|
2013-5-29
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Samuēla grāmata 14:1-15:22
- Salamana pamācības 16:8-9
2. Samuēla grāmata 14:1-15:22
14. nodaļa
1 Kad Joābs, Cerujas dēls, manīja, ka ķēniņa sirds ilgojas pēc Absaloma,
2 tad Joābs sūtīja ziņu uz Tekoju, lika no turienes atvest kādu
gudru sievu un sacīja tai: "Sēro tu, lūdzu, un apvelc sēru drēbes un
nesvaidi sevi ar eļļu, bet uzvedies kā sieva, kas ilgu laiku sērojusi
pēc mirušā;
3 un tad ej pie ķēniņa un saki viņam šādus vārdus." Un Joābs pateica viņai tieši tos vārdus, ko viņai vajadzēja sacīt.
4 Un šī sieva no Tekojas gāja pie ķēniņa, krita viņa priekšā uz
sava vaiga un palocījās viņa priekšā un sacīja: "Palīdzi man, ķēniņ!"
5 Kad ķēniņš viņai jautāja, ko viņa vēlas, tad viņa atbildēja: "Tiešām, es esmu atraitne, jo mans vīrs ir miris!
6 Un tad vēl - tavai kalponei bija divi dēli, un tie abi saķildojās
tīrumā, un, tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens
otru sita, un tā viens dabūja galu.
7 Un redzi, tad visa cilts sacēlās pret tavu kalponi un sacīja:
izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa
dzīvību, kuru viņš ir nogalinājis, un mēs gribam arī šo mantinieku
iznīcināt! - Un tā tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl
ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai
no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!"
8 Tad ķēniņš sacīja tai sievai: "Ej uz savām mājām, es tevis labad došu rīkojumu!"
9 Bet sieva no Tekojas ķēniņam atbildēja: "Ak, mans kungs un ķēniņ,
lai nu vaina paliek uz mani un uz mana tēva namu! Bet ķēniņš pats un
viņa tronis ir nevainojami!"
10 Tad ķēniņš sacīja: "Ja kas kādu prasību pret tevi ceļ, tad atved to šurp pie manis, un tas turpmāk tevi vairs neskumdinās!"
11 Bet viņa sacīja: "Ak, ķēniņ, piemini jel To Kungu, savu Dievu,
lai asinsatriebēji nepavairo slepkavošanu un lai nenomaitā manu dēlu!"
Tad viņš sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, no tava dēla galvas
nenokritīs ne mats!"
12 Tad šī sieva sacīja: "Vai tava kalpone drīkst runāt vēl vienu vārdu ar savu kungu un ķēniņu?" Un viņš sacīja: "Runā!"
13 Un tad sieva sacīja: "Kādēļ tad tev tāda nostāja pret Dieva
tautu? Jo no tā brīža, kopš ķēniņš tā ir lēmis, tas reizē ir itin kā
vainīgs kļuvis, ka pats savam atmestam dēlam neliek atgriezties mājās.
14 Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē
izliets un kuru nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību
atņemt, un Viņš domādams pārdomā, lai atmestais netiktu arī Viņa
atmests.
15 Un tagad, lūk, šis ir tas iemesls, kādēļ es esmu nākusi runāt ar
savu kungu un ķēniņu šos vārdus, jo šie ļaudis ir mani sabaidījuši. Un
tava kalpone domāja: es runāšu ar ķēniņu, varbūt ķēniņš izpildīs savas
kalpones lūgumu.
16 Jo gan jau ķēniņš uzklausīs, lai izglābtu savu kalponi no tā
cilvēka rokas, kas apņēmies mani līdz ar manu dēlu izdeldēt no Dieva
mantinieku vidus.
17 Tāpēc tava kalpone domāja: lai mana kunga un ķēniņa vārds man ir
mierinājums, jo tāds pats kā Dieva eņģelis ir mans kungs un ķēniņš, kas
uzklausa gan labu, gan ļaunu; un Tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar
tevi!"
18 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja sievai: "Neslēp man nekā, ko es
tev jautāšu!" Un sieva atbildēja: "Lūdzu, runā, mans kungs un ķēniņ!"
19 Un ķēniņš jautāja: "Vai Joāba roka nav darbojusies līdzi visā
šinī lietā?" Tad sieva atbildēja un sacīja: "Tik tiešām, ka mana dvēsele
ir dzīva, ak, mans kungs un ķēniņ! Neviens nevar novērsties nedz pa
labi, nedz pa kreisi no visa tā, ko mans kungs un ķēniņš ir runājis! Jā,
tiešām, tavs kalps Joābs ir tas, kas mani norīkoja un ielika tavas
kalpones mutē visus šos vārdus.
20 Lai mainītu lietas būtību, tavs kalps Joābs to tā ir uzsācis,
bet mans kungs ir ar tādu gudrību apveltīts, kāda ir Dieva eņģeļiem, un
tas zina itin visu, kas virs zemes notiek."
21 Tad ķēniņš sacīja Joābam: "Redzi, es gribu tavu lūgumu izpildīt! Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!"
22 Un Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, un viņš palocījās viņa
priekšā un pateicās ķēniņam; un tad Joābs sacīja: "Šodien tavs kalps ir
izjutis, ka tiešām es esmu tavās acīs labvēlību atradis, mans kungs un
ķēniņ, jo ķēniņš ir paklausījis sava kalpa vēlēšanos!"
23 Un Joābs cēlās un gāja uz Gešūru un atveda Absalomu uz Jeruzālemi.
24 Un ķēniņš sacīja: "Lai viņš iet savā namā, bet nenāk manu acu
priekšā!" Un Absaloms palika atsevišķi dzīvot savā namā, un ķēniņa vaigu
tas neredzēja.
25 Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk
daudzinājuši kā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam
viņam nebija itin nekādas vainas.
26 Un, kad viņš savu galvu apcirpa - un to viņš darīja katra gada
beigās, jo tie pārāk smagi gulēja uz viņa galvas,- viņa galvas mati
svēra divi simti seķeļu pēc ķēniņa atsvaru akmeņiem.
27 Un Absalomam piedzima trīs dēli un viena meita, vārdā Tamāra, un viņa bija ļoti skaista izskata sieviete.
28 Un Absaloms nodzīvoja Jeruzālemē divus gadus, bet ķēniņa vaigu viņš neredzēja.
29 Tāpēc Absaloms sūtīja pēc Joāba, lai to sūtītu pie ķēniņa, bet
tas nevēlējās nākt pie viņa; tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas arī
otrreiz liedzās nākt.
30 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: "Redziet, Joāba tīrums ir līdzās
manējam, un viņam tur ir mieži; ejiet un aizdedziniet to ar uguni!" Tad
Absaloma kalpi pielaida tīrumam uguni.
31 Un Joābs cēlās un nāca Absaloma namā un tam sacīja: "Kāpēc tavi kalpi ir ar uguni nodedzinājuši manu tīrumu?"
32 Un Absaloms atbildēja Joābam: "Redzi, es esmu pie tevis sūtījis,
sacīdams: atnāc šurp pie manis, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa un
likt pateikt viņam: kāpēc man bija jānāk šurp no Gešūras? Man būtu
labāk, ja es vēl tur atrastos! Bet nu es gribu ķēniņa vaigu redzēt, un,
ja man ir vēl kāds noziegums, tad lai viņš mani nonāvē!"
33 Kad Joābs gāja pie ķēniņa un viņam to pateica, tad viņš aicināja
Absalomu. Kad viņš pie ķēniņa ienāca, tad viņš nometās uz sava vaiga
pie zemes ķēniņa priekšā, to godinādams, un ķēniņš skūpstīja Absalomu.
15. nodaļa
1 Un notika pēc tam, ka Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus, un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņam pa priekšu.
2 Un Absaloms mēdza rītos agri celties un nostāties ceļa malā pie
vārtiem. Tad notika, ka ikvienam cilvēkam, kuram bija kāda tiesas lieta,
kuras dēļ viņš nāca pie ķēniņa, lai meklētu taisnību, Absaloms uzsauca
un jautāja: "No kuras pilsētas tu esi?" Un tas sacīja: tavs kalps ir no
šīs vai tās Israēla cilts.
3 Tad Absaloms tam mēdza sacīt: "Redzi, tava lieta ir laba un taisna, bet no ķēniņa puses tev nav sagaidāmas dzirdīgas ausis!"
4 Un Absaloms piebilda: "Ak, ja mani kāds ieceltu par šīs zemes
soģi, tad gan ikviens cilvēks, kam kāda strīdus vai tiesas lieta būtu,
varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnību!"
5 Un, kad kāds pie viņa nāca un metās uz sava vaiga pie zemes, tad viņš izstiepa savu roku, satvēra to un skūpstīja.
6 Un tā Absaloms darīja ar ikvienu israēlieti, kurš nāca pie ķēniņa tiesas lietās, un tā Absaloms zaga Israēla vīru sirdis.
7 Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: "Lūdzu, es
gribētu iet uz Hebronu izpildīt savu solījumu, ko es Tam Kungam esmu
solījis.
8 Redzi, kad tavs kalps vēl dzīvoja Gešūrā, Sīrijā, tad tas deva
solījumu, sacīdams: ja Tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ
Jeruzālemē, tad es kalpošu Tam Kungam."
9 Un ķēniņš viņam atbildēja: "Ej ar mieru!" Un viņš cēlās un devās uz Hebronu.
10 Bet Absaloms jau iepriekš bija izsūtījis izlūkus pie visām
Israēla ciltīm un licis vēstīt: "Tiklīdz jūs dzirdēsit taures skaņu, tad
sauciet: Absaloms ir kļuvis Hebronā ķēniņš!"
11 Un ceļā no Jeruzālemes ar Absalomu gāja divi simti vīru, kas
bija aicināti, un tie gāja savā vientiesībā un nekā nezināja par šo
lietu.
12 Un Absaloms atsauca gilonieti Ahitofelu, Dāvida padoma devēju,
no viņa dzimtās pilsētas Gilo, kad viņš jau upurēja savu kaujamo upuri.
Tā sazvērestība pieauga spēkā un plašumā, jo ļaudis nāca, un daudzi
pievienojās Absalomam.
13 Kad vēstnesis nāca pie Dāvida un sacīja: "Visu Israēla vīru sirdis ir pieķērušās Absalomam," -
14 tad Dāvids pavēlēja visiem saviem kalpiem, kuri bija pie viņa
Jeruzālemē: "Celieties, mums ir jābēg! Jo citādi mums nav glābiņa no
Absaloma! Steidzieties, ka varam doties ceļā, lai tas mūs nepārsteidz un
nepanāk, tā likdams nelaimei nākt pār mums, un ka viņš pilsētu
neizposta ar zobena asmeni!"
15 Tad ķēniņa kalpi sacīja ķēniņam: "Redzi, tavi kalpi darīs visu, ko mūsu kungs, tas ķēniņš, vēlas!"
16 Un ķēniņš izgāja, un tam sekoja visa viņa nama saime; un ķēniņš atstāja desmit blakussievas, lai tās namu sargātu.
17 Tā ķēniņš izgāja un visi ļaudis ar viņu, un viņi apstājās pie pēdējā nama.
18 Un visi viņa kalpi gāja viņam līdzi un visi krētieši un
plētieši, un arī visi gātieši no Gātas, seši simti vīru, kas bija viņam
sekojuši, tie tagad ķēniņa priekšā aizgāja garām.
19 Tad ķēniņš sacīja Itajam no Gātas: "Kādēļ arī tu nāc kopā ar
mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa. Jo tu esi svešinieks un
pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas vietas.
20 Tikai vakar tu esi atnācis, un vai tad šodien es tev lai lieku
iet kopā ar mums! Es jau arī tikai eju, kur varu iet; griezies atpakaļ
un ņem līdzi savus brāļus! Žēlastība un miers lai ir ar tevi!"
21 Bet Itajs atbildēja ķēniņam un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs
dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs,- nē! Tai vietā, kur mans
kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši
tur atradīsies arī tavs kalps!"
22 Un Dāvids sacīja Itajam: "Nāc, iesim!" Tad Itajs no Gātas
aizgāja garām ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie
bērni, kas bija pie viņa.
Jāņa evaņģēlijs 18:1-24
1 To sacījis, Jēzus ar Saviem mācekļiem aizgāja pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs. Tanī Viņš un Viņa mācekļi iegāja.
2 Bet arī Jūda, Viņa nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar Saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā.
3 Tad nu Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lukturiem un ieročiem.
4 Zinādams visu, kam jānāk pār Viņu, Jēzus izgāja tiem pretim un sacīja: "Ko jūs meklējat?"
5 Tie atbildēja Viņam: "Jēzu Nacarieti." Viņš tiem saka: "Es tas esmu." Bet arī Viņa nodevējs Jūda stāvēja pie viņiem.
6 Kad nu Viņš teica: Es tas esmu, - tie atkāpās un nokrita pie zemes.
7 Tad Viņš vēlreiz viņus jautāja: "Ko jūs meklējat?" Un tie atbildēja: "Jēzu Nacarieti."
8 Jēzus atbildēja: "Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu; ja jūs Mani meklējat, tad lai šie aiziet!"
9 Tā piepildījās vārdi, ko Viņš bija teicis: "No tiem, ko Tu Man esi devis, Es nevienam neesmu ļāvis iet bojā."
10 Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā
priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhs.
11 Tad Jēzus sacīja Pēterim: "Bāz zobenu makstī! Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?"
12 Pēc tam kareivji līdz ar virsnieku un jūdu sulaiņiem saņēma Jēzu, sasēja To
13 un aizveda papriekš pie Annas, jo tas bija sievastēvs Kajafam, tā gada augstajam priesterim.
14 Bet Kajafa bija tas, kas jūdiem bija devis padomu, ka esot pareizi, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums.
15 Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis. Šis
māceklis augstajam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu
augstā priestera pilī.
16 Bet Pēteris palika ārpusē pie durvīm stāvot. Tad otrs māceklis,
kas augstajam priesterim bija pazīstams, iznāca ārā, runāja ar durvju
sargu un ieveda Pēteri iekšā.
17 Tad kalpone, kas sargāja durvis, saka Pēterim: "Vai arī tu nepiederi pie šī cilvēka mācekļiem?" Bet viņš saka: "Nepiederu."
18 Tur stāvēja kalpi un sulaiņi, kas no oglēm bija sakūruši uguni un
sildījās, jo bija auksts; bet arī Pēteris bija nostājies pie viņiem un
sildījās.
19 Pa to laiku augstais priesteris vaicāja Jēzum par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību.
20 Jēzus viņam atbildēja: "Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules
priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un Templī, kur sanāk visi
jūdi, un neko neesmu runājis slepeni.
21 Ko tu Mani jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis; tie zina, ko Es esmu teicis."
22 Kad Viņš to bija teicis, viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja,
Jēzum iesita vaigā, sacīdams: "Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?"
23 Jēzus viņam atbildēja: "Ja Es nepareizi esmu runājis, tad
pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu
Mani sit?"
24 Tad Anna Viņu sasietu sūtīja pie augstā priestera Kajafas.
Psalmi 119:97-112
97 Cik Tava bauslība man ir mīļa! To es pārdomāju ik dienas.
98 Gudrāku par maniem ienaidniekiem mani dara Tavi baušļi, jo tie ir vienumēr pie manis.
99 Es esmu labāk izmācīts nekā visi mani skolotāji, jo es pārdomāju Tavas liecības.
100 Es esmu gudrāks nekā vecie, jo es turu Tavas pavēles.
101 Es atturu savu kāju no ikviena ļauna soļa, lai pildītu Tavu vārdu.
102 Es neatkāpjos no Taviem noteikumiem, jo Tu esi mani mācījis.
103 Cik saldi ir Tavi vārdi manai mutei, saldāki nekā medus manām lūpām!
104 No Tavām pavēlēm es mācos, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus.
105 Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.
106 Es esmu zvērējis un stingri apņēmies turēt Tavas taisnīgās tiesas.
107 Es esmu ļoti nospiests, atspirdzini mani, Kungs, pēc Sava apsolījuma!
108 Lai Tev patīk manas mutes labprātīgie upuri, ak, Kungs, māci man Tavas tiesas!
109 Mana dvēsele ir vienumēr nāves briesmās, tomēr es neaizmirstu Tavus baušļus.
110 Bezdievji liek man cilpas, bet es neatkāpjos no Tavām pavēlēm.
111 Tavas liecības ir mans mūžīgs ieguvums, jo tās ir mans sirdsprieks.
112 Es noskaņoju savu sirdi vienumēr pildīt Tavus likumus līdz galam.
Salamana pamācības 16:8-9
8 Labāks ir mazumiņš, iegūts ar taisnību, nekā saņemt daudz ienākumu ar netaisnību.
9 Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.
www.bibele.lv
|
|
