neaizmirsīšu nemūžam, jo ar tām Tu mani stiprināji un no jauna atdzīvināji.
94 Tavs es esmu, palīdzi man, jo es turos pie Taviem noteikumiem!
95 Bezdievji man uzglūn, lai mani iznīcinātu, bet es raugos uz Tavām liecībām.
96 Es redzēju, ka pat visām pilnīgām lietām ir gals, bet Tavi baušļi ne ar ko nav ierobežoti.
Salamana pamācības 16:6-7
6 Ar labu un lēnu sirdi un uzticību noziegums tiek izlīdzināts, un ar Tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma.
7 Ja kāda ceļi Tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem.
www.bibele.lv
|
|
