Cilvēks

160. Kas ir augstākā no Dieva radītajām redzamajām būtnēm?

Augstākā no Dieva radītajām būtnēm ir cilvēks, tāpēc, ka Dievs radīja viņa ķermeni īpašā veidā, deva cilvēkam ar saprātu apveltītu dvēseli, iecēla to pārvaldīt visu zemi, un galvenokārt tāpēc, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības.

1. Moz. 2,7: Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni.

1. Moz. 1,26-27: Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem apakš debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.

161. Kāds bija Dieva tēls cilvēka?

Dieva tēls cilvēkā nozīmē, ka cilvēks pazina Dievu kā savu mīļoto Tēvu un dzīvoja ar Viņu sadraudzībā laimīgs, pat svētlaimīgs, bez grēka. Tātad cilvēks bija pilnīgi svēts un taisns jeb bezgrēcīgs. Tādējādi ticība, mācība un dzīve bija pareizā saskaņā. Tomēr cilvēks pazaudēja Dieva attēlu, krītot grēkā.

Kol. 3,10: Un apģērbiet jauno cilvēku, kas atjaunojas atziņā par sava radītāja attēlu.

Ef. 4,24: Un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.

162. Kā tēls ir cilvēkā pēc grēkā krišanas?

Pēc grēkā krišanas cilvēkā ir kritušā Ādama tēls.

1. Moz. 5,3: Kad nu Ādamam bija simt trīsdesmit gadi, tad viņš dzemdināja dēlu, kas viņam bija līdzīgs, un nosauca to vārdā Sets.

163. Kā Dieva tēls mūsos var atgriezties?

Dieva tēls mūsos var atgriezties, kad ar Svētā Gara spēku caur kristīšanu un evaņģēliju sākam ticēt Jēzum Kristum. Caur šo ticību mēs atkal patiesi atpazīstam Dievu, un mūsos rodas arī neviltota griba dzīvot taisni un svēti. Tomēr tikai debesīs, kad ticība pārvērtīsies spējā redzēt un mūsos vairs nebūs grēka, Dieva tēls atgriezīsies mūsos pilnīgi.

Kol. 3,10: Un apģērbiet jauno cilvēku, kas atjaunojas atziņā par sava radītāja attēlu.

Ef. 4,24: Un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.

1. Jņ. 3,2: Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim viņu, kāds viņš ir.

Ps. 17,15: Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā.

164. Ko tu par sevi apliecini pirmajā ticības loceklī?

Es apliecinu, ka Dievs ir radījis arī mani kā dāvanu, devis man ķermeni un dvēseli, kā arī visu citu pie tiem piederīgo.

Ps. 139,14: Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.

165. Ko tu atklāti atzīsti par Dieva pirkstu?

Es atzīstu, ka Dievs uztur un vada mani, tāpat kā visus savus radījumus. Tādu Dieva darbošanos mēs saucam par Dieva pirkstu.

Ap.d. 17,28: Jo viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: Mēs arī esam viņa cilts.

166. Kā Dievs dod mums pārtiku un citu šai dzīvei nepieciešamo?

Dievs dod mums pārtiku un citu šai dzīvei nepieciešamo ar citu savu radījumu starpniecību. Viņš izmanto citus cilvēkus, dzīvniekus, augus, zemi, gaisu, ūdeni, dabas bagātības, sauli utt. Dieva griba ir, lai mēs iegūstam no tiem sev iztikas līdzekļus ar čaklu darbu, katru dienu uzticoties Viņa svētībai.

Ps. 145,15-16: Visas acis gaida uz Tevi, un Tu viņiem dodi viņu barību savā laikā; tu atver savu roku un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.

1. Moz. 3,19: "Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties."

1. Pēt. 5,7: Visu savu zūdīšanos metiet uz viņu, jo viņš gādā par jums.

Dievs reizēm var balstīt cilvēkus bez jau minētajiem parastajiem līdzekļiem, t.i., pārdabiskā, brīnumainā veidā. Tā Viņš rūpējās par Israēlu ceļojuma laikā tuksnesī (5. Moz. 8,3-4), par Eliju pie Sareptas atraitnes (1. Ķēn. 17), kā arī paēdināja tautu caur Jēzus brīnuma darbiem (Jņ. 6,1-15, Mt. 15,32-39).

167. Kā Dievs apsargā tevi?

Dievs vada un valda pār mani dzīves ceļā tā, ka man ir droša apsardzība visās briesmās. Viņš neļauj man notikt nekādam patiesam ļaunumam, vienīgi tam, kas man pašam nāk par labu. Tā es reiz nokļūšu mūžīgā svētlaimē.

Mt. 10,29-30: Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati ir visi skaitīti.

Ps. 23,4: Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču jaunuma nebīstos, jo tu esi pie manis. Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.

Rom. 8,28: Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.

Uzdevums: Atceries no Bībeles vēstures, kā Dievs ir pasargājis savējos, piemēram, Jāzepu (1. Moz. 37-50) un Mozu (2. Moz. 2), liekot arī ļaunajam kalpot savam labajam nodomam. Pārdomā, kā Dievs ir vadījis tavu dzīvi un tevi sargājis.

168. Kādēļ Dievs tev dara visu labu?

Dievs dara man visu labu vienīgi no savas labvēlības, bez nekāda manis paša nopelna vai īpašībām, jo Viņš ir žēlsirdīgs Tēvs un žēlīgs Dievs.

Ps. 145,9: Tas Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus.

Rom. 11,35: Jeb kas viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa?

1. Moz. 32,10: Un Jēkabs sacīja: "Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak, Kungs, kas esi sacījis man: Atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu."

Uzdevums: Lasi Lk. 7,6-7: virsnieks Kapernaumā.

169. Kāds ir tavs pienākums pret Dievu?

Man savā sirdī jāatzīst Dieva rūpes par mani kā liela Viņa dāvana, jāpateicas par Viņa žēlastību un visu savu mūžu labprātīgi jāpilda ikviens Viņa bauslis.

Ps. 116,12: Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?

Ps. 118,1: Teiciet to Kungu, jo Viņš ir mīlīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!

1. Jņ. 5,3: Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti.

170. Ko tu nobeigumā apliecini ar vārdiem: "Tas ir tiešām tiesa "?

Ar šiem vārdiem es vēlreiz apliecinu, ka viss, kas šajā ticības loceklī sacīts, ir neapšaubāma, negrozāma un nesatricināma patiesība, uz ko es ticu savā sirdī dzīvojot un mirstot.