|
2013-5-31
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Samuēla grāmata 17:1-29
- Salamana pamācības 16:12-13
2. Samuēla grāmata 17:1-29
17. nodaļa
1 Un Ahitofels sacīja Absalomam: "Lūdzu, atļauj man, ka es
izmeklēju divpadsmit tūkstošus vīru, un tad es celšos vēl šo pašu nakti
un došos vajāt Dāvidu.
2 Un es gribu viņam uzbrukt tad, kad viņš būs piekusis un viņa
rokas būs nogurušas, un tad es viņu izbiedēšu, ka visi karavīri, kas pie
viņa atrodas, bēgs, un tad es ķēniņu nogalināšu vienu pašu.
3 Tad es atvedīšu visu tautu atkal atpakaļ pie tevis, kā atved
atpakaļ jaunu sievu pie viņas laulātā drauga. Tu jau kāro tikai pēc
viena vīra dzīvības, kurpretī visai pārējai tautai taču jāpaliek
neskartai."
4 Šis padoms labi patika Absalomam, kā arī visiem Israēla vecajiem.
5 Tomēr Absaloms sacīja: "Aiciniet arī vīru no Arkas, Hušaju, un uzklausīsim, kāds padoms ir viņa mutē!"
6 Un, kad Hušajs ienāca pie Absaloma, tad Absaloms viņam sacīja,
teikdams: "Tādu, lūk, padomu mums ir devis Ahitofels; vai mums būs tā
rīkoties pēc viņa vārdiem? Ja ne, tad runā tu!"
7 Tad Hušajs atbildēja Absalomam: "Šoreiz padoms, ko ir devis Ahitofels, nav atzīstams par labu."
8 Un Hušajs sacīja: "Tu taču pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka
tie ir varoņi un ka tie ir ar dusmu pilnu sirdi, gluži kā lāču māte
laukā, kurai lācēni paņemti. Un tavs tēvs ir karavīrs, un viņš nepavadīs
nakti pie ļaudīm.
9 Redzi, viņš jau tagad būs paslēpies kādā aizā vai kādā citā
vietā. Ja nu notiktu, ka kāds krīt no tiem jau uzbrukuma sākumā, tad
ikviens, kas to dzirdēs, apgalvos: vīri, kas sekoja Absalomam, ir
sakauti!
10 Tad ir paši dūšīgākie, kam sirds kā lauvām, pazaudēs drosmi, jo
viss Israēls zina, ka tavs tēvs ir varonis un ka tie vīri, kas ar viņu
stipri kopā turas, arī ir varoņi.
11 Bet mans padoms ir šāds: lai pie tevis tiek sapulcināts viss
Israēls, no Danas līdz Bēršebai, tādā vairumā kā smiltis jūras malā, un
lai tad tie, tev pašam esot viņu vidū, dotos cīņā.
12 Ar šiem spēkiem mēs viņam uzbruksim, kurā vietā vien mēs viņu
sastapsim, un kritīsim viņam virsū, kā rasa uzkrīt zemei, tā ka no
visiem viņa vīriem neatstāsim dzīvu nevienu vienīgu!
13 Un gadījumā, ja tas atkāptos uz kādu pilsētu, tad viss Israēls
apvilktu apkārt ap šo pilsētu virves un mēs to novilktu lejā upē, ka tur
ne zvirgzda pat nepaliktu."
14 Tad Absaloms un visi Israēla vīri sacīja: "Arkas vīra Hušaja
padoms ir labāks nekā Ahitofela padoms." Bet Tas Kungs to tā bija
nolicis, ka Ahitofela labais padoms tiktu atmests, tāpēc ka Tas Kungs
pats lika nākt nelaimei pār Absalomu.
15 Pēc tam Hušajs sacīja priesteriem Cadokam un Abjatāram: "Tādu
padomu Ahitofels ir devis Absalomam un Israēla vecajiem, bet šādu padomu
esmu devis es.
16 Bet nu lieciet steidzīgi ziņot Dāvidam, sacīdami: nepavadi nakti
tuksneša līdzenumos, bet steigšus ej pāri Jordānai, lai ķēniņu ar
visiem ļaudīm, kas ir pie viņa, nepārsteigtu nelaime un viņš neaizietu
bojā."
17 Un Jonatāns un Ahimaācs uzturējās pie Ajin-Rogelas, un kāda
kalpone atnāca un viņiem to paziņoja; tad viņi devās ceļā un visu
paziņoja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā.
18 Tomēr kāds zēns tos redzēja, un tas to pasacīja Absalomam. Tad
tie abi divi steigšus bēga un nonāca kāda vīra namā Bahurimā. Tam bija
aka pagalmā, un viņi tanī nolaidās.
19 Tad viņa sieva ņēma segu un to pārklāja pāri akai un tur virsū uzbēra putraimus, tā ka neko nemanīja.
20 Kad Absaloma kalpi ieradās pie šīs sievas viņas namā un jautāja,
kur atrodas Ahimaācs un Jonatāns, tad sieva tiem atbildēja: "Viņi ir
pārgājuši pāri ūdens strautam." Un viņi tos izmeklējās, bet neatrada un
atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
21 Un, kad tie bija aizgājuši, viņi izkāpa no akas, gāja un
paziņoja to ķēniņam Dāvidam; un viņi sacīja Dāvidam: "Celieties un
steigšus ejiet pāri ūdeņiem, jo tādu un tādu padomu pret jums ir
Ahitofels devis!"
22 Tad Dāvids un visi tie ļaudis, kas bija pie viņa, rīta ausmā
cēlās un pārgāja Jordānu. Un nebija neviena, kas nebūtu pārgājis
Jordānu.
23 Kad Ahitofels novēroja, ka nerīkojas pēc viņa padoma, tad viņš
apsegloja savu ēzeli, cēlās un aizjāja uz savu namu dzimtajā pilsētā.
Pēc tam viņš vēl apkopa savu namu un tad pakārās. Tā viņš nomira un tika
apglabāts sava tēva kapa vietā.
24 Bet Dāvids nonāca Mahanajimā, un Absaloms gāja pāri Jordānai un visi Israēla vīri līdz ar viņu.
25 Joāba vietā Absaloms iecēla Amasu par savu karaspēka
virspavēlnieku. Bet Amasa bija kāda vīra dēls, kuram bija vārds Jitro,
kas bija ismaēlietis. Tas bija gājis un gulējis pie Nahaša meitas
Cerujas māsas Abigailas, kura bija Joāba māte.
26 Un Israēls Absaloma vadībā apmetās teltīs Gileāda zemē.
27 Kad Dāvids bija nonācis Mahanajimā, tad Sobijs, Nahaša dēls, no
Rabas, Amona bērnu galvaspilsētas, un Mahīrs, Amiēla dēls, no Lodebaras,
un gileādietis Barzillajs no Reglimas
28 atnesa gultas un segas, ūdens traukus, māla traukus, kviešus un miežus, miltus, kā arī grauzdētu labību, pupas un lēcas,
29 medu un sviestu, sīklopus un sierus, arī krējumu - to visu viņi
pienesa Dāvidam un viņa ļaudīm, kuri bija pie viņa, lai tiem būtu
pārtika, jo viņi domāja: tiem ļaudīm ir jābūt izsalkušiem, nogurušiem un
izslāpušiem kā jau tuksnesī.
Jāņa evaņģēlijs 19:23-42
23 Bet kareivji, piesituši Jēzu pie krusta, ņēma
Viņa drēbes un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim pa daļai.
Tāpat tie paņēma Viņa svārkus. Svārki nebija šūti, bet izausti viscaur
no viena gabala.
24 Tad tie sacīja cits citam: "Tos nesadalīsim, bet metīsiem par
tiem kauliņus, kam tie piederēs." Tā piepildījās raksti: tie Manas
drēbes izdalījuši savā starpā un par Manu apģērbu metuši kauliņus. - Tā
darīja kareivji.
25 Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna.
26 Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: "Sieva, redzi, tavs dēls!"
27 Pēc tam Viņš saka māceklim: "Redzi, tava māte!" No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.
28 Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: "Man slāpst!"
29 Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz īzapa stiebra un to pacēla pie Viņa mutes.
30 Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: "Viss piepildīts!" Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.
31 Bet bija sataisāmā diena, un, negribēdami, ka miesas pa sabatu
paliktu pie krusta, jo šī sabata diena bija sevišķi liela, jūdi lūdza
Pilātu, lai viņš liktu satriekt tiem lielus un viņus noņemt.
32 Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar Viņu bija krustā sists.
33 Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris, tie Viņa lielus nesatrieca.
34 Bet viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens.
35 Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir
patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu.
36 Jo tas notika, lai piepildītos raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt.
37 Un cita rakstu vieta atkal saka: viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši.
38 Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai
slepenībā, tāpēc ka viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātu, lai tas
atļautu noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma
Viņa miesas.
39 Bet arī Nikodēms nāca, kas kādreiz naktī pie Viņa bija nācis, un
atnesa svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un alvejas, kādas simts
mārciņas.
40 Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās autos kopā ar smaržvielām, pēc jūdu bēru paražām.
41 Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā vēl neviens nebija glabāts.
42 Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu.
Psalmi 119:129-152
129 Tavas liecības ir brīnišķīgas, tādēļ mana dvēsele turas pie tām.
130 Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.
131 Es atdaru savu muti ilgās, jo es slāpstu pēc Taviem baušļiem.
132 Piegriezies man un esi man žēlīgs, kā Tu dari tiem, kas mīl Tavu Vārdu!
133 Stiprini manus soļus ar Tavu vārdu, un lai ļaunums nevalda pār mani!
134 Atsvabini mani no cilvēku spaidiem, tad es pildīšu Tavas pavēles!
135 Apgaismo Savu vaigu pār Savu kalpu un māci man Tavus likumus!
136 Asaru upes izplūst no manām acīm, tādēļ ka daudzi netur Tavus baušļus.
137 Tu, Kungs, esi taisns, un taisnas ir Tavas tiesas.
138 Taisnībā Tu devi Savas liecības un nelokāmā uzticībā.
139 Mani beidz nost manas kvēlās dusmas, tādēļ ka mani pretinieki aizmirst Tavus vārdus.
140 Tavs vārds ir ļoti skaidrs, Tavam kalpam tas ir mīļš.
141 Es esmu mazs un neievērots, bet Tavas pavēles es neaizmirstu.
142 Tava taisnība ir mūžīga taisnība, un Tava bauslība ir patiesība.
143 Kad man uziet bēdas un ciešanas, tad Tavi baušļi ir mans prieks.
144 Tavu liecību taisnība ir mūžīga; liec man to saprast, tad es varēšu dzīvot!
145 Es saucu no visas sirds, paklausi mani, ak, Kungs, es turēšu Tavus likumus!
146 Es piesaucu Tevi, palīdzi man! Es turēšu Tavas liecības!
147 Ar mazu gaismiņu es nāku, pēc palīga saukdams; es paļaujos uz Tavu vārdu.
148 Manas acis mostas agri, vēl pirms sardzes maiņas, lai pārdomātu Tavus vārdus.
149 Klausi manu balsi, Kungs, pēc Savas žēlastības, iedves man jaunu dzīvību un atspirdzini mani pēc Savām tiesām!
150 Man laužas virsū ļaudis, kas dzenas pēc ļauna viltus, tie ir atkāpušies no Taviem baušļiem.
151 Bet Tu, Kungs, esi man tuvu, un visi Tavi baušļi ir patiesība.
152 Jau sen no Tavām liecībām man ir zināms, ka Tu tās esi devis uz mūžīgiem laikiem.
Salamana pamācības 16:12-13
12 Ķēniņu apziņā netaisnību darīt ir negants noziegums: tikai ar taisnību jo stiprāks kļūst ķēniņu goda krēsls.
13 Ķēniņiem patīk, ja viņiem dod taisnīgu padomu, un visu ķēniņu mīlēts ir tas, kas runā vaļsirdīgi.
www.bibele.lv
|
|
