|
2013-5-5
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- Soģu grāmata 21:1- Rutes grāmata 1:22
- Salamana pamācības 14:24-25
Soģu grāmata 21:1- Rutes grāmata 1:22
21. nodaļa
1 Israēla vīri bija Micpā solījušies, zvērēdami: "Neviens no mums nedos savu meitu benjamīniešiem par sievu."
2 Un tauta nogāja uz Bēteli un palika tur līdz vakaram Dieva
priekšā, un tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām
3 un teica: "Kādēļ, ak, Kungs, Israēla Dievs, tam bija Israēlā tā notikt, ka šodien no Israēla ir atrauta vesela cilts!"
4 Un nākamajā rītā agri tauta cēlās, uzcēla tur altāri un upurēja dedzināmos un kaujamos pateicības upurus.
5 Un Israēla bērni jautāja: "Kurš ir tas, kas no visām Israēla
ciltīm nav atnācis uz draudzes sapulci pie Tā Kunga?" Jo bija ar
zvērestu noteikts, ka tam, kas neatnāktu pie Tā Kunga uz Micpu, tam
jātiek nonāvētam.
6 Tomēr sava brāļa Benjamīna Israēla bērniem kļuva žēl, un tie sacīja: "Šodien vesela cilts ir atlauzta no Israēla!
7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie tiktu pie sievām? Mēs
taču esam pie Tā Kunga zvērējuši, ka mēs no savām meitām viņiem nedosim
nevienu par sievu!"
8 Un viņi jautāja: "Vai ir kāds no Israēla cilts, kurš nebūtu
devies pie Tā Kunga uz Micpu?" Un redzi, neviens no Jabešas Gileādā
nebija nācis nometnē uz sapulci.
9 Tad ļaudis tika vēlreiz pārskaitīti, un redzi, tiešām tur nebija neviena no Jabešas Gileādā.
10 Tad sapulce nosūtīja divpadsmit tūkstošus vīru no tiem
stiprākiem vīriem un tiem pavēlēja, sacīdami: "Noejiet un nokaujiet ar
zobena asmeni Jabešas, kas Gileādā, iedzīvotājus - gan sievas, gan mazos
bērnus!
11 Bet šī ir tā lieta, kas jums ir jādara: visi vīri un visas sievas, kuras vīriem piederējušas, jums jāiznīcina."
12 Un aizsūtītie atrada Jabešas, Gileādas pilsētas, iedzīvotāju
starpā četri simti meitenes, jaunavas, kuras nebija vīru pazinušas un ar
tiem gulējušas; tās viņi aizveda uz nometni Šīlo, kas bija Kānaāna
zemē.
13 Tad visa sapulce nosūtīja vēstnešus un lika paziņot miera vēsti Benjamīna bērniem, kas atradās pie Rimonas klints.
14 Tā tanī laikā Benjamīns griezās atpakaļ, un tie viņiem deva tās
sievas, ko tie bija no Jabešas sievām atstājuši pie dzīvības, taču ar
tām viņiem nepietika.
15 Un tautai bija Benjamīna žēl, ka Tas Kungs bija izrāvis tik dziļu robu Israēla ciltīs.
16 Un tad draudzes vecaji sacīja: "Ko lai mēs iesākam, lai arī atlikušie tiktu pie sievām, jo Benjamīna sievas ir iznīcinātas?"
17 Tad tie sacīja: "Benjamīna zemes īpašumi ir jāiemanto tiem no
Benjamīna cilts, kas ir izglābušies, lai vesela cilts netiktu izdzēsta
no Israēla vidus.
18 Tikai mēs paši nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo
Israēla bērni ar zvērestu ir solījušies: nolādēts lai ir ikviens, kas
savu meitu dod benjamīniešiem par sievu!"
19 Un viņi sacīja: "Redzi, ik gadus ir Tā Kunga svētki Šīlo, kas
atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem, bet, ja iet pa ceļu no Bēteles
uz Sihemu, tad dienvidos no Lebonas."
20 Un viņi pavēlēja Benjamīna bērniem, sacīdami: "Ejiet un paslēpieties vīna dārzos!
21 Un, ja jūs tad novērojat, ka tuvojas Šīlo meitas, lai ietu
rotaļās, tad izejiet laukā no vīna dārziem, satveriet ikviens sev sievu
no Šīlo meitām un ejiet atpakaļ uz Benjamīna zemi.
22 Un, ja viņu tēvi vai viņu brāļi nāktu, lai sūdzētos viņu dēļ,
tad mēs tiem sacīsim: "Dodiet tās mums labprātīgi - mēs neviens neesam
ņēmuši sev sievu karā, un arī jūs paši tās viņiem neesat devuši; citādi
jūs tagad būtu vainīgi."
23 Un Benjamīna bērni tā arī izdarīja un ņēma tik daudz sievu no
dejotājām, cik liels bija viņu skaits; viņi tās nolaupīja, aizgāja un
griezās atkal atpakaļ savos īpašumos, uzcēla no jauna pilsētas un
dzīvoja tanīs.
24 Bet Israēla bērni tanī laikā cēlās no turienes un sadalījās,
ikviens iedams pie savas cilts un pie savas dzimtas, un ikviens no
turienes devās atpakaļ uz savu īpašumu.
25 Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; un ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs.
Rutes grāmata 1-1:22
1 Soģu valdības laikā zemē izcēlās bads. Kāds vīrs no Jūdas
Bētlemes gāja, lai apmestos Moāba zemē, - viņš pats, viņa sieva un abi
viņa dēli.
2 Šī vīra vārds bija Ēlimelehs, viņa sievas vārds bija Naomija, un
viņa abu dēlu vārdi bija Mahlons un Kiljons; viņi bija efratieši no
Jūdas Bētlemes. Viņi nonāca Moāba zemē un tur palika.
3 Ēlimelehs, Naomijas vīrs, nomira, un viņa palika ar saviem abiem dēliem.
4 Tie ņēma sev moābiešu sievas: vienas vārds bija Orpa, un otras vārds bija Rute. Viņi dzīvoja tur kādus desmit gadus.
5 Tad nomira abi - Mahlons un Kiljons. Tā šī sieva palika viena pēc abu dēlu un vīra nāves.
6 Nu viņa kopā ar savām vedeklām posās atgriezties atpakaļ no Moāba
zemes, jo viņa bija tur dzirdējusi, ka Tas Kungs esot labvēlīgi
uzlūkojis Savu tautu, dodams tai maizi.
7 Viņa kopā ar savām vedeklām atstāja vietu, kur viņa bija, un gāja atpakaļ uz Jūdas zemi.
8 Ceļā Naomija sacīja abām savām vedeklām: "Ejiet, griezieties
atpakaļ katra savas mātes mājā, un Tas Kungs lai parāda jums mīlestību,
tāpat kā jūs esat to parādījušas man un abiem nelaiķiem.
9 Tas Kungs lai dod jums atrast mieru katrai sava vīra namā." Tad viņa tās skūpstīja, bet tās sāka skaļā balsī raudāt
10 un atbildēja viņai: "Mēs gribam iet tev līdzi pie tavas tautas."
11 Tad Naomija sacīja: "Griezieties atpakaļ, manas meitas, kādēļ
jums nākt man līdzi? Vai man būtu vēl dēli manā klēpī, kas varētu jums
kļūt par vīriem?
12 Griezieties atpakaļ, manas meitas, ejiet, jo esmu par vecu, lai
ietu pie vīra. Ja arī es sacītu: man ir cerības, - un ja pat šo nakti es
ietu pie vīra un dzemdētu dēlus,
13 vai jūs gan gaidītu, līdz kamēr tie izaugtu? Vai jūs gan
noslēgtos, neiedamas pie vīra? Nē, manas meitas, jo man ir pārāk sāpīgi
jūsu dēļ, ka Tā Kunga roka ir mani skārusi."
14 Tad viņas vēl skaļāk raudāja, un Orpa deva skūpstu savai vīramātei, bet Rute pieglaudās viņai.
15 Tad tā viņai sacīja: "Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko arī tu savai svainei."
16 Bet Rute atbildēja: "Nespied mani tevi atstāt un no tevis
aiziet, jo, kurp tu iesi, es iešu un, kur tu mitīsi, es mitīšu; tava
tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.
17 Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī apglabāta. Lai
Tas Kungs dara man tā un vēl vairāk, tiešām, nāve vien spēs šķirt mani
un tevi."
18 Un, kad Naomija redzēja, ka viņa nelokāmi paliek pie sava nodoma iet viņai līdzi, viņa mitējās viņu pierunāt.
19 Tā viņas abas gāja tālāk, līdz nonāca Bētlemē. Un, kad viņas
ienāca Bētlemē, tad visā pilsētā viņu dēļ radās satraukums. Un bija
dzirdamas runas: vai šī nav Naomija?
20 Viņa sacīja tām: "Nesauciet mani - Naomija, bet sauciet mani - Māra, jo Visuvarenais man ir licis pieredzēt daudz rūgtuma.
21 Pilnībā es aizgāju, un tukšai Tas Kungs man ir licis
atgriezties. Kādēļ jūs mani saucat Naomija, ja Tas Kungs mani ir
pazemojis un Visuvarenais mani ir apbēdinājis?"
22 Tā Naomija atgriezās un līdz ar viņu moābiete Rute, viņas
vedekla, kas bija atnākusi no Moāba zemes. Viņas ieradās Bētlemē miežu
pļaujas sākumā.
Jāņa evaņģēlijs 4:4-42
4 Bet Viņam bija jāiet caur Samariju.
5 Tad Viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
6 Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.
7 Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: "Dod Man dzert!"
8 Jo Viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt.
9 Tad samariete Viņam saka: "Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?" Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.
10 Jēzus viņai atbildēja: "Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas
Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, - tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš
būtu tev devis dzīvu ūdeni."
11 Samariete Viņam saka: "Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens?
12 Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmpulkiem?"
13 Jēzus atbildēja viņai: "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.
14 Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs
neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd
mūžīgai dzīvībai."
15 Sieva Viņam saka: "Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt."
16 Tad Viņš tai saka: "Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!"
17 Sieva Viņam atbild: "Man nav vīra." Jēzus viņai saka: "Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, -
18 jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību."
19 Tad sieva Viņam saka: "Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis.
20 Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz."
21 Jēzus viņai saka: "Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē.
22 Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem.
23 Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu
garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.
24 Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā."
25 Sieva Viņam saka: "Es zinu, ka jānāk Mesijam, kas saukts Kristus. Kad Viņš nāks, Tas mums visu izstāstīs."
26 Jēzus viņai saka: "Es tas esmu, kas ar tevi runā!"
27 Šinī brīdī nāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš runā ar sievu.
Tomēr neviens neteica: ko Tu no viņas gribi, vai: ko Tu runā ar viņu?
28 Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm:
29 "Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?"
30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.
31 Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: "Rabi, ēd!"
32 Bet Viņš tiem sacīja: "Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat."
33 Tad mācekļi sacīja cits citam: "Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?"
34 Jēzus viņiem saka: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.
35 Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? -
Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas
ir baltas pļaujai.
36 Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.
37 Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.
38 Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā."
39 Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam, dzirdējuši
sievas vārdus, jo viņa apliecināja: Viņš man visu pateicis, ko esmu
darījusi.
40 Šie samarieši nāca pie Viņa un lūdza Viņu palikt pie viņiem. Un Viņš palika tur divi dienas.
41 Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ
42 un sacīja sievai: "Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs
tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules
Pestītājs."
Psalmi 105:1-15
1 Pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus!
2 Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem!
3 Slavējiet Viņa svēto Vārdu! Lai priecājas visu sirdis, kas meklē To Kungu!
4 Meklējiet To Kungu un Viņa spēku, vienumēr meklējiet Viņa vaigu!
5 Pieminiet Viņa brīnuma darbus, ko Viņš darījis, Viņa zīmes un Viņa mutes spriedumus,
6 jūs, Ābrahāma, Viņa kalpa, dzimums, jūs, Jēkaba bērni, Dieva izredzētie!
7 Viņš, Tas Kungs, ir mūsu Dievs; Viņa tiesas lēmumi iet pār visu zemi.
8 Viņš neaizmirst Savu derību nemūžam, to vārdu, ko Viņš tūkstošiem dzimumiem devis,
9 to derību, ko Viņš slēdzis ar Ābrahāmu, un Savu zvērestu, ko Viņš devis Īzākam,
10 ko Viņš arī Jēkabam par likumu apstiprinājis un par mūžīgu derību Israēlam,
11 kad Viņš teica:"Tev Es došu Kānaāna zemi kā jūsu mantojuma tiesu!"
12 Toreiz ļaužu bija nedaudz, pavisam maz, un viņi bija svešinieki tai zemē.
13 Viņi staigāja no vienas tautas pie otras, no vienas valsts pie otras valsts ļaudīm.
14 Bet Viņš neļāva nevienam viņus apspiest un sodīja pat ķēniņus viņu dēļ:
15 "Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem!"
Salamana pamācības 14:24-25
24 Zinīgajiem viņu bagātība ir goda pilns vainags, bet neprašu negudrība tāda pati negudrība arī paliek.
25 Patiess liecinieks ir dzīvības glābējs, bet, kas melus runā, ir nepatiess liecinieks.
www.bibele.lv
|
|
